Cilvēki ir apbrīnojami

Trešdien Gandrā norisinājās bilžu un diskusiju vakars par kalnu maratoniem. Agrāk likās, ka noskriet maratonu ir kaut kas pārcilvēcīgs, tad nu tagad, uzzinot, kas ir kalnu maratons, cilvēka spēju robeža manā pieredzē ir kļuvusi vēl daudz tālāka.

Tad nu lūk, kalnu maratonā īsā distance ir 98 (+/-) kilometri!! Un tas viss ir jāskrien Monblānā - augstumu starpībā īsajā distancē ir kādi 5000 m. Garā distance ir 168 (+/-) kilometri gara. Kontrollaiks - 48 stundas. Cilvēki skrien divas (!) diennaktis. Dažiem tas noteikti šķiet traki un bezjēdzīgi, sevis mocīšana un tā. Varbūt. Bet ir arī otra puse - eksistē tikai tu un kalns. Visas iespējamās emocijas noteikti šādā skrējienā tiek izjustas. Un ir tāda robežsituācija, kad var saprast lietas par sevi. Jā. Tas ir līdzīgi kā kāpt kalnā, vienīgi šeit starp citiem cilvēkiem ir iespēja justies vientuļākam.

Un es pazīstu kādu, kurš to ir izdarījis. Bija ļoti jauki satikt šo cilvēku trešdien, tik sen nebiju redzējusi. Ir daži, par kuriem ir skaidrs, - tas ir mans cilvēks. Un ir absolūta nepieciešamība ik palaikam satikt.

Es ļoti uztraucos par darbu. Liekas, ka esmu pievienojusi daudz par maz katalizatora vairākās reakcijās nu jau. Izejvielas ir ārkārtīgi dārgas, produkta sanāk ārkārtīgi maz un tas ir ļoti nepieciešams tagad. Man ir pat bail iztēloties, kā es to pateikšu.

Šodien debesis ir tik zilas, kā sen nav bijušas..

Šodien ir tik daudz dzīves un prieka! Bet nezodziet laimi, nekad nezodziet laimi! Par to ir jāmaksā.

Bet es.. esmu mazliet laimīga. Un ceru, ka solījums ir solījums.

Varbūt.. varbūt tā nebūs vairs nekad.

Es vēl aizvien nespēju noticēt šim vakaram. Tas bija skaists. Fantastiski skaists. Bet arī mazliet skumjš, kas patiesībā padarīja šo vakaru vēl skaistāku. Es biju laimīga un brīva, sajutu pagātni, sevi un dzīvi. Man tik ļoti pietrūka šīs brīvības sajūtas. Un tagad es to nozagu. Jelgavā ir viena lieliska veca un neapdzīvota pils, kurā var iekāpt caur otro stāvu (tas gan ir visai bīstami, viena es ārā nebūtu tikusi..). Es tur noteikti atgriezīšos.

Bet ko es vispār darīju Jelgavā? Šodien bija Latvijas - Kipras futbola spēle. Arī tā bija interesanta, jo, jāsaka godīgi, man nav īsti sanācis vērot spēles, kas notiek zālēs. Priecē arī tas, ka Latvija tiek tālāk.

Bet spāre novilks līniju,
aiz kuras tev klusums neizturams kļūs.


/Klāvs Elsbergs./

Saukšu sevi par Gantenbeinu

Ja man jāpiedalās strīdos ar gudriem cilvēkiem par to, vai Maksa Friša grāmatas ir laba literatūra, es nešaubīgi nostājos viņa pusē, kaut gan cilvēki, kurus cienu, nepavisam tā nedomā. "Štillers" ir laba grāmata. Tā vismaz man likās pirms diezgan liela laika sprīža.. kad vēl biju pārāk jauna un lasīju daudz grāmatu. Jāpārlasa "Štillers". "Saukšu sevi par Gantenbeinu" nemaz neesmu izlasījusi līdz galam. Nevarēju. Tā ir traka grāmata, bet nebūt ne slikta literatūra. Un lūk, es arī tā jūtos - tā, ka ir tāda Guna, par kuru es sevi saucu. Un kas es esmu? Tā dīvainā meitene, kas nokritusi no Mēness? Tā agrāk likās cilvēkiem, kam izdevies mani kaut cik tuvāk iepazīt. Un es tāda laikam biju. Gribēju būt. Bet tagad nu jau labu laiku dzīvoju kaut kur starp cilvēkiem, kam ir izveidojies nekontrolējams priekšstats par mani. Priekšstats, kurš balstīts uz manu izturēšanos, kas nepavisam neatbilst manai agrākajai būtībai un tam, kādu es sevi vēlētos redzēt. Tāpēc es tagad esmu nekas. Nekas ar cerībām atgūt to, kas man reiz bijis. Cilvēku priekšstatu nav viegli mainīt. Un varbūt nevajag arī. Tikai gribu pabūt starp cilvēkiem, kas man liek justies kā man.

Tagad ir pazudusi mana lielā aizrautība un dzīvošana galējībās. Varbūt pieaugu? Galējības ir palikušas kaut kur domu/izjūtu līmenī. Bet dzīvē es visu uztveru tik mierīgi un rāmi - ja notiks tas, tad sākšu domāt, kā rīkoties. Vairs nesatraucos un nebaidos. Dzīve taču ir cēloņu un seku sakarība. Esmu radījusi pietiekami daudz cēloņu, kas var novest pie nepatikšanām. Bet es par to neuztraucos; ja vajadzēs, tad mēģināšu attiecīgi rīkoties. Esmu tādā stāvoklī šobrