"Laiks mūs pakar kā atslēgas vadzī, labāk ciet lai ir cilvēka sirds."

Vilcieni brauc no austrumiem uz rietumiem un no rietumiem uz austrumiem.

Man liekas, ka vēl neesmu tā nopietni visu aptvērusi. Es eju, runāju, pa reizei pasmaidu.. vai arī tas ir kāds cits? Ir arī asaras, vientulība, skumjas, sāpes un tukšums. Un es kaut kur tam visam pa vidu. Mans prāts reizēm saspringti ģenerē domas par to, kā nepazust, bet kāda tam nozīme, ja es esmu kaut kur pa vidu? Manu ķemeni un izturēšanos īsti neietekmē nedz prāts, nedz sajūtas. Varbūt vien reizēm izskatos garlaikota vai atrodos kur citur. Jocīgi, bet fiziskais nogurums ir tikpat spēcīgs kā emocionālais. Šodien neaizgāju pie ārsta, kaut gan darbā biju tikai divas stundas, braucu prom ar domu iet pie ārsta. Bet mājās mans ķermenis paēda (jā, ēdiens beidzot manā dzīvē nav primārais, tas man uzdzen nelabumu), apgūlās un vairs nespēja piecelties. Prāts ik pa pus stundu atgādināja, ka ārsts mūžīgi nestrādā, bet arī īpaši nespieda ķermeni celties. Lai. Gan jau citreiz sanāks, vienīgi žēl, ka aizgāju no darba un neko neizdarīju.

Vilcieni brauc no austrumiem uz rietumiem un no rietumiem uz austrumiem. Es sēžu kaut kur uz sliedēm vai dzelzceļa malā un skatos uz vilcieniem, kuros uz austrumiem vai rietumiem aizbrauc mani cilvēki un mana dzīve. Notikumi un sajūtas, un laime. Ap mani saisītās lietas un esošie notikumi katrs aizbrauc uz savu pusi; reizēm pa logu izido kāds prieka kvantums. Bet es sēžu un palieku es. Kodols nemainās. Vienīgi tam var daudz, daudz virsū uzkrāmēt, tā, ka neredz cauri ne druskas. Un var arī noraut visu nost. Tad vējš un lietus, un reizēm cilvēku smaidi kļūst par aizsegu.

"Mīlestība ir laimīga, vienalga, kur tā bijusi - rozēs vai pelnos." Jā, mīlestība vienmēr ir laimīga. Ja tik cilvēki saprastu to un mācētu sevi pielāgot mīlestībai, nevis otrādi.

Luksoforos deg tikai sarkanā gaisma.

Tā bija aizvakar. Visos luksoforos, kas bija mana tramvaja ceļā, dega tikai sarkanā gaisma.

Man patīk mans darbs. Labprāt tur pavadu vakarus, es jūtos tā, it kā piederētu šai vietai. Cerams, ka septembrī no atvaļinājuma atnākušie cilvēki šo sajūtu nemainīs. Spēcīgi sāp pirksts, liekas, tiešām būs lauzts. Mēģināšu atrast brīdi, lai tiktu pie ārsta.

Man ir ļoti bēdīgi. Jā, jā, es čīkstu. Tieši tā, es vēlos, lai mani pažēlo. Man brūk pamats zem kājām. Es neesmu vajadzīga. Man sāp. Manas acis asaro biežāk, nekā tas būtu uzskatāms par normālu. Es negribu runāties. Varbūt gribu paraudāt uz pleca. Dīvaini, bet gribu raudāt uz pleca cilvēkam, kuru nesen tikai iepazinu un ar kuru bijusi tikai viena tāda nopietnāka saruna. Varbūt tā arī tam jābūt. Uzticēties ir vieglāk, ja nekādi apstākļi, pieredze un laiks nav paspējis nostāties starp cilvēkiem. Arī mana ceļa luksoforos deg sarkanā gaisma.

Esmu nogurusi, bet patīkami satraukta. Mana pirmā īstā darba diena bija pavisam veiksmīga un patīkama. Iesākumā bija ļoti bail, bet tad sapratu, ka no manis neviens tur negaida, lai es ļoti daudz zinu un māku.

Tas eneŗģijas lādiņš un dienas aizpildījums, ko man tik ļoti vajadzēja, nu ir atradies. Ļoti nogurstu, jo daudz kājās jāstāv, daudz jāsasprindzinās un jāuztver. Bet esmu priecīga!!!