Vientulība masu sarīkojumos.

Laboratorijas 10 gadu dzimšanas dienas pasākums vakar.. Dalītas jūtas. Žēl, ka Ronalda nebija, būtu vismaz kāds kolēģis, ar kuru sakarīgi parunāt. Citādi man bija tik garlaicīgi, ka runāju ar tiem, ar kuriem ikdienā nerunāju. No otras puses, man ir maz kolēģu, ar kuriem es vispār runāju par lietām, kas ir ārpus darba. Divu no tiem nebija. Tā kā visu vakariņu laiku runāju ar blakussēdošo kursabiedru, ar kuru skolā vairs pat īsti nesveicināmies. Bija dīvaini satikt Juri. Vismaz sarunas ar viņu pavērsa šo vakaru kaut kādā ziņā vērtīgu. Vispār man bija diezgan bēdīgi, bet domāju, ka pat Juris to nepamanīja. Es vairs pati sevi nepazīstu, manā komunikācijas stilā ir parādījies tāds kā pārmetums, turklāt slēpts zemtekstos, bet visai labi pamanāms, mūžīg\a ironija. Man laikam nedaudz jāpaaugas, lai tiktu pāri tam. Vakara gaitā arī notika man nepatīkams pārpratums, kura dēļ biju pat pamatīgi dusmīga. Bet jā, to, ka man nepavisam nav jautri, laikam pamanīja tikai Gints. Viņš uztraucās, lai man nebūtu garlaicīgi, bet, pats būdams uzmanības centrā, nevarēja veltīt laiku man. Mēs tāpat diendienā runājam. Laikam šādu pasākumu mērķis ir tāds, lai vairāk sapazītos tie, kas ikdienā nekomunicē.
Ja neskaita manas mazās dzīvītes nenozīmīgās  personiskās problēmas, tad jāsaka - pasākums bija izdevies tieši tāds, kādam tam būtu jābūt. Viss bija lieliski.
Vienīgi laikam uz nākamo šāda veida pasākumu nedošos. Šoreiz Gints teica, ka man noteikti jābūt, paklausīju. Un nē, es nenožēloju, ka šeit biju. Pavisam nē. Uzzināju/notika dažas lietas, kuru dēļ varētu garlaikoties arī daudz ilgāk.

Šodien atkal mazliet dusmu un bezspēcības. Bet dīvaini, tas mani tikai tā ārēji ietekmē. Un es nezinu - labi tas vai nē. Stāvēt pāri visām ikdienas lietām - vai to es nevēlējos? Kaut gan tas viss nieki, tas izdodas tikai retos brīžos. Citādi esmu kašķīga un īgna vai tieši otrādi - pārlieku jautra.

Šodien rakstījām kolokviju instrumentālajās analīzes metodēs. Man patīk šis priekšmets, nu jau pat sāku saprast kaut ko. Biju samācījusies. Cēlos pat 5.30 no rīta tāpēc! Un kas no tā? Gandrīz visi (domāju, izņemot 2-3 cilvēkus) visu vienkārši norakstīja. Telefonos skatījās lekcijas. Es negribu konkurēt ar tādiem cilvēkiem. Tas vienkārši nav iespējams. Vilšanās par universitātes iekārtu. Es vairs nezinu, vai vēlos mācīties tādā vidē. Ļoti labi saprotu vēlmi šad tad iemest aci kladē vai uzjautāt kaut ko kolēģiem (pēdējo es pati mēdzu darīt). Bet ne jau visu laiku. Un lekcijas telefonos.. Internets. Riebjas. Zinu, ka daudzi mani sauktu par muļķi, ja šo lasītu. Lai. Es tagad nezinu - turēties pie savām ētiskajām vērtībām vai darīt kā visi.

Es gribētu, lai man kāds uzraksta vēstuli. Kaut vai elektroniski. Man ļoti gribas lasīt un rakstīt.. Tā patiesībā ir milzīga un paliekoša vērtība. Man ļoti patīk lasīt savas vecās vēstules. Pārlasīt dzīvi. Tikai parasti tad tā bēdīgi paliek.. Atmiņas.

Laimīga.

Kāpēc? Tāpēc, ka man ir lieliska dzīve. Tas arī viss. Reizēm uznāk brīži, kad to beidzot saprotu. Ceru, ka šis būs ilgāks nekā citi.

Man ir sajūta, ka esmu kā fēnikss atdzimusi. Tāpēc, ka esmu tikusi vaļā no cilvēkiem; no tiem, kas pāri darījuši vai nez kādu iemeslu dēļ mani aizmirsuši. Lai! Esmu tikusi vaļā no mūžīgās analīzes, mokām un liekām domām. Nezinu, kā tas notika, bet vienā brīdī sajutos brīva. Un esmu gatava sūtīt pie velna cilvēkus, kuru dēļ agrāk jebko būtu darījusi. Kāpēc? Jo esat pelnījuši!

Varbūt pavasaris pie vainas, kas to lai zina.. Bet esmu brīva un laimīga. Un man ir lielas cerības, ka spēšu tikt galā ar skolu un darbu.

Un nedēļa brīva no skolas. Vienkārši lieliski!!!

Šīs brīvdienas bija fantastiskas, jo nebija jāuztraucas par skolu, varēja atpūsties. Pa īstam un no sirds.