Laikam tomēr laiks.. laiks maina visu. Agrāk nekad nebūtu ko tādu domājusi. Bet tagad.. Nu, nepavisam ne visu maina.. Bet tās negatīvās izjūtas.. tās kaut kā notrulinās, pagaist. Ziņas, kuras pirms trim gadiem mani satrieca, kam sekoja asaru plūdi un pilnīga pazušana pasaulei, tagad mani gandrīz neietekmē. Pat brīnos, ka viss, uz ko biju spējīga, ir sarkastiska piezīme. Njā, laiks. Nez, cik daudz laika vajag, lai pazustu arī pozitīvas izjūtas.

Nesen atklāju, ka esmu izaugusi. Nav vairs tās naivās meitenes sapņotājas. Es tagad ar abām kājām turos pie zemes (vismaz lielākoties) un neprātīgi mīlu visu, kas apkārt. Visvairāk tas saistīts ar manām mājām un tām piederošo. Un vēl - cilvēkus apkārt mīlu. Pamazām, pamazām pieķeros.. un tad tas ir neapgriezeniski. Dzīvoju ar prieku par sauli un to, ka varu satikt katru dienu kādu savējo.

Kas notiek ar lielajām un liktenīgajām lietām? Kuru tas uztrauc? Ir pavasaris, un kādreiz ceriņi ziedēs.. pa īstam.

Vakar 1,5 h saruna ar Arni un atkal pārdomas.. Par dzīves/attiecību modeļiem. Cik ļoti cilvēku sabojā/ietekmē pirmā liktenīgā pieredze, ja tā kaut kādā veidā iziet ārpus normas? Norma, protams, ir relatīvs jēdziens. Cik ļoti cilvēks mēģina meklēt kaut ko līdzīgu tam lielajam un liktenīgajam? Un cik apzināti tas notiek? Kā arī - vai ir iespējams no tā izvairīties? Apzināti izvairīties.

Pagaidām man liekas, ka no tā nevar izvairīties. Nevar izvairīties no zemapziņas dzīšanās pēc iepriekš pieredzēta modeļa, kurš ir satricinājis pašus pamatus. It īpaši, ja tas notiek agrā jaunībā. Un it īpaši, ja pretī ir kāds ar lielu pieredzi. Un secinājums vien tāds - ir negodīgi izmantot cilvēkus, ar savu pieredzi visu tālāko zinot/paredzot, jo tā var sabojāt pašus pamatus cilvēkā.. pamatus, kas neļauj vēlāk neko sakarīgu, normālu izveidot.

Jautājums paliek tikai viens - vai un kā no tā ir iespējams izvairīties? Kā apiet zemapziņas tiekšanos pēc lielās mīlas modeļa meklēšanas un spēt izveidot kaut ko normām atbilstošu? Uz to atbildes man nav..

Cik maz vajag laimei..

Šodien priecīga diena. Tā viegli ir. Dzīvot viegli.

Nesen Gints pateica kaut ko tik vienkāršu, bet tanī pat laikā svarīgu - nevajag izlikties par to, kas neesi. Runa bija par manu nekārtīgo māju un to, ka aicinu tikai tādus savējos, ar kuriem ir brīvi un kas neko lieku nedomās. Viņš teica - ja ir labs cilvēks, tad viņu tas neuztrauks, ja nav, tad - lai iet tālāk. Mēs pārāk bieži izliekamies par to, kas neesam.

Darbā jauka 8. marta pasēdēšana ar tortēm un smiekliem. Kad es beidzot tur jūtos tik iederīga, kad ar visiem ir izveidojušās kādas nebūt attiecības, tad.. viss brūk. Par to nedomāt, vismaz pagaidām ne.
Uzliku vakarā vēl vienu sintēzi.. bija jauki - papļāpājām tā brīvi par visu ko.. Un vēl man tagad ir pašai sava HPLC kolonniņa, tikai 5 centimetrus gara, bet tāds brīnumiņš.. Esmu sajūsmā par dzelžiem, hromatogrāfija un masspektrometrija ir mans lauciņš.. šodien kādu stundu pētījām kolonnas, priekškolonnas, filtrus, detektorus.. labi, ka man ir tāds darbs, kur ir iespēja to visu aplūkot tik tuvu. Gaidu nākamo piektdienu, kad jauksim ārā un tīrīsim masspektrometru.

Debesis ir zilas, zilas.. Un dzīve - aizraujoša.