Izturēt šo nedēļu.. Izturēt. Un tad lai ir laiks atpūtai - slidošanai, peldēšānai, filmām un grāmatām. Kā man gribetos, lai nav parādu, lai ir nokārtotas laboratorijas un uzrakstīti kolokviji. Jā. Laikam nākamnedēļ dzīvošu analītikas laboratorijā. Un uz darbu, rādās, aizbraukt nesanāks. Bet man gribas. Un vajag.

Rīt organikas kursa darba aizstāvēšana. Kaut kas ļoti svarīgs, bet man nu jau liekas, ka jautājumi būs neatbildami. Es nezinu mehānismus tām reakcijām, ko liku. Neko nezinu. Manas atzīmes organikā ir nožēlojamas. Negribas skolu, gribas mieru.

Mēness šovakar dikti spožs.

Man gribas glāzi vīna, Nīči, teātri, sarunas, skumjas un Mēnesi.

Ar katru dienu man aizvien vairāk trūkst bohēmas un manas otrās daļas. Kāds ļoti gudrs cilvēks man pareģoja, ka es raušos uz pusēm - mana galva ir vienlīdz matemātiska un vienlīdz literāra. Ja vēl pirms neilga laika man likās, ka varbūt esmu uz pareizā ceļa, tad tagad mana otra puse skaļi kliedz un vaid. Tai trūkst piepildījuma. Es zinu, tas ir iemesls, kāpēc esmu tāda kļuvusi. Man ir nepieciešama tā netveramā dzīve, kuru nevar aprakstīt formulās un mehānismos.

Šodien organikā neko nesaprotu. Nevaru izpildīt nevienu mājasdarba, kaut gan rīt pēdējā diena, kad visus var nodot. Eh, kārtējo reizi jāatzīst, ka vajadzēja semestra laikā kaut ko darīt. Bet tāda es esmu - viss notiek pēdējā brīdī. Laikam tas nemainīsies. Laikam tas ir man nepieciešams adrenalīns. Es nezinu.
Bet - es esmu iemījējusies ķīmijā! Ha, tā tas ir. Beigšu murgot un iešu gulēt. Rīt jāceļas pavisam agri, varbūt vēl var ko paspēt ar tiem mājasdarbiem.

Sapņojiet par Mēnesi! Varbūt arī uzzināsiet, kā tas ir - nokrist no Mēness. Kaut gan - diez vai.

Mani tracina stulbie teksti draugos par valodas jautājumu. Daži ir tik pretīgi, un tos iesaka mani tā saucamie draugi. Tas ir nožēlojami.

Sauciet to par dzīvi

Cilvēki ir pretrunu pilni. Cilvēki ir tik uzjautrinoši kā nekas šajā dzīvē. Un cilvēki ir tik vientuļi kā Nangaparbata virsotne. "Lai cik tev būtu draudzeņu, sievu un mīļāko, tu vienmēr esi viens." Šos vārdus saņēmu pirms kādiem divarpus gadiem, bet tie man ir iespiedušies domās uz palikšanu. Ne tikai vientulības sakarā. Cilvēkam ir tik daudz varas, ka viņš to reizēm pat nenojauš. Reizēm arī nojauš daudz par labi, kas ir mazliet sliktāk. Cilvēks varētu izdarīt tik daudz, ja vien gribētu, ja vien nesalūztu, ja vien.. Tukšas runas.

Es par visu tikai smejos. Turpinu. Man kādreiz likās, ka tā ir labi. Lai pasaule mani redz tādu, kādu es tai sevi rādu - tādu, par kuru nekas nav skaidrs. Reizēm izskatos saprātīga un pat gudra, reizēm - pilnīga muļķe un banāla līdz nāvei. Bet tagad es lūdz tevi, dzīve, ļauj man atkal nokļūt tajā vēsajā un noslēgtajā atttieksmē pret visiem un visu. Tā, lai mana atklātība būtu kaut kā vērta. Tā, lai es neesmu kārtējais cilvēks, kurš nāk un iet. Tā, lai citi vēlētos man piekļūt un lai es būtu tā, kas izlemtu - ļaut vai nē. Jā, es apzinos savu pašpārliecinātību. Un es apzinos to, ka tā nav nekā vērta. Es esmu nekas. Bet to es paturu pie sevis. Ja cilvēki zinātu visu par mani, viņi ar mani nerunātu. Tāpēc es ieskaidroju sev un citiem, ka zinu vairāk, ka varu reizēm skatīties no augšas. Bet nekad nepārkāpt robežu. Es zinu robežu. Un esmu nekas. Tas ir labi. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka nekas ir sākums. Man ir viedoklis par visu un visiem. Tās laikam izskatās pēc beigām. Nu lūk, es taču teicu, ka cilvēks ir pretrunu pilns! Un nav jēgas censties to saprast. Es arī necenšos.

Manī ir tik daudz vientulības, skumju un baiļu. Un kaut kur ir tā fantastiskā apziņa, ka esmu jauna, mācos universitātē, man ir lielisks darbs. Bet man nav aizrautības. Tā bija mana labākā īpašība. Ar aizrautību es varu panākt ļoti daudz. Ar aizrautību es izkļūtu no tā purva, par kādu ir pārvērtusies augstskola. Nesen izprintēju organikas vārdu reakcijas. Tas ir tik lieliski, tik interesanti. Un es gribu zināt. Gribu! Ļoti! Iedvesmojiet mani un palīdziet izkļūt no tā, kur esmu nokļuvusi. Es vēlos būt kaut kas.

Sauciet to par teātri. Vai par dzīvi, kā jums labpatīk.

Ir trīs naktī, un skaipā neviena nav. Žēl.

Pavisam vienkārši vārdi, kas mani aizķēra. Tos man uzrakstīja vakar: "un piespied sevi aizmirst to, kas ir slikts. nekad nejautā - kāpēc tā ar tevi. tā vienkārši ir dzīve."

Tā  vienkārši ir dzīve. Nekad nejautāt. Es mēģināšu.

Jūs to nelasāt, bet es vēlos pateikt paldies. Jūs man tik daudz esat palīdzējusi un likusi katru mīļu dienu redzēt, kāds brīnums ir dzīve. Jūs mani izglābāt tajā posmā, kad biju tuvu tam, lai sajuktu prātā. Tas ir nenovērtējami. Pasaulē ir tikai divi cilvēki, kam esmu uzticējusi sevi. Jūs zinājāt to, ko citi negribētu uzkraut uz saviem pleciem. Jūs pazīstat mani caur un cauri un zināt manu noslēpumu. Un nenosodāt, bet esat tik ļoti manā pusē, ka gribas smaidīt, par to iedomājoties. Man ir ļoti skumji par to, ka tagad tiekamies tik reti.. Man trūkst agrāko laiku, kad varēju jebkurā brīdī nākt un justies gaidīta.

Man trūkst..

Man likās, ka esmu pieaugusi un stipra, ka varu tikt ar visu galā viena, ka man nevienu nevajag.. Muļķības, protams. Nu ir pienācis brīdis, kad gribas atbalstīties pret kāda plecu, justies droši un pasargāti.

Man reizēm trūkst manas agrākās dzīves. Tikai tagad varu paskatīties tā mierīgi no malas. Un atcerēties, cik skaisti bija. Un citos brīžos man liekas neaizstājama mana brīvība un vientulība. Tas, ka varu darīt visu, ko vēlos. Es nezinu, kas ir labāk

Atbraucu mājās un skatos ļoti stulbu filmu. Domāju, ka varu to beidzot atļauties - neko nedarīt un nedomāt.

Man patika šodienas spektroskopija.

(ne)bijušas domas

Tieši tā sauc manu blogu. Tā ir alūzija uz Imanta Ziedoņa grāmatu "Ne tas kādam jāzina. (Ne)bijuši ceļojumi". Tas nozīmē tikai to, ka viss, ko šeit rakstu, var būt īsts un patiess, bet var būt arī tikai un vienīgi tukšas iztēles radītas ainas. Un, runājot par blogu, bieži pieķeru sevi pie domas, ka domāju par to, ko rakstu. Piedomāju. Šis blogs ir publisks. Tas ir labi un arī slikti. Labi tāpēc, ka citādi es nerakstītu šeit neko. Tas nozīmē, ka man kaut kādā ziņā patīk, ka citi to lasa. Un slikti tāpēc, ka es ļoti kontrolēju, ko rakstu. Viss patiesībā ir tādās mīklās. Es gribētu saukt lietas vārdos un teikt visu tik tieši, kā tikai dzīvē tas notiek. Bet es neesmu te brīva. Tas, kas ir ārpus izjūtām un tās rada, ir pārāk svarīgs, lai mētātos publiskā telpā, kurā patiesībā mēs mēģinām radīt literatūru. Un kā nu tas kuram sanāk - labāk vai sliktāk. Mēs (runāju par visiem, kas atgremo savas izjūtas jebkādā veidā publiskā telpā) tikai vēlamies, lai kāds uzzina par mūsu izjūtām. Visbiežāk - lai kāds redz, cik mums ir slikti, lai pajautā/pažēlo utt. Jā, es tagad rakstu visu tik tieši, kā man liekas. Man ir uznācis atklātības laiks, kad cilvēkiem sejā saku visu, ko vien vēlos. Tā tas tiešām ir - redzot, ko cilvēki raksta (tai skaitā es!) savos skype/facebook/draugiem.lv statusos, savos blogos, savās dienasgrāmatās utt., reizēm gribas teikt - nu pietiek taču! Tas ir tik cilvēcīgi, bet es vēlos pēc iespējas vairāk izvairīties no banalitātēm.


Nu jā. Vakar bija maģiskais datums, kurš sastāvēja tikai no vieniniekiem. Un es to aptvēru tikai pašā, pašā vakarā. Un šodien iedomājos, ka tomēr kaut kas notika. Un notika 11.55. Nav gluži 11.11, bet nu tomēr! Gaidot autobusu, ieraudzīju kādu vīrieti, kuram uzreiz pievērsu uzmanību. Viņš bija ļoti skaists, saģērbies tā, kā man patīk. Un viņš noteikti bija citādāks. Uzreiz redzēju, ka viņš ir īpašāks par citiem. Tā mēs dažas minūtes gaidījām 40. autobusu, kurā tad nu arī iekāpām. Pēc brīža es jau aizmirsu par viņu, iedomājos tik tad, kad izkāpu. Nu lūk, varbūt bija liktenīgi! Ha, tas tā humoram - neuztveriet nopietni!

Dažkārt jūtos tā, ka zinu vairāk par pasauli. Piemēram, klausoties kaut kādus cilvēku prātojumus par dzīvi, kas pašiem liekas svarīgi atklājumi un gudrība. Es to ieraugu citādāk. Un tad viss otra teiktais liekas banāls. Tāpēc es vairs tikpat kā nespriedelēju par dzīvi, kaut gan varētu uzrakstīt grāmatu par to, ko es domāju. Es nevēlos iekļūt banalitātēs, ko nemitīgi dzirdu sev apkārt.
Ha, esmu pašpārliecināta. Kā cilvēks pašpārliecināta, nevis kā citādi. Citādi esmu ļoti pieticīga. Bet mana pašpārliecinātība piesaista cilvēkus. Un jūs jau nemaz nezināt, kāda ir tā mana pašpārliecinātība. Tikai es saprotu, par ko tagad rakstu, tā lūk.
Ko es ar to vēlos teikt? To, ka dažkārt esmu maita un dažkārt (piemēram, šodien) apzinos savu vērtību? Ne gluži. Vispār jau es pati sev liekos vērtīga tikai tajos retajos brīžos, kad esmu brīva. Citi teiktu - kad esmu es pati. Bet es saku - kad esmu brīva. Brīvība ir dzīve. Es tikai gribēju pateikt ļoti vienkāršus vārdus - mēs esam tie, kas vēlamies būt. Šie vārdi ir kādam skaype statusā, bet šodien es redzu to īsto nozīmi. Virs visa banālā. Ne jau katru dienu es to redzu. Tad nu lūk, izvēlies savu dzīvi!

Atskats uz Suzi Quatro & Band koncertu

Manī ir nokļuvis tik daudz enerģijas, prieka un aizrautības!

Un tas viss tāpēc, ka vakar, 2011. gada 5. novembrī, Arēnā Rīga uzstājās Suzi Quatro ar savu grupu. Iesākumā uzstājās iesildošā grupa, kas mani ļoti sadusmoja, jo viņi uzstājās stundu! (Koncerta sākums, protams, arī bija mazliet novelojies.) Man liekas, izlietoju lielāko daļu sava lamuvārdu krājuma, gribeju mest ar zābaku utt. Un tad, kad viss jau bija sagatavots, nodzisa gaisma un uz skatuves uznāca viņa - roka leģenda Suzi Quatro. Vienā mirklī tika pilnībā aizmirsta iepriekšējā grupa. Man liekas, es tajā brīdī sajuku prātā. Kliedzu, lēkāju un situ plaukstas. Ne jau es viena tāda. Suzi šarms laikam daudziem liek aizmirst par visu. Neieslīgšu detaļās par koncertu un dziesmām. Viss bija lieliski. Viss bija tā, ka labāk būt nevarēja. Koncertu klausījāmies stāvvietās uzreiz aiz partera sēdvietām (tās bija kādas 10 rindas), īsāk sakot - tieši pretī skatuvei. Nopirkām lētākās biļetes, bet ieguvām tikpat daudz, cik tie, kas pirka biļetes pirmajā rindā (50 Ls). Ne jau tikai tāpēc, ka mēs iemanījāmies tikt stāvvietu pirmajā rindā. Tuvojoties koncerta beigām, Suzi pēkšņi no skatuves rādīja, lai cilvēki nāk uz to mazo telpas sprīdi, kas starp skatuvi un pirmo rindu. Es māsai teicu: "Es gribu!" Un mēs sākām skriet. Atlikušo koncerta daļu es pavadīju pie pašas skatuves (atkal neaptverama veiksme!). Es biju tik tuvu, ka varēju izstiept roku un pieskarties viņai. Redzēju katru vaibstu, kas patiesībā ir puse izrādes. Tā sieviete ir lieliska. Viņa dzied lieliski un izskatās lieliski. Un viņā ir kaut kas vairāk. Es zinu.
Pēc koncerta man bija nokliegta balss, slapja mugura, sāpošas kājas un tik daudz prieka!
Un kas ir pats labākais? Mana māsa, kas zina labi ja pāris viņas dziesmas, bija sajūsmā par koncertu un tagad blakusistabā klausās ierakstus. Un vēl - es negaidīju no latviešu publikas tādu enerģiju, tādu uzņemšanu. Zāle nebija pilna, bet mēs izsaucām Suzi uz skatuves vēl trīs reizes. Un katru reizi cilvēki juka prātā.

Cilvēki ir apbrīnojami

Trešdien Gandrā norisinājās bilžu un diskusiju vakars par kalnu maratoniem. Agrāk likās, ka noskriet maratonu ir kaut kas pārcilvēcīgs, tad nu tagad, uzzinot, kas ir kalnu maratons, cilvēka spēju robeža manā pieredzē ir kļuvusi vēl daudz tālāka.

Tad nu lūk, kalnu maratonā īsā distance ir 98 (+/-) kilometri!! Un tas viss ir jāskrien Monblānā - augstumu starpībā īsajā distancē ir kādi 5000 m. Garā distance ir 168 (+/-) kilometri gara. Kontrollaiks - 48 stundas. Cilvēki skrien divas (!) diennaktis. Dažiem tas noteikti šķiet traki un bezjēdzīgi, sevis mocīšana un tā. Varbūt. Bet ir arī otra puse - eksistē tikai tu un kalns. Visas iespējamās emocijas noteikti šādā skrējienā tiek izjustas. Un ir tāda robežsituācija, kad var saprast lietas par sevi. Jā. Tas ir līdzīgi kā kāpt kalnā, vienīgi šeit starp citiem cilvēkiem ir iespēja justies vientuļākam.

Un es pazīstu kādu, kurš to ir izdarījis. Bija ļoti jauki satikt šo cilvēku trešdien, tik sen nebiju redzējusi. Ir daži, par kuriem ir skaidrs, - tas ir mans cilvēks. Un ir absolūta nepieciešamība ik palaikam satikt.

Es ļoti uztraucos par darbu. Liekas, ka esmu pievienojusi daudz par maz katalizatora vairākās reakcijās nu jau. Izejvielas ir ārkārtīgi dārgas, produkta sanāk ārkārtīgi maz un tas ir ļoti nepieciešams tagad. Man ir pat bail iztēloties, kā es to pateikšu.

Šodien debesis ir tik zilas, kā sen nav bijušas..

Šodien ir tik daudz dzīves un prieka! Bet nezodziet laimi, nekad nezodziet laimi! Par to ir jāmaksā.

Bet es.. esmu mazliet laimīga. Un ceru, ka solījums ir solījums.

Varbūt.. varbūt tā nebūs vairs nekad.

Es vēl aizvien nespēju noticēt šim vakaram. Tas bija skaists. Fantastiski skaists. Bet arī mazliet skumjš, kas patiesībā padarīja šo vakaru vēl skaistāku. Es biju laimīga un brīva, sajutu pagātni, sevi un dzīvi. Man tik ļoti pietrūka šīs brīvības sajūtas. Un tagad es to nozagu. Jelgavā ir viena lieliska veca un neapdzīvota pils, kurā var iekāpt caur otro stāvu (tas gan ir visai bīstami, viena es ārā nebūtu tikusi..). Es tur noteikti atgriezīšos.

Bet ko es vispār darīju Jelgavā? Šodien bija Latvijas - Kipras futbola spēle. Arī tā bija interesanta, jo, jāsaka godīgi, man nav īsti sanācis vērot spēles, kas notiek zālēs. Priecē arī tas, ka Latvija tiek tālāk.

Bet spāre novilks līniju,
aiz kuras tev klusums neizturams kļūs.


/Klāvs Elsbergs./

Saukšu sevi par Gantenbeinu

Ja man jāpiedalās strīdos ar gudriem cilvēkiem par to, vai Maksa Friša grāmatas ir laba literatūra, es nešaubīgi nostājos viņa pusē, kaut gan cilvēki, kurus cienu, nepavisam tā nedomā. "Štillers" ir laba grāmata. Tā vismaz man likās pirms diezgan liela laika sprīža.. kad vēl biju pārāk jauna un lasīju daudz grāmatu. Jāpārlasa "Štillers". "Saukšu sevi par Gantenbeinu" nemaz neesmu izlasījusi līdz galam. Nevarēju. Tā ir traka grāmata, bet nebūt ne slikta literatūra. Un lūk, es arī tā jūtos - tā, ka ir tāda Guna, par kuru es sevi saucu. Un kas es esmu? Tā dīvainā meitene, kas nokritusi no Mēness? Tā agrāk likās cilvēkiem, kam izdevies mani kaut cik tuvāk iepazīt. Un es tāda laikam biju. Gribēju būt. Bet tagad nu jau labu laiku dzīvoju kaut kur starp cilvēkiem, kam ir izveidojies nekontrolējams priekšstats par mani. Priekšstats, kurš balstīts uz manu izturēšanos, kas nepavisam neatbilst manai agrākajai būtībai un tam, kādu es sevi vēlētos redzēt. Tāpēc es tagad esmu nekas. Nekas ar cerībām atgūt to, kas man reiz bijis. Cilvēku priekšstatu nav viegli mainīt. Un varbūt nevajag arī. Tikai gribu pabūt starp cilvēkiem, kas man liek justies kā man.

Tagad ir pazudusi mana lielā aizrautība un dzīvošana galējībās. Varbūt pieaugu? Galējības ir palikušas kaut kur domu/izjūtu līmenī. Bet dzīvē es visu uztveru tik mierīgi un rāmi - ja notiks tas, tad sākšu domāt, kā rīkoties. Vairs nesatraucos un nebaidos. Dzīve taču ir cēloņu un seku sakarība. Esmu radījusi pietiekami daudz cēloņu, kas var novest pie nepatikšanām. Bet es par to neuztraucos; ja vajadzēs, tad mēģināšu attiecīgi rīkoties. Esmu tādā stāvoklī šobrīd, ka problēmas liekas vienkārši atrisināmas. Ja vajadzēs, aiziešu no darba. Ja vajadzēs, pametīšu universitāti. Ja vajadzēs, došos uz vienalga kurieni.

Vajadzētu pārlasīt Maksa Friša grāmatu. Un arī Čingiza Aitmatova "Un garāka par mūžu diena ilgst". Ja šīs grāmatas vairs neatstās uz mani iespaidu, es zināšu, ka esmu kļuvusi daudz mazāk vērtīga, nekā biju kādreiz.

Tādās dienās kā šī man liekas, ka es spēju ienīst. Cilvēkus, protams. Dzīvē viena no svarīgākajām lietām ir cieņa. Un ir brīži, kad normāliem cilvēkiem šī cieņa ir pašsaprotama. Ja ienīsti mani, lūdzu! Bet neraksti savā sūda blogā kaut ko tik pazemojošu par mani.

Un tādās dienās kā šī man sava eksistence liekas tik bezjēdzīga. Vispār pēdējā laikā visu laiku. Šodien nebiju nekur - nedz skolā, nedz institūtā. Laikam tā ir - kad visvairāk ir nepieciešams laiks, cilvēks pats saslimst. Šodien neko nedarīju - gulšņāju un lasīju. Un aizvien vairāk domāju par to, ka man dzīvē vajag laiku un kaut ko, kas mani iepriecina. Nevar tā dzīvot.

Mīļie sētnieki, lūdzu, neslaukiet lapas tajā mazajā Valdemāra ielas posmiņā, kas starp Stabu un Bruņinieku ielu! Tur ir tik skaists! Var brist cauri lapām un priecāties par dzīvi. Vismaz kādu brīdi atstājiet man tādu!

Man šodien viss besī. Apsveru iespēju iet prom no darba. Šodien bija pirmā diena, kad man tur nepatika. Es neesmu nekas un nekas nebūšu. Kāpēc gan lauzties kaut kur iekšā. Es gribu būt nekas. Tas ir ļoti daudz. Gribas sūtīt pie velna visu ķīmiju un braukt uz Kirgiztānu ganīt aitas. Tīrīt sniegu no jumtiem. Vai braukt ar traktoru. Es gribu īstu dzīvi!

Šodien kāpu kokā! Ganrīz līdz pat priedes galotnei. Lūk, šāda ir mana dzīve!! Dzīve, kurai esmu paredzēta. I'm the wild one.

просто так

Pēdējā laikā daudz notikumu.. Daudz. Bet man gribas izkāpt no notikumiem un mazliet atpūsties. Esmu ļoti nogurusi. Visādā ziņā.

Es atkal sāku justies brīva savās izvēlēs. Es atkal varu pazust no cilvēkiem, kad vien vēlos. Vispār tā arī sanāk, esmu kļuvusi vientuļa. Patiesībā tas laikam ir ceļš uz to mani, kas es biju kādreiz. Pamazām mana pašpārliecinātība un drošība kaut kur izgaist, līdz ar to arī ārējā brīvība. Man ir jāatrod kāds līdzsvars, jo zinu, ka nevaru dzīvot nevienā no šiem stāvokļiem. Varu, protams. Bet mans mērķis ir izslēgt nepatiesumu no savas rīcības.

Domas par sevi ir atkal atpakaļ, jo atkal radās izdevība atgriezties sākumpunktā un sajust to, kas es esmu un kā es jūtos.

Man ir jāiemācās atbildība. Bet tā, kas ir uzkritusi šobrīd, ir par smagu. Nezinu, kāpēc es agrāk uzticējos un izstāstīju par sevi tik daudz. Tagad man ir jādzīvo bailēs par to, ka tiks sabojāta dzīve citiem. Un līdz ar to uz maniem pleciem uzkrauta šī atbildība. Es tagad saprotu vairāk par to, kas ir labs un ļauns. Un to, ka dažās lietās neeksistē izņēmumi. Kaut gan ko es rakstu.. Nezinu, vai man būs spēks atteikties un nozagt sev laimi (kaut arī tikai brīdi), ja būs tāda izdevība.

Es brīnos par to, cik cilvēki ir ļauni. Tai skaitā es. Es saprotu, ka esmu arī vainīga, un saprotu, ka nevēlos neko bojāt vēl vairāk. Kāpēc gan sev ienaidniekus rast.. Bet lepnums ņem virsroku. Un ne vien lepnums, arī iedzimtais cilvēka egoisms un ļaunums. Un ne tikai manī tas viss. Man gribas aizbēgt, jo bija jau grūti visa beigas, bet tagad vēl ir jāiztur neciešāms turpinājums.

Man liekas, cilvēki no manis novēršas. Tie, par kuriem likās - tie ir mani draugi. Mani cilvēki. Varbūt kāds ir iepazinis mani labāk un sapratis, ka esmu nesakarīga. Man ir žēl, ka agrāk maz uzmanības pievērsu cilvēkiem, kam es jūtami biju svarīga. Tagad ir citi cilvēki un citas sarunas, kas arī mēdz nebūt virspusējas. Bet es negribu, lai mani cilvēki pazūd. Daudz sarunu par attiecībām un notikumiem. Man gribas ko abstraktu. Gribas pat nerunāt reizēm, bet nejusties dīvaini. Tā taču agrāk bieži bija. Man patīk klausīties, pat nepiedalīties sarunā, bet būt tajā. Būt piederīgai.

Es atkal jūtos vientuļi. Un tas laikam ir man vajadzīgs. Esmu ļoti viegli ievainojama, un šobrīd notiek daudz lietu, kas mani ievaino. Ir labi satikt cilvēkus, kas mani pazīst. Mani iepazīt ir ļoti grūti, jo vajag daudz pacietības un lielu vēlēšanos, lai liktu man izstāstīt kaut ko, kas atrodas dziļāk par virspusi. Nevajag spriest par mani pēc manas izturēšanās, jo to var izprast vien tad, ja ir izdevies ielazuties kaut kur dziļāk.

Kaut kāds nesakarīgs šis ieraksts arī sanāca. Man gribējās kaut ko pateikt, bet šeit nekas nav pateikts.

Mani tracina tas, kā cilvēki mēģina parādīt, ka ir tikai kāds, ar kuru var pa īstam parunāt. Un citi nav ne graša vērti. Ar īstajiem apstākļiem un pareizo pieeju ar jebkuru var sanākt īpaša saruna. Tāpēc nevajag celt debesīs to kādu, ar kuru tas netīšām ir sanācis, un pārējos rakt zemē.

"Laiks mūs pakar kā atslēgas vadzī, labāk ciet lai ir cilvēka sirds."

Vilcieni brauc no austrumiem uz rietumiem un no rietumiem uz austrumiem.

Man liekas, ka vēl neesmu tā nopietni visu aptvērusi. Es eju, runāju, pa reizei pasmaidu.. vai arī tas ir kāds cits? Ir arī asaras, vientulība, skumjas, sāpes un tukšums. Un es kaut kur tam visam pa vidu. Mans prāts reizēm saspringti ģenerē domas par to, kā nepazust, bet kāda tam nozīme, ja es esmu kaut kur pa vidu? Manu ķemeni un izturēšanos īsti neietekmē nedz prāts, nedz sajūtas. Varbūt vien reizēm izskatos garlaikota vai atrodos kur citur. Jocīgi, bet fiziskais nogurums ir tikpat spēcīgs kā emocionālais. Šodien neaizgāju pie ārsta, kaut gan darbā biju tikai divas stundas, braucu prom ar domu iet pie ārsta. Bet mājās mans ķermenis paēda (jā, ēdiens beidzot manā dzīvē nav primārais, tas man uzdzen nelabumu), apgūlās un vairs nespēja piecelties. Prāts ik pa pus stundu atgādināja, ka ārsts mūžīgi nestrādā, bet arī īpaši nespieda ķermeni celties. Lai. Gan jau citreiz sanāks, vienīgi žēl, ka aizgāju no darba un neko neizdarīju.

Vilcieni brauc no austrumiem uz rietumiem un no rietumiem uz austrumiem. Es sēžu kaut kur uz sliedēm vai dzelzceļa malā un skatos uz vilcieniem, kuros uz austrumiem vai rietumiem aizbrauc mani cilvēki un mana dzīve. Notikumi un sajūtas, un laime. Ap mani saisītās lietas un esošie notikumi katrs aizbrauc uz savu pusi; reizēm pa logu izido kāds prieka kvantums. Bet es sēžu un palieku es. Kodols nemainās. Vienīgi tam var daudz, daudz virsū uzkrāmēt, tā, ka neredz cauri ne druskas. Un var arī noraut visu nost. Tad vējš un lietus, un reizēm cilvēku smaidi kļūst par aizsegu.

"Mīlestība ir laimīga, vienalga, kur tā bijusi - rozēs vai pelnos." Jā, mīlestība vienmēr ir laimīga. Ja tik cilvēki saprastu to un mācētu sevi pielāgot mīlestībai, nevis otrādi.

Luksoforos deg tikai sarkanā gaisma.

Tā bija aizvakar. Visos luksoforos, kas bija mana tramvaja ceļā, dega tikai sarkanā gaisma.

Man patīk mans darbs. Labprāt tur pavadu vakarus, es jūtos tā, it kā piederētu šai vietai. Cerams, ka septembrī no atvaļinājuma atnākušie cilvēki šo sajūtu nemainīs. Spēcīgi sāp pirksts, liekas, tiešām būs lauzts. Mēģināšu atrast brīdi, lai tiktu pie ārsta.

Man ir ļoti bēdīgi. Jā, jā, es čīkstu. Tieši tā, es vēlos, lai mani pažēlo. Man brūk pamats zem kājām. Es neesmu vajadzīga. Man sāp. Manas acis asaro biežāk, nekā tas būtu uzskatāms par normālu. Es negribu runāties. Varbūt gribu paraudāt uz pleca. Dīvaini, bet gribu raudāt uz pleca cilvēkam, kuru nesen tikai iepazinu un ar kuru bijusi tikai viena tāda nopietnāka saruna. Varbūt tā arī tam jābūt. Uzticēties ir vieglāk, ja nekādi apstākļi, pieredze un laiks nav paspējis nostāties starp cilvēkiem. Arī mana ceļa luksoforos deg sarkanā gaisma.

Esmu nogurusi, bet patīkami satraukta. Mana pirmā īstā darba diena bija pavisam veiksmīga un patīkama. Iesākumā bija ļoti bail, bet tad sapratu, ka no manis neviens tur negaida, lai es ļoti daudz zinu un māku.

Tas eneŗģijas lādiņš un dienas aizpildījums, ko man tik ļoti vajadzēja, nu ir atradies. Ļoti nogurstu, jo daudz kājās jāstāv, daudz jāsasprindzinās un jāuztver. Bet esmu priecīga!!!

Labrīt.

Bija tik daudz domu, ko gribējās pastāstīt nevienam. Bet pēkšņi tās visas pazudušas kaut kur izplatījumā. Vēlme kaut ko rakstīt gan nav pazudusi. Ir nakts un tāds miers, kāds var būt tikai naktīs. Skan Eek A Mouse dziesma Noahs Ark.

Brīvdienas pavadītas lauku klusumā. Tas ir labi, jo mazliet palīdzēja atslēgties no/noildzināja domas par nākotni. Arvien biežāk gribas palikt maliņā, nekur nepieteikties, neko lieku nedarīt, nekur nelīst pa vidu. Visa tā dēļ rodas arī pārāk daudz spriedzes, domu par to, kā būs, uztraukumu..

Šodien atkal sagribējās darīt kaut ko pavisam parastu un vienkāršu. Piemēram, tīrīt sniegu, braukāt ar traktoru u.tml. Nogurdina gudrās sarunas, sabiedrības (sevis) uzliktie rāmji, pazušana kaut kur starp izlikšanos, meliem. Gribas brīvību. Brīvību, kuru man it kā vienmēr gribas. Dažkārt izdodas noķert kādu daļiņu no tās. Bet gribas, lai, arī esot nebrīvam, šādas sajūtas nebūtu.

Rīt braucu uz OSI. Mēģināšu tur strādāt. Man bail. Tā vienkārši - bail. Un mani neinteresē, ka tas ir bērnišķīgi/stulbi.

Sagribējās ļoti kādu brīvu un sirsnīgu sarunu. Šovakar jau kas līdzīgs sanāca, lai gan pavisam neizdevās atbrīvoties no dažādiem žņaugiem. Es turpinu mācīties. Turpinu mācīties neļaut visam ārējam uzlikt sev pārāk spēcīgus žņaugus. Un pašai sev. Zinu, ka atkal kaut kur došos, runāšos, smaidīšu, izteikšu dumjas piezīmes.. Eh, man vēl daudz jāmācās.

Mana pati svarīgākā atziņa, kas pavadījusi pēdējā laikā itin bieži - jāpadara tas, ko mēs darām, par to, kas patīk. Nu lūk, mēģināšu arī turpmāk sevi iedrošināt un pacensties rast prieku tajā, ko daru. Nebaidīties. Drīz jau atkal sāksies skola. 2. kurss solās būt grūts, un laboratorijas tik garas un tik daudz.. Nekas, es cīnīšos. Viss ir tik vienkārši (vai ne?) - ja kaut kas nesanāks, ja kaut kas pavisam nesanāks, es vienkārši aiziešu. Kaut kur, kāda starpība.

Esmu beidzot aizrakstījusi savai kādreizējai labākajai draudzenei, ar kuru visu 12. klasi nerunājām vairs (un es vēl aizvien nezinu, kāpēc; nejautāšu arī, jo negribas sabojāt kaut ko; nav jau arī tik svarīgi, kad runa ir par tādu draudzību, kāda bija mums). Aizrakstīju, ka man žēl. Un viņa teica, ka arī žēl, jau sen žēl. Man vajadzēja gandrīz 2 gadus, lai es uzrakstītu! Es ceru, ka satikšu viņu kaut kad un ka atgūšu kaut ko no tā, kas man reiz bija.

