Dažkārt jūtos tā, ka zinu vairāk par pasauli. Piemēram, klausoties kaut kādus cilvēku prātojumus par dzīvi, kas pašiem liekas svarīgi atklājumi un gudrība. Es to ieraugu citādāk. Un tad viss otra teiktais liekas banāls. Tāpēc es vairs tikpat kā nespriedelēju par dzīvi, kaut gan varētu uzrakstīt grāmatu par to, ko es domāju. Es nevēlos iekļūt banalitātēs, ko nemitīgi dzirdu sev apkārt.
Ha, esmu pašpārliecināta. Kā cilvēks pašpārliecināta, nevis kā citādi. Citādi esmu ļoti pieticīga. Bet mana pašpārliecinātība piesaista cilvēkus. Un jūs jau nemaz nezināt, kāda ir tā mana pašpārliecinātība. Tikai es saprotu, par ko tagad rakstu, tā lūk.
Ko es ar to vēlos teikt? To, ka dažkārt esmu maita un dažkārt (piemēram, šodien) apzinos savu vērtību? Ne gluži. Vispār jau es pati sev liekos vērtīga tikai tajos retajos brīžos, kad esmu brīva. Citi teiktu - kad esmu es pati. Bet es saku - kad esmu brīva. Brīvība ir dzīve. Es tikai gribēju pateikt ļoti vienkāršus vārdus - mēs esam tie, kas vēlamies būt. Šie vārdi ir kādam skaype statusā, bet šodien es redzu to īsto nozīmi. Virs visa banālā. Ne jau katru dienu es to redzu. Tad nu lūk, izvēlies savu dzīvi!