Cilvēki daži ir tādi egoisti.. Ah, ja viņi būtu kaut mazliet gatavi mainīties, viss varētu būt daudz skaistāk. Ar to domāju tik to, ka man ir apnicis tas, ka ar mani runā jauki tad, kad ir garlaicīgi/skumji/vientuļi. Un, kad man ir, tad varu iet kaut ellē ratā. Es tagad vispār sevi vērtēju daudz augstāk. Esmu lepna bez gala.

Un vēl.. Man reizēm tikai gribas zināt, kā iet man tuviem cilvēkiem. Dzirdēt pāris vārdus/lasīt pāris teikumus, varbūt kādreiz satikties. Zināt, ka viss ir kārtībā. Tas taču nav daudz. Kāpēc tas jāuztver kā kaut kādas saistības uzreiz. Man neko nevajag, es tikai gribu zināt, kā Tev (jebkuram) iet.

Es mīlu dzīvi. Un es esmu laimīga. Arī tad, ja nekas nav tā, kā vajag. Es māku samierināties. Tā, lūk.

Viss.

Mosties, draugs!

Pie velna visu, es esmu laimīga! Varbūt dzert mazāk vajag, nezinu. Kaut kāda prieka sajūta nez no kurienes mani šodien pavada jau kopš celšanās brīža.


"Smiesimies šovakar, draugs mans Pajaco,
izsmiet sevi vislielākais prieks.
Apkārt dzīve kā bārdāma trako,
bet tu skumsti vientuļš un lieks."

Un atkal kaut kur pa dubļiem..

Rakstīt jau parasti gribas vien tad, kad slikti iet. Man neiet slikti, bet sajūta tāda, it kā tā būtu. Žēl vien, ka šis blogs sāk pārvērsties par ierakstu kopu, kura varētu piederēt žanram "cik man ir bēdīgi". Vakarā tik skumji, skumji palika, jo dzīve tik sarežģīta. Kādā brīdī liekas pareizi būt nepieejamai un priecāties par brīvību, kā arī redzēt, ka dara pāri. Un nākamajā - žēl, pavisam žēl par savu izturēšanos. Lai gan tagad, šo rakstot, tomēr atkal pārņem tādas dusmas par to, kā pret mani izturas. Es vēlos, lai mani ciena. Tas būtu pirmām kārtām. Esmu apņēmusies, ka neļaušu cilvēkiem sevi necienīt. Huh, tagad mazliet nemiers ir prom. Sākšu ticēt, ka kļūst vieglāk, kaut kur padaloties ar bēdām. Kaut vai kā tagad, kad domas aizlidos bezmērķīgi šajā virtuālās pasaules izplatījumā.

Jau otro dienu dodos uz stadionu. Mazliet skrienu un izmantoju jaunos āra trenažierus. Tas man liek justies nedaudz labāk. Fiziska slodze palīdz arī uz brītiņu tikt vaļā no domām. Vai arī tieši otrādi - pavērš jau it kā nostabilizējušās domas pavisam citā virzienā. Varbūt tieši tāpēc šovakar tāda savas rīcības apjausma un nožēla, un skumjas.

Dabūju uzdevumu tuvākās dienas pieskatīt Jāņa istabas augus un kaķēnu. Kaķēns ir jauks, jau rīt laikam aiziešu paspēlēties.

Vajadzētu beidzot atsākt lasīt. Pēdējās dienās nekas vērtīgs nav ticis izdarīts. Nezinu, varbūt ir nepareizi domāt, ka esmu pelnījusi laisku atpūtu. Gaidu, kad nāks aizrautība un iedvesma kaut ko darīt. Šobrīd negribas neko. Pat braukt nekur īsti ne. Un atkal nelielas ilgas pēc sabiedrības. Gribas satikt cilvēkus, tā vienkārši palaiskoties, padzert tēju vai vīnu. Jā, es tagad jau pāris dienas dzeru sarkanvīnu. Man ir uzdāvināts tik garšīgs vīns.. Arī tas liek justies fiziski labāk. Cerams, nekļūs par paradumu.

Ko es vēlos? Nezinu. "Tikai skumjas un sapņi mans ieguvums."

Es jūtos tā, kā jūtas cilvēks, kad to smagi piekrāpj. Vai mani kāds ir smagi piekrāpis? Es nezinu. Laikam jau ne. Tikai dzīve plūs tālāk. Un cilvēki nekad nav gatavi gaidīt, nav gatavi izcīnīt uzticību un mīlestību. Atkal izcīnīt. Mēs taču zinām, ka, ja reiz zaudē uzticību, ir mazliet jāpapūlas, lai viss būtu tā, kā bijis kādreiz. Bet ko nu tur.. Ir taču daudz vieglāk atrast kādu citu, ar kuru viss būtu daudz vieglāk. Tādi ir cilvēki.

Šobrīd ir vientuļi. Esmu pati vainīga. Cilvēkus laikam nedrīkst spiest gaidīt vai pārbaudīt.
Esmu atvērta visādiem piedzīvojumiem un vienkārši saziņai. Jā, man ļoti trūkst šobrīd sabiedrības. Gribas katru dienu kādu satikt, kaut kur aizdoties, slīcināt skumjas priekā.. Lai tas nav jādara vīnā. Nē, par alkoholoķi jau netaisos kļūt. Bet ir viena pudele vīna, kas gaida, kad tiks izdzerta. Un man vajag, ar ko.

Man patīk vērot cilvēkus, kad viņi aizdomājas. Tad var pamanīt visādus sīkumus. Arī strīdu laikā. Un dusmās, sāpēs, pārmērīgā priekā.

Par gaidām un ceļiem, kas saved kopā.

Šodien un vakar domas par to, ka viss mūsu dzīvē ir vairāk vai mazāk gaidīšana. Tas ir laikam kā skriešana, tikai tā ačgārni. Nemitīgi pieķeru sevi pie domas par to, ko lai dara līdz tam, tam vai tam. Un tā no viena notikuma gaidīšanas pie cita. Kaut kas aizskrien garām nemanīts, bet kaut kas reizēm pavisam iespaido.. Piemēram, gaidot lasīt sākta grāmata reizēm kļūst interesantāka par pašu gaidīto notikumu. Pavisam sīkas lietas mēs gaidām - kaut vai filmas sākšanos, brīdi, kad parādīsies kaut kas, ko darīt. Vai tie, kas šo gaidu laiku ir padarījuši tikpat vērtīgu kā to, ko gaida, ir ieguvēji? Es nezinu.. Var jau būt, ka cilvēki, kas uzskata, ka braukt vienam tramvajā un nelasīt kādu zinātnisku rakstu, ir pilnīgi bezjēdzīgi pavadīts laiks, tiešām ir savā ziņā laimīgāki, vērtīgāki dzīvei un cilvēkiem. Varbūt. Es neesmu iemācījusies aizpildīt šo laiku ar ko vērtīgu. Reti, pavisam reti.. Man liekas, tagad es gaidu notikumu. Es nezinu, kādu! Vienalga. Kaut ko. Brauienu, kāda satikšanu, tējas uzaicinājumu. Jebko! Jocīgi - nemāku dzīvot bez cilvēkiem un tik ļoti nevēlos pazaudēt savu neatkarību un tiesības uz vientulību. Arī tagad droši vien dotu priekšroku guļammaisam, labai grāmatai un jūrai. Bet varbūt nē, kas to lai zina. Šodien tomēr mazliet ilgojos pēc sabiedrības. Bet tādas sabiedrības, kur var arī klusēt, nesmieties un visu laiku neizteikt piezīmes, kuras no manis gaida.

Man patīk ceļi, kas mani saved kopā ar kādreiz satiktiem cilvēkiem un pēc tam kaut kur nozaudētiem. Tāpēc, dzēšot ārā vecus numurus, rūpīgi jāapdomā, vai konkrētais cilvēks ir vēlams (pat tad, ja liekas, ka nebūs ne mazākās iespējas to vairs satikt!). Man pēdējā laikā ir smaidījusi veiksme šajā ziņā. Atradušies daži cilvēki, kas man bija lemti tikai uz pāris dienām. Tagad jātur ciešāk. Mēs taču paši nosakām, uz cik ilgu laiku cilvēki apkārt būs. Nevis apstākļi. Apstākļus mēs radām paši.

Apbrīnojami.

Vakar bija skaista diena, sajutu skumji laimīgās pagātnes elpu. Man uzdeva jautājumu: "Kad pēdējoreiz esi bijusi pa īstam priecīga?" Un es aizdomājos.. Nevarēju atcerēties. Tiešām - kad? Bet vakar biju mazliet laimīga. Pēdējā laikā apkārtējie cilvēki pret mani mēdz atļauties tā izturēties, kā es agrāk nevienam nebūtu ļāvusi. Tāpēc vakar bija laba sajūta, ka esmu kas mazliet īpašs. Jā.. Cik cilvēcīgi vēlēties tā justies.

Un arī šodiena bija laba. Satiku Gandrā Elīnu. Meitene, ar kuru iepazinos vairāk nekā pirms gada Sense of Team virvju demo. Norunājām toreiz vairākas stundas.. Ir, ir tādi cilvēki, kas vienkārši ir ļoti tuvu. Pēc tam nebijām tikušās. Bet, izrādās, pasaule nav liela (par laimi). Tagad Gandra tornī noteikti būšu daudz biežāks viesis. =)

Bet vajadzēja noteikti kaut kam šo pēdējo dienu pagātnes elpas sajūtu sabojāt. Vakar biju ciemos pie Jāņa. Viņi ar Annu jau bija iereibuši, kad atnācu. Pēc tam kopā dzērām kaut kādu lētu vermutu. Vakars arī bija jauks; kopš Jānis nemācās fakultātē, satieku ļoti reti. Bet.. Šodien izlasīju viņa blogā ierakstu, kurā bija pieminēts mans apciemojums.. Pat citēt negribas. Tik riebīgi. Un tā dzīvē notiek..

Rīt plānā atkal Gandrs. Un Līgo, iespējams, braukšu svinēt uz Silakaktiem. Bet pēc tam - 3 dienu velobrauciens.. Huh.

Pieaugušo dzīve ir tik sarežģīta.. Izvēles, kuras nav iespējams izdarīt. Domas par to, kā lai kādam nenodara pāri. Atbildība par sevi, nākotni un cilvēkiem sev apkārt. Par visu, kas reiz iesākts.

Gribas uz brīdi atkal būt bērnam.

Es laikam neprotu būt laimīga. Tāpat vien. Vairs ne. Esmu nogurusi sekot, vērot, kaut ko uzzināt. Un tajā pašā laikā nemāku tā arī nedarīt. Gribu zināt VISU. Tikai tad es nomierināšos un varbūt spēšu kaut cik brīvi (!) un mierīgi dzīvot tālāk. Un nevaru izturēt visnotaļ straujās domu maiņas cilvēku attieksmē pret mani.

Un esmu tā, kas visu piecieš. Padusmojos, samierinos, izturos tā, it kā es būtu tā pāri darītāja. Ha. Man ļoti sāp tāda attieksme. Bet pareizi jau ir - diez vai ir iespējams to saprast. Kāpēc gan.. Es neesmu suns, kam var pamest kaulu, kad vien labpatīkas.

Un tagad es lasu Regīnas Ezeras stāstu "Vasara bija tikai vienu dienu" vai skatos labas filmas, un.. tur viss ir tik īsti. Cilvēku vērtību sistēma nav pavisam ačgārna, lepnums un egoisms nav kļuvis par prioritāti. Mīļie draugi, dariet, ko vien vēlaties, bet nekad dzīvē neatradīsiet nekā svarīgāka par cilvēku! Novērtējiet to un nedariet pāri. Nedarīt pāri - to vajadzētu katram atkārtot sev katru jaunu rītu, kas tik vēlīgi piešķirts, lai vismaz kādam vismaz nedaudz sagādātu prieku.

Bet vispār šodien gribējās tikai pateikt to, ka esmu laimīga, jo esmu dzīva. Pasaule ir brīnumu pilna, vajag tikai mazus atgādinājumus. Piemēram, man šodien tāda bija redzētā filma. Un jā, ar mani notiek daudz, daudz laba! Paldies tiem cilvēkiem, kas mani ļoti iepriecina, varbūt pat īsti neapjaušot. Man daudz nozīmē sarunas, sajūtama labvēlība un rūpes. Tad es aizmirstu visu citu un esmu laimīga.

Ārā ir karsts, par daudz karsts.. Gribas peldēt. Visu laiku tikai atrasties ūdenī. Sāku justies fiziski slikti, kā jau parasti tik karstā laikā.

Sajūta kā mazliet jūkot prātā. Domāju šajās brīvdienās no visa aizbēgt. Mācībās aizbēgt, jo mērķis jau cēls - iemācīties organikas eksāmenam visamaz kaut ko. Mazliet kas ir padarīts, patīk tā pa naktīm dzīvoties (mamma tieši šajās brīvdienās ir aizbraukusi, varu dzīvoties, kā patīkas). Turklāt uzliku sev saistību neatrasties socciālajos tīklos, ko arī puslīdz veiksmīgi pildu. Sajūta ir tiešām savā ziņā labāka bez tā visa. Bet.. Atliek laiks domām, skumjām. Atmiņām, analizēšanai. Un jā, tas ir grūti, ļoti grūti. Šobrīd gribētu, lai kāds atnāk pie manis. Pasēdēt šajā naktī, padzert tēju/vīnu/vienalga, parunāt. Lauras zvans tāpēc ļoti iepriecināja. Bet nē - viņa netika.. Nebija tik sen nenotikušās, bet kādreiz tik pierastās kafijas dzeršanas, kuras šodien man tik ļoti trūkst.

Šodien vairāk nekā kebkad nesaprotu, kā var kādreiz tik tuvi cilvēki izturēties kā pret garāmgājēju. Nē, es nedzīvoju pēc principa "cilvēki nāk un iet". Mani cilvēki nāk un paliek. Vismaz domās un sajūtās. Dzīvē tā īsti nevienu noturēt neizdodas. Bet tas ir tik pārsteidzoši un ne mazāk sāpīgi, ka ir vajadzīgs tik maz laika, lai nepaliktu vairs ne kripatiņas mīļuma. Nekā.

Tagad vairāk par visu man laikam gribas kādu cilvēku, kas apsēstos blakus mammas lielajā gultā un ar kuru varētu tā mazliet parunāt. Par sapņiem, par nakts mieru, par došanos uz Mēnesi, par cilvēkiem. Tā prātā jukšanas sajūta tiešām ir.. Man ir bail par sevi, jo esmu tik ļoti viegli sāpināma un ietekmējama. Tik viegli, ka jau otro dienu uznāk raudāšanas lēkmes. No domām, no nesakarīgām atbildēm, no tukšuma.

Vai varbūt daudz ietekmē tas, ka esmu slima. Īsti nesaprotu, kā var saslimt vasarā. Bet jā, esmu saaukstējusies. Man galva tik dulla kā jaunieši pavasarī. Grūti jelko normāli uztvert. Hmm, rītdienai paliek vēl tik daudz lietu, kas jāiemācās. Bet tagad.. tagad ir nakts, vēsums aiz loga. Un nakts skumjas.

Sliktākajā gadījumā viss būs labi.

Šo teikumu Edgara māsa teica tad, kad Edgars sāka savu trako vienatnes stopēšanas ceļojumu. Tā, lai nebaidās. Salikās tik nomierinoši un tieši tas, ko šādā gadījumā vajadzētu teikt. Kopš tā laika šis teikums domās vai vārdos ir pavadījis mani daudzās gaitās. Kaut kas ir tajā teikumā, nedaudz palīdz reizēm.

Reizēm viss liekas tik jocīgi.. Cilvēki ielās un pat gaiss ārā. Un pats atrodies sevī tajā lielajā nesaprašanā par to, kas notiek, skaties it kā no malas uz saviem nesakarīgajiem komentāriem, neiederīgajiem smiekliem. Jā, neiederīgs. Tā laikam var raksturot visu pasauli tādos brīžos.

Un tik ļoti gribas kaut ko mīļu. Gribas aizmigt un lai kāds sargā manu miegu. Vispār manas iedomas reizēm ir tik piezemētas kā domas par tādu ātru un vieglu aizmigšanu kaut kur saulē. Vai jūras krastā. Vai kaut vai vienkārši uz grīdas.Tā dīvaini.

Nez kādēļ visas sarunas pēdējā laikā aprobežojas ar banalitātēm un klišejām. Reizēm skatos no malas uz to, kā iesaistos visādās muļķīgās un bezjēdzīgās sarunās, izsaku neko neizsakošas piezīmes. Un vēl - kad nezinu, kā es tiešām vēlos uz kaut ko reaģēt, dumji pasmaidu vai izmetu kārtējo banaitāti. Hmm... Kur palikušas visas nopietnās sarunas?!

Atkal ir nakts, un es sēžu bezjēdzīgi pie datora, klausos vienu dziesmu nu jau kādas 10 reizes. Šoreiz tā ir In the year 2525. Nezinu, kāpēc, bet ir savs šarms šajā visā. It kā jēgas nekādas, pat nesarakstos ne ar vienu, jo nav skype šeit, bet atbilstoši uznākušajai tik neizmērojamajai vientulības sajūtai un skumjām. Un miegs nevienā acī, tas laikam neko labu nenozīmē, jo rīt pirmā lekcija. Un pēc tam vēl matemātika, kurā vajadzētu negulēt un kaut ko saprast. Turklāt apziņa, ka tās ir pēdējās matemātikas lekcijas vispār.. Un kā es parasti saku - šeit mācos matemātikas dēļ.
Bet tagad ir nakts un miers, un tā dziesma n-to reizi jau.. Un man vienalga par tādām dzīves lietām.

Ah, tikko konstatēju, ka mans svars ir palielinājies par 5 kg!! Nesen vēl bija tik maz. Njā, un man likās, ka par tādu lietu kā svars, ņemot vērā manu dzīvesveidu, jau nu noteikti man nebūs jāuztraucas. Bet es jau nemaz neuztraucos, tikai ļoti pārsteidza šis fakts. Nu, neko darīt, tāpēc jau nesākšu darīt muļķības, tāpat uz mani neviens neskatās. :D
Bet nu jā, tas viss, protams, ir sīkumi, ņemot vērā visu pārējo, kas notiek.

Un vēl šodien sapratu, cik ļoti patīkami ir tad, ja kāds par mani padomā. Pavisam sīkumos. Kaut vai noplūc kādu ziedu un iedod man vai arī pataupa kaut ko garšīgu. Cik cilvēcīgi.

Nu jau kādu laiku atkal smagi apjaušu, cik neizsakāmi liels spēks ir Mazā Prinča tik ļoti jau visur pārcitētajai atziņai: "Neaizmirsti tos, kurus pieradini." Un lūk, lai cik ļoti varbūt gribētos atbrīvoties no tāda pieraduma spēka, tas vienkārši nesanāk. Un katrs kaut cik negatīvs skatiens, vārds sāp. Labākais jau ir tas, ka es nemaz nezinu, ko īsti vēlos. Es nezinu, ko es izvēlētos tad, ja tas būtu atkarīgs tikai no manis. Šodien atkal pārliecinājos par to, ka pret mani ir jāizturas tik ļoti uzmanīgi, tik ļoti saudzīgi. Tas nepavisam neiepriecina, jo cilvēki taču tā neizturas. Bet uzturēt ilgstošu kontaktu ar tādiem, kas mani jebkurā brīdī var sākt ignorēt, kaut ko rupju pateikt.. tas ir pārāk grūti. Tā vietā, lai paliktu vismaz kaut cik emocionāli stabilāka, šobrīd kļūstu vēl jūtīgāka. Un tā vienkārši jau cilvēkus nevar izsvītrot, tiecos pēc tiem, kuru šādas izturēšanās dēļ tikai jācieš. Bet tā jau laikam notiek, es tikai ceru pārdzīvot vai izturēt, bet visvairāk ceru, ka viss būs labi. Tā vienkārši.

Šodien iedomājos, ka visvairāk prieka cilvēkiem sagādā kaut ko radīt. Tā, lai var pateikt - tas ir mans, tas ir kaut kas neatkārtojams, ko esmu izveidojis es. Tagad mazliet samulsu par to vārdu "visvairāk". Nē, droši vien nav visvairāk, bet noteikti ir daudz. Vairāk par visu laikam ir svarīga nedaudzu cilvēku atzinība. Kādreiz es ļoti visu sabojāju, jo neapjatu šo lielo nozīmi.

Cik daudz gan viss vieglāk būtu, ja cilvēki spētu nenorobežoties, izteikt to, kā jūtas un (kas būtu galvenais) uzklausīt citus!

Hmm.. Un jā, netieku vaļā no tā nemiera. Es vairs nezinu neko. Pavisam neko.

Par daudz ir smagu vārdu sacīts,
Viens otrs smagāks teikums teikts,
Un, kad es paskatos tev acīs,
Es redzu: kaut kas ir jau beigts.

Kā akmens atlūstam un risam -
Slīd lavīna, nāk velšanās,
Un kaut ko aprok. Un - pavisam.
Un nebūs augšāmcelšanās.

/Imansts Ziedonis./

Man šodien traki skumji.

Labs rīts. Vakars, diena - vienalga.

Šodien pat bija relatīvi laba diena. Bija jauki lekcijās parunāties par visu ko. Un vilcienā satiku Līvu, ar kuru arī sanāca gara saruna. Un tad vēl Edgara uzaicinājums paskriet. Bija jau labi, pēc skrējiena tāda fiziski labāka sajūta uzreiz, kaut gan grūti, grūti ar to sportu man iet.. Skriešana ir lielisks veids, kā mēģināt atbrīvoties no domām. Ne tikai skriešana, bet arī jebkāda cita veida sevis fiziska pārmocīšana. Un es vēlos nedaudz tikt vaļā no domām. Cauri visam šim jaukajam tomēr šodien ir tik ļoti bēdīgi. Es nezinu, kāpēc. Man liekas, tā laikam mana īstā sajūta. Varbūt, varbūt man vēl aizvien traki sāp..

Gribas tagad parunāties. Ne gluži par neko, bet tās skaistās sarunas, kas parasti sanāk naktīs. Par to, kas mūs veido tādus, kā mēs esam, par bailēm, par skaistuma izjūtu.. Par to, kā lietus līst.

Liels, liels nogurums. Fizisks un garīgs. Un es jau paredzu, ka šonakt būs kārtējā bezmiega nakts, kaut gan esmu tik pārgurusi.

Šodienai piederas Austras Skujiņas dzeja..

"Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala '
viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl.
Nevienas durvis nevērsies tev vaļā,
nekur, kur iet, kad krēslo vakars vēls."

Atkal par ceriņiem.

Šodien vakarā atlūzu.. Tik ļoti nāca miegs, jo Igors atkal pacenties ielikt semināru 8os. Pirms kāda brīža pamodināja telefona zvans no Jāņa ar jautājumu, vai nevēlos iedzert kādu aliņu. Sen nerunāts cilvēks, bet šis laikam nebija īstais brīdis. Tagad esmu pavisam pamodusies, tas gan laikam nozīmē, ka naktī īsti aizmigt neizdosies. Tāda sapņaina sajūta..

Un vēl domas par to, ka cilvēkiem vajag piedot. Jā. Citādi pēc tam sanāks, ka vairāk par visu pasaulē vēlēsies, lai atkal viss ir labi. Bet nebūs - neviens taču nemēģinās labot savas kļūdas mūžīgi. Šīs domas vairāk Kitijas sakarā (ja nu Tu lasi).

Hmm, kas vēl? Es šodien atkal jūtos nedaudz kā agrāk. Kad es visiem teicu - šodien lidošu uz Mēnesi. Jā, jā, mani klasesbiedri noteikti atceras visas tās sapņainās muļķības. Šī sajūta mazliet ir atpakaļ. Tas ir labi. Sanāca atkal pakāpt, arī tas ir labi. Gribētos atkal kaut cik nopietni to darīt, citādi vairs pavisam nekas nesanāk - neesmu sevišķi stipra, tāpēc vienīgais veids, kā mēģināt būt citu līmenī, ir daudz trenēties. Tomēr, tomēr.. Cik ļoti trūkst kāpšanas skolā. Man iemācīja to, ka alpīnisms nav tikai sports, tas ir kas daudz vairāk.. Žēl, ka citur tā nav. Nekas, jāpadomā, kur kāpt tā, lai man patiktu pa īstam.

Un atkal par ceriņiem. Man tiešām ļoti patīk šīs puķes (krūmi).

Rīts/diena/vakars

Šodien jūtos tā labi. Ir jau pus trīs, bet esmu relatīvi nesen tikai piecēlusies. Uzcepu kartupelīšus, uzvārīju lielu, lielu krūzi tējas, kura nu jau ir izdzerta. Ir pazudis dienas sadalījums. Rīts, diena, vakars, nakts. Vakar (šodien?) runāšanās līdz 4iem rītā. Jā, tā man patīk dzīvot, gluži kā agrāk.. Tāda nedaudz mākoņu sajūta šodien. Un aiz loga patīkami vēss laiks, viss zied un smaržo.. Un drīz kāpšana. Nedaudz sajūtu gan bojā skola, jo rīt kontroldarbs, kuram neesmu sākusi neko skatīties. Huh.

Rītiem ir ceriņu garša.

"Vēl nav nekā.
Tikai rītiem ir ceriņu garša."

Tikko, izliecoties pa balkona logu, pamanīju, ka ceriņi zied! Manas puķes.. Tā mazliet silti kļuva. Laikam jau sen vajadzēja pamanīt, bet tā jau vienmēr ir.

Šodien vajadzētu būt labam vakaram. Aizdošos uz Nabaklab un Spīķeru koncertzāli. Un vēl klusas cerības, ka sastapšu dažus feinus cilvēkus.

Un dzīve ir traki negodīga. Visiem, kas to nav pelnījuši. Vakarnakt kārtējā bezmiega nakts ar daudz, daudz domu par to, kas notiek, kāpēc, kā rīkoties, lai nenožēlotu. Prioritātes, vērtības, jūtas, brīvība, laime, prāts.

Bet - ceriņi zied..

Es saucu, lai atsauktos.

"Es saucu, lai atsauktos." Bet - vai atsaucās..? Atsaucās. Tikai - cik īsti un patiesi.

Šobrīd ir tā, ka nezinu, ko lai iesāk. Kurš ir pareizais ceļš, kuri - patiesie cilvēki. Es nezinu. Brīžiem gribas, lai ļauj man dzīvot tā brīvi un bez nekādām saistībām un pienākumiem pret citiem. Un tieši tad mani mēģina nedaudz sasaistīt. Un man negribas, tajā brīdī ne. Es tikai vēlos ko patiesu. Es vēlos uzticēties. Tomēr pienāk brīži, kad man nepieciešami kaut kādi apliecinājumi. Neliels mīļums. Un tad, protams, tā nav.
Un vēl.. Mazāk par visu es vēlos kādam nodarīt pāri. Nevienam. Bet - kā lai dzīvo tā, lai nedarītu citiem pāri..? Kā dzīvot, lai citiem ir labi.. un arī man?

Šodien traki sāp kājas.

Šodien atkal sanāca darīt kaut ko pirmoreiz. Tās bija foroorientēšanās sacensības: "Cik labi tu pazīsti Rīgu?" Viss notiek ļoti vienkārši/sarežģīti: komandai tiek iedotas 24 bildes, kurās attēlota kāda sīka detaļa mājā (piemēram, karnīzes rotājums, maza skulptūra mājas sienā, zīmējums); tas arī ir viss - nekādas papildinformācijas; komandai ir 3 stundas laika, lai atrastu šos punktus, pie tam tie atrodas visdažādākajās vietās - Vecrīgā, Klusajā centrā, tālu pa Valdemāra ielu. Skriešana bija traka, ja godīgi, tik tikko izturēju. Nu gluži kā maratons. Apbrīnoju savus komandas biedrus, kas spēja sazīmēt ēkās detaļas, kas redzamas bildēs, atcerēties, atrast, izdomāt.. Es šajā procesā īsti nepiedalījos. Rezultāts - 18 objekti! Manuprāt, lieliski.

Šodien gribas, lai viss ir labi. Un vēl tā skola.. Darāmo lietu tik daudz, ka nezinu, no kura gala ķerties klāt. Huh. Šodien taču nav spēka. Un vispār nav spēka. Un milzīgiem soļiem nāk sesija. Bet tas jau sīkums - vēl lielākiem soļiem tuvojas otrais kolokvijs, kas ne tuvu nebūs tik primitīvs.

Man gribas mazliet gaišas sajūtas. Tik gaišas, cik gaišas var būt vienīgi takas no cilvēka uz cilvēku.

Es gribu ar tevi parunāt.

Šajā brīdī vairāk par visu vēlos, lai būtu kāds, kuram var tā vienkārši piezvanīt vēlā vakarā un parunāt. "Es gribu ar tevi parunāt." Agrāk tā varēja, bet tagad, liekas, ir pazuduši šie cilvēki. Žēl. Šodien traki, traki pietrūkst sarunu, kad abi katrs savā vada galā guļ gultā zem sedziņas un runājas, kamēr viens vairs nespēj cīnīties ar miegu.

Lai gan - var jau būt, ka vaina nav vakarā vēlā, bet ir tikai ilgas pēc tā, ka var jebkurā brīdī piezvanīt un parunāt par niekiem ar iemeslu - man ir tikai garlaicīgi vai vienkārši gribas parunāt. Un tā trīsreiz dienā!

Kaut kāds murgs.. Atkal nemiers pa iekšu un nedaudz sāp. Šodien tik ļoti trūkst..Šodien tik ļoti sajutos lieka pasaulei.

Un jā - ja es kļūstu vēsa, varbūt, varbūt man tikai vajag pierādījumus. Man vajag just, ka mani vajag. Hmm.. Vai nu kārtējo reizi esmu atkal apjautusi, ka sabojāju visu? Prāts saka - viss ir pareizi, ir taču cieņa pret sevi,ir taču ideāli un godīgums. Bet iekšā... iekšā tā mazliet sāpīgi urd.

Gribas tikai kaut ko īstu.

Es vēlos, lai vārdi, ko man saka, nav tikai vārdi, bet arī domas. Un nevis vienkārši tā brīža domas, bet domas vispār. Ja cilvēks apgalvo, ka mani mīl, tad šai domai ir jāpavada viņš visur. Un nevis tikai līdz kādām atmiņām, kas pilnīgi aizēno iepriekšējo domu. Tā, lūk. Es vēlos tikai kaut ko īstu. Īstu no pirmsākuma līdz nāvei. Nešķērsojiet manu ceļu, lai tikai kaut ko no manis iegūtu. Ar skaistiem vārdiem un visādām patētiskām muļķībām.

Es vēlos godīgumu pret sevi vienmēr un visur. Runa ir par visu, ne vien par kādiem vēl nepārsāpējušiem pāridarījumiem.

Iemācies sauli, kukainīt!

Šodien kaut kā atmiņā atausa nepārāk sen redzētā Alvja Hermaņa izrāde "Ziedonis un Visums". Protams, bija lietas, kas tur patika mazāk, piemēram, dažādu plašākai publikai domātu jociņu ielikšana (no Hermaņa negaidīju), bet citādi - lieliska izrāde! Kā jau Hermanim.. Bija liela aizrautības un entuziasma, un saules deva. Gribējās atkal ko darīt. Un - galvenais - atkal pamanīt. Kaspars Znotiņš Ziedoņa lomā bija nepārspējams, grūti noticēt, ka var TIK perfekti attēlot dzejnieka balsi, gaitu, kustības, žestus, izskatu..

Tātad - mācīsimies sauli! Domāju, ka tas ir tieši tas, kā lielākajai daļai no mums trūkst..

Apburtais loks. Un tomēr.

Pamazām sāku justies kaut cik sakarīgi. Esmu sapratusi, ka vēlos justies brīvi. Vēlos atkal būt tā dīvainā meitene, kura var būt laimīga arī tāpat. Cik ironiski un dumji - kad man beidzot neko nevajag, tad atkal savajagas citiem. Un tā jau vienmēr. Bet šobrīd man ir pārliecība, ka vēlos, lai mana dzīve paliek tādā gultnē, kā pēdējo neilgo laiku. Es vēlos brīvību it visā. Un ar laiku es iemācīšos/atgūšu to neatkarību un iekšējo brīvību, ar kādu mani pazina cilvēki (tie, kas mani tiešām pazina). Esmu tik daudz par ko pārdzīvojusi pēdējā laikā, ka toreizējā lēkme ir tikai sekas tam, kā es pati visu sabojāju un cik riebīgi cilvēki ir spējīgi rīkoties attiecībā pret mani. Tagad es vēlos izbaudīt cilvēkus - to, ko sniedz pat nedaudz pavirša saskarsme. Protams, tas nenozīmē, ka nevēlos tuvākas attiecības ar dažiem. Vēlos. Bet nevēlos justies ierobežota, vēlos nākt un iet, kad un kur vien vēlos. Ir tik daudz lietu, ko neesmu izdarījusi, kur neesmu aizgājusi.. Es vēlos to visu redzēt!

Es mīlu dzīvi. Tā tiešām ir brīnums. Par to nav nekādu šaubu, kaut vai aizbraucot uz Mežaparku un pavērojot gulbjus. Jā, šodien jau otro reizi šonedēļ pavadīju vienatnē laiku Mežaparkā. Atkal sajutos kā senāk. Domas raisījās tādas, kas mani nemocīja. Vai arī uz brītiņu izdevās aizmirst domas. Pēdējā laikā mani moka tik traks bezmiegs, ka, mēģinot aizmigt vairākas stundas, liekas, sajukšu prātā. Bet - būs labi. Es zinu. Kādreiz noteikti viss būs labi.

Man liekas, mūsu, cilvēku, uzdevums būtu mēģināt darīt visu iespējamo, lai cilvēkiem (tiem, kas blakus) dzīve būtu pēc iespējas skaistāka, vērtīgāka. Lai cilvēki mīlētu dzīvi.. Es zinu, ka pati ne sūda nedaru, lai kādam ir labi, bet nesen sapratu, skatoties uz citiem, kuriem īsti dzīvē nav nekā skaista.. un man ir tik daudz. Un es varētu arī kaut ko dot, jo tiešām ļoti vēlos, lai tiem cilvēkiem ir labi. Par to jāpadomā. Kā mazināt skumjas un naidu, un dusmas, un bezspēcību..

"Lai tu mazāk klusētu un skumtu,
Lai tev reizēm netrīcētu plecs,
Es tev dāvinu šo Rīgas jumtu,
Tici man, ka viņš ir ļoti vecs."  /O. Vācietis./

Kāpēc..

Kāpēc tik traki un neizturami, un neizmērojami sāp galva tieši pirms rītdienas velobrauciena??? Es pat samierinos ar to, ka ir sačakarēta pēdējā brīvā diena, kas bija paredzēta protokola rakstīšanai, individuālā darba ražošanai un integrāļu mājasdarbiem.

Bezspēcīgas dusmas.. It kā kāds tīšām mēģinātu par mani pasmieties!
Ir jau vakars vēls, laika sākt justies brīnumlabi paliek aizvien mazāk. Cerams, ka izdzertais vīns vismaz palīdzēs aizmigt, jo miegs taču dara brīnumus..

Man šodien galva tukša, tāpēc tikai neliela dienas atskaite

Šodien mani pārsteidza ziņa par gaidāmo trako velobracienu uz Majoriem. Uzreiz, protams, piekritu, jo lieliska sabiedrība, jauka diena un fiziskas aktivitātes garantētas! Tomēr ātri vien sapratu, ka mans fiziskais stāvoklis nepavisam neatbilst tik garam pārbraucienam (Ziepniekkalns - Botāniskais dārzs - Majori - Lidosta - Piņķi - Āgenskalns - Ziepniekkalns). Un tāpēc šodien pirmoreiz devos skriet. Pārāk labi neveicās, jo tiku pie galvassāpēm un sapūstas auss. Un skaidrs ir tas, ka divu dienu laikā neko daudz satrennēties nevar, tomēr.. Gaidu pirmdienu un jaunu izaicinājumu savai fizisko spēju robežai!

Nu jau sen esmu sapratusi, ka tad, kad visa dzīve ir galīgi garām, ir kārtīgi jāpamoka sevi fiziski. Tad paliek kaut kā nedaudz labāk.

Citādi šodien beidzot ķēros klāt integrēšanas parādiem, huh.. Arī tur pārāk labi neiet. Un neorganikas protokols pats no sevis netaps. Tāpat individuālais integrēšanas darbs.

Gribas, gribas kaut ko skaistu! Vēl aizvien.. Tāpēc - gaidu rītdienu ar Cielaviņas ēšanu un pirmdienas velo braucienu! Pēdējās brīvās dienas jāaizvada kārtīgi.

Jocīgi..

.. man vairāk negaršo siermaizītes.

Tiešām kaut kas dīvains ar mani notiek. Arī cepti kartupelīši vairs neizraisa pārāk lielu sajūsmu. Un saldējums.

Es nedaudz mācīšos dzīvot.

"Mans draugs ir tas, kurš neprot dzīvot.."

Bet es - mācīšos dzīvot. Mazliet. Citādi pārāk grūti šajā pasaulē ir. Mācīšos norimt, noklust un nesalūzt. Iztikt bez tiem dažiem cilvēkiem, bez kuriem nevar iztikt. Reiz jau man nācās atteikties. Nu es mēģināšu atkal.
Es būšu kā būdiņa ar atvērtām durvīm - jebkurš varēs nākt un iet, kad vien vēlēsies. Tikai brīdi tā, ilgāk es neizturēšu.

Mana saule būs tā, kas debesīs, nevis tā, kas mājo tuvu cilvēku sirdīs. Mans prieks - zemes prieks. "Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli." Es būšu zemes meita.

Nāciet manā mazajā namiņā (tajā dvēseles namiņā ar vaļā durvīm) un ņemiet to, kas jums noderīgs, ja vien ļaušu. Un es ņemšu pretī, ja vien dosiet. Un negribēsim viens no otra vairāk!


Bet tas ilgi tā nebūs.. Ilgi taču viens parasts zemes cilvēks nespēj tā pastāvēt. Zvaigžņu dvēselei vajag atbalsi.

Viss, ko es tagad vēlētos, būtu, lai pasaulē ir kāds, kurš par mani uztraucas, kāds, kam ir svarīgi, kad es nāku un eju. Lai manas durvis nav atvērtas visiem.

Nogurums

Esmu pārgurusi.. Ļoti. Gan fiziski, gan emocionāli. Ir nelabi, sāp galva un gribas gulēt. Un pilnīga nespēja koncentrēties. Un tieši tagad uznākusi vēlme kaut ko vismaz nokārtot.. Vismaz daļu no parādiem. Lai varētu sākt dzīvot normālā ritmā.. Bet es to vienkārši nespēju tagad. Klāt vēl nāk visi tie cilvēki, ar kuriem ir sarunāts satikties. Tas atņem to vēl pavisam nelielo emocionālo spēku, kas palicis pēc visa pēdējā laikā notikušā!

Es vēlos kaut ko īstu! Īstas simpātijas, cieņu, rūpes. Un kaut ko skaistu. Negaidītus ziedus vai tēju uz jumta, vai runāšanos pie tējas visu nakti! Nu, kaut ko pavisam maz!

Un nedaudz skumju par manu dzīvi

Vakar bija uznākusi tā dīvainā nolemtības sajūta. Sajutos ļoti nelaimīga. Pat bez iemesla īsti.. Man tik ļoti vajadzēja, lai mani samīļo un pasaka: viss būs labi. Tas, protams, nenotika. Tā nelaimīguma apjausma liek paskatīties uz dzīvi, uz savu dzīvi tā pavisam bez aizrautības. Un tā skumjā apziņa sekoja vakar. Sajutu vēlēšanos pēc vientulības, tāpēc vienu lekciju pavadīju kaut kur aizmugurē tālu no visiem, lasot Raiņa dzejas krājumu. Pēkšņi ļoti skaudri nāca atziņa par to, kā es dzīvoju. Par attiecībām, par to, ko es nenovērtēju un kas savukārt nenovērtē mani. Apjautu, ka šobrīd dzīvoju pēc kaut kāda režīma, kas man ir uzspiests - kad otrs vēlas, tad ir mīļš, kad vēlas - var būt pilnīgi vienaldzīgs. Es sajutos izmantota. Jā, tikai daži brīži liek justies tā labi. Nu, tā, kā vajadzētu būt. Izbaudīt citus sev blakus. Novērtēt un tapt novērtētam. Es esmu ļoti jauna! Es vēlos, lai manā dzīvē ir daudz skaista! Skaista, nevis tā vienkārši.. Viss notiek, jo tā vajag, tā ir pieņemts, tā ar visiem notiek un tamlīdzīgas muļķības. Jā, manis pēc, es jau nepretotos, ja notiekošais būtu īpaši.. skaisti.. liktenīgi. Pēdējā laikā vispār dzīve arī tāda vienmuļa tapusi, šobrīd vēlos pastaigas gar Gauju, gar jūru, pa mežu. Vēlos skriet un lēkt, un smieties.. Dzīvot "ar sauleszaķi sirds vietā". Ar šo sajūtu.
Vakar sapratu arī to, ka neesmu pavisam novērtējusi augstskolu. Drīz jau būs pagājis pirmais gads te! Un es tikai domāju par darāmā kaudzēm, par atpūtu, nekā nedarīšanu, kaut ātrāk viss beigtos. Kā es agrāk sapņoju par to lielisko sajūtu sēdēt lielās un veclaicīgās auditorijās, klausīties lekcijas.. Tā, lai viss interesētu, lai nebūtu jāskatās pulkstenī. Un vakar, sēžot beigās un lasot Raini, tā sajūtu atgriezās. Es spēcīgi izjutu to, ka studēju. Un nu ir radusies vēlme arī kaut ko pašai sākt darīt, nokārtot visas neizdarītās skolas lietas. Un izbaudīt to, kas ar mani te notiek. Tā taču ir lieliska iespēja visu laiku uzzināt kaut ko... Un man patīk mācīties!! Pēdējie pāris gadi bijuši ļoti grūti, tas daudz mainījis attieksmē, bet zinu arī to, ka tas, vai mana sajūsma un aizrautība atgriezīsies, ir atkarīgs tikai no manis.

Šīs dienas pārbīlis

Šovakar dabūju piedzīvot kādu nepatīkamu notikumu. Ir skumji, ja dzīvo pilsētā, kurā nevari justies drošs ne tikai nakts vidū, bet arī vakarā. Šodien atgriezos mājās ar vilcienu, kurš iebrauc stacijā nedaudz pirms desmitiem. Liekas pavisam vēl agrs laiks, parasti ar šo vilcienu brauc daudzi, ielas ir pilnas. Bet šodien (varbūt svētdiena pie vainas?) manā pieturā izkāpa vien daži. Arī pilsētā uz ielām cilvēku visnotaļ maz. Tā uz ceļa, kas ved no stacijas, atrados tikai es, kāda sieviete un aiz mums - vīrietis. Vīrieti uzreiz ievēroju, jo jūtu skatienus mugurā. Ik palaikam pametu skatu aiz muguras - vēl aizvien tās trakās acis, kas ir ieurbušās manī. Tas skatiens bija briesmīgs, sapratu ātri, ka ar vīrieti kaut kas nav kārtībā - narkomāns vai vienkārši slims. Jau nogriezos, lai ieietu tuvējā veikalā, bet apsargs rupji pateica, ka ir jau desmit. Sāku paātrināt gaitu, bet arī vīrietis to noteikti darīja, jo visu laiku jutu viņa skatienu. Sapratu, ka nu ir pavisam traki, jo vienīgais cilvēks šajā nomaļajā galā bija sieviete, kas arī gāja no vilciena pirms manis. Ievēroju, ka arī viņa atskatās ik palaikam. Drīz jau biju sasniegusi viņu, vienu brīdi mēs abas izbiedētas saskatījāmies, viņa vēl uztraukti skatījās atpakaļ, es arī. Mans piparu baloniņš bija palicis mājās, nekādu vairs iespēju, jo līdz mājām vēl riktīgs gabals, tāpēc sāku skriet. Nospriedu, ka tas varētu tikai sadusmot vīrieti, tāpēc skrēju ātri.. Cik nu ātri spēju ar savu astmu, un šogad vēl vispār nebija skriets. Pēc neliela gabaliņa atskatījos un ievēroju, ka arī sieviete, nervozi atskatoties, sākusi skriet (ak Dievs, es ceru, ka ar viņu viss ir labi). Un tad es ārprātā lidoju. Paliku pilnībā bez elpas un balss. Nomierinājos tikai mājās. Vajadzēja pus stundu, lai sāktu normāli elpot. Nu jau stundu esmu te, bet vēl aizvien sāp plaušas un kakls. Tas mani vienkārši sadusmo - nu kāpēc es nevaru normāli atgriezties mājās.. Un ne tikai tas. Klāt nāk arī bailes. Man ir bail nu jau no katra trokšņa. Ienīstu šo sajūtu.

Par brīvību un neatkarību

Brīvība.. Tai, protams, ir dažādas izpausmes, bet, manuprāt, tas ir augstākais, ko cilvēks var sasniegt. Nē, ne jau apkārtējo dēļ, bet tikai un vienīgi sevis dēļ. Pēdējā laikā sanācis iepazīt kādu ārēji (droši vien arī iekšēji) ļoti brīvu cilvēku, gribas tik ļoti atgūt savu iekšējo brīvību. Tā nekur nav pazudusi, vienīgi man ir jāiemācās nedarīt pāri cilvēkiem, kas atrodas tik tuvu man.. un tajā pašā laikā saglabāt brīvību un iekšējo neatkarību. Tam visam diezgan neatņemama sastāvdaļa ir ārējā neatkarība/brīvība. Ir jāiemācās atrasties nedaudz atstatu no cilvēkiem. Pavisam nedaudz, tā, lai pat īsti nejūt. Pārāk liela iegrimšana sīkumos var nonākt pie ķēdes reakcijas, kas pamazām noved nenozīmīgā spītībā pret cilvēkiem (dzīvi?) un sabojā tik daudz skaistu brīžu, kas ir aizpildīti kaut vai tikai ar spēju elpot! Tagad ir tāda sajūta un apņemšanās dzīvot ar prieku un sagādāt prieku citiem. Ir atkal aizrautība, miega trūkums un enerģija. Kāds mans draugs reiz teica: "Es savu dzīvi salipinu no tā, kādu laimes kvantumu sniedzu cilvēkiem." Jā, tā būtu jādzīvo, vienīgi ne tikai citiem, bet arī sev.. Kādu laimes kvantumu spējam sniegt sev. Atļausimies nozagt nedaudz brīvības dzīvei, nebūt tik ļoti atkarīgiem no ikdienas lietām, kas ir jāizdara, principiem, mērķiem, pienākumiem. Ir jāiemācās stāvēt pāri daudz kam. Tas veicina iekšējās brīvības izjūtu, kas patiesībā ir prieks un aizrautība par iespēju dzīvot un visu, ko mēs darām.

"Brīvība ir dzīve." (Remarks)

Un pēkšņi nekam vairs nav nozīmes

Jā, tikai viens telefona zvans spēj izbeigt visu skaisto dzīvības apziņu. Kādas tās tomēr ir muļķības, ka var smelties laimi tikai apkārt notiekošajā. Pirmajā vietā ir un paliek cilvēki. Cilvēki, kas pārkāpuši pāri dvēseles slieksnim. Cik tomēr maz vajag.. lai nekam vairāk nebūtu nozīmes.

Un nav vairāk pavasara.. Nav vairāk saules un prieka. Aizvediet mani kaut kur prom, citādi es sajukšu prātā. Nu jau ir daudz par daudz, cilvēka sirds to nespēj izturēt.

Bet dzīve ir..

.. skaista! Viss, ir pienācis brīdis, kad mani vairs neinteresē tie, kas ar mani nevēlas runāt. Nu, nerunājiet!

Man ir prieks par cilvēkiem un lietām, kas man ir. Te un tagad. Esmu atkal to iemācījusies.. Izjust laimi neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Tiešām - pavasaris dod tik daudz saulainas enerģijas, ka atkal gribas uz ielas smaidīt cilvēkiem. Kā I. Ziedoņa dzejolī - "Es tieši uz ielas eju tev klāt, es gribu ar tevi parunāt." Es gribu runāt ar jums visiem! Šodien, ejot pa ielu, domāju par to, ka mēs patiešām izmantojam cilvēkus. Man bija prieks par nesen notikušo sarunu, jo tā bija ar cilvēku, kurš vēl nav iemācījies redzēt manī sliktu, tāpat kā es viņā. Beidzot varēja runāt no sirds, aizmirst to nejēdzīgo sajūtu, kad vēlies mazāko uzmanības pierādījumu no kāda, kurš neliekas ne zinis. Mans nemiers, kas plēsa iekšas, nu ir pārvērties citā nemierā. Nemierā, kas urda uz trakulībām un neprātībām, uz dzīves elpošanu tā, ka sāp. Jā, tā esmu es. Atkal daļina manis ir atpakaļ.

Es priecājos par dzīvi, jo, lai cik nodeldēti tas neskanētu, tas ir milzīgs brīnums un lielākā dāvana. Tad, kad nekā vairs nav, tad paliek vēl.. dzīvība. Spēja sajust un ieraudzīt, un dzirdēt, un elpot! To nevajag aizmirst, lai kas arī notiktu.

Pavasaris

Pavasaris spēj darīt brīnumus. Saule, zilas debesis un siltums liek atmosties aizrautībai, vēlmei kaut ko darīt. Un smaidam. Gribas atkal smaidīt par dzīvi un niekiem, lai gan iekšā viss deg. Pavasaris nedaudz apslāpējis nemieru krūtīs. Un atkal ir ilgas un sapņi!

Es vēlos redzēt zemes, kalnus, jūras un okeānus! Klintis un ūdenskritumus, mežus un purvus!

"Es esmu šeit, lai dzīvotu no visas sirds."

Par vientulību un ilgām

Tagad iekšā tāds nemiers.. Vairs nevaru tā. Esmu daudz pārdomājusi pēdējā laikā. Tik ilgi tiecos pēc tā, kas man nav lemts. Pēc tā, ko man nemaz vairāk nevajag.. Un es saprotu tikai tagad, cik svarīga man ir tagadnes laime (jā, laime!!!). Un kāpēc nu ir pienācis lūzuma brīdis.. Tad, kad esmu gatava darīt jebko, lai tikai atkal viss būtu labi! Man likās, ka noteikti neesmu no tiem cilvēkiem, kas saprot lietu vērtību, tās pazaudējot. Vienmēr dzīves svarīgajos brīžos bijusi tā atziņa - varbūt tā nebūs vairs nekad. Un tagad.. Tagad gribas atgūt to prieka sajūtu par dzīvi, to rāmās laimes sajūtu, kas nesen vēl bija. Es spēju dzīvot tikai galējībās, šobrīd jūtas ir tik traki sakāpinātas, ka plēš vai iekšas cauri, bet tad, kad to vajadzēja, kaut kāda dumja vēlme nebūt tai, kas skatās no apakšas uz augšu, apslāpēja visu pārējo. Kāpēc tā ar cilvēkiem ir - tad, kad vienam vajag, otram ir vienalga, un otrādi..? Tagad nedaudz atgriežas tā senā sajūta, kas man kādreiz bija. Par to, cik apkārt viss ir skaists. Prieks par sauli aiz loga un katru nieku. Vienīgi šī apziņa nākusi tāpēc, ka nekur citur piepildījumu un vērtību sasniegt neizdodas.

Bet tagad es jūtos tik sasodīti vientuļi, jo cilvēks, ar kuru tieši tagad vēlos sazināties, to nevēlas. Un apziņa, ka daļa vainas tajā visā pieder man, beidz nost.

Cilvēks ir vientuļs, lai cik apkārtējo cilvēku būtu pārkāpuši to smalko robežu, kas šķir parastus draugus no tuviem. Droši vien šī apziņa nav visiem, iespējams, vientulību var apmānīt, bet es to nemāku. Iespējams, vēl neesmu iemācījusies. Gribas, tieši tagad tik ļoti gribas to saldo ilūziju par to, ka tu neesi viens. Vientulība ir skaista. Es agrāk to tik ļoti izjutu un mācēju novērtēt un izbaudīt. Agrāk viena klaiņoju pa mežiem, pilsētām, domāju, radās pat daudz dzejas, kas nekad netika pierakstīta. Tas sagādāja kaut kādu emocionālu piepildījumu, varētu teikt, ka toreiz man bija interesanti pašai ar sevi. Tā ir lieliska apziņa, kuru vēlētos atkal atjaunot. Bet vientulība kļūst par drausmīgu apsēstību tad, kad vēlies ko citu. Neizturami vēlies.
Sen iepatikušies Reinholda Mesnera vārdi (no grāmatas "Gājiens vienatnē. Nanga Parbats"):

Vientulība ir spēks,
kas pazudina,
ja pārsteidz tevi nesagatavotu;
bet tā paceļ tevi pāri sev pašam,
ja tu spēj to piepildīt.

Šo dzīvi es neaizmirsīšu nekad..

Ir jau pagājušas dažas dienas no pirmdienas vakara, kad kārtējā negaidītā ziņa mani satrieca. Pēkšņi likās, ka visa mana iepriekšējā dzīve ir padarīta nevērtīga. Tas ir tā dīvaini, bet man pastāv dzīves dalījums - iepriekšējā dzīve un tagadējā. Protams, tagad nekas nav tik vienkārši beidzies un pagājis, dzīvē taču nekas tik vienkārši nenotiek. Un lūk, pirmdienas vakara ziņa gandrīz vai sagrāva manas skaistākās atmiņas, domas un jūtas. Pēdējie divi gadi man sagādāja daudz sāpju, skumju un pārdzīvojumu, bet bija arī nozagtas laimes brīži. Pat skumjas un sāpes bija skaistas.. Daudz domu un pārdomu par to, cik tālu cilvēks drīkst iet, cik izmaksā laime un kāpēc.. kāpēc dzīve tik smaga un netaisnīga. Un pēkšņi kaut kas iznīcina visu to sajūtu, ka esmu piedzīvojusi vairāk! Nē, es netiecos pārspēt jūtās un apstākļos citus cilvēkus, nepavisam. Bet manī iekšā bija tik daudz kā. Atceros laiku pirms pusotra gada, kad rakstīju vēstulē tekstu: "Tagad gribas kā Blaumaņa Kristīnei kliegt: "Es varu tikai mīlēt."" Bija pazudis jebkāds naids, tā bija tāda skaista sajūta. Toreiz iemācījos redzēt cilvēkos lietas, kuras man būtu jāierauga. Iemācījos saprast, ka ikkatrā cilvēkā kaut kas ir. Toreiz sāku lūkoties pavisam citādāk uz saviem klasesbiedriem. Gribēju ar katru no viņiem parunāt, uzzināt kaut ko vairāk nekā tikai standartlietas. Un jā, toreiz sapratu - ar katru ir iespējama tāda saziņa, lai abi kaut ko no tās gūst. Atceros sava klasesbiedra teikto - mēs sazināmies ar citiem tikai tāpēc, ka no tā kaut ko iegūstam. Un pēdējā vidusskolas gadā paspēju iegūt ļoti daudz. Tagad šī sajūta ir nedaudz zudusi, vairs īsti nav vēlmes tuvoties kursabiedriem un pajautāt kaut vai to, kā iet. Vairāk notiek tāda kā izlase. Laikam jau viss ir pavisam vienkārši - neapzināti mēģinu sazināties ar tiem, kas mani emocionāli bagātina.


Bet tagad sāp. Ļoti. Pēdējā laikā dzīve bieži vien pārvēršas par teātri. Un reizēm es pati sevi vairs nepazīstu! No tā man ir bail. Pazaudēt. Pazaudēt to sevis apziņu. Es vēlos pagātni un pagātnes cilvēkus, lai saprastu, kā es patiesībā jūtos. Man vajag tādu kā standartpunktu, kādu, kurš mani pazīst labāk, nekā es sevi pazīstu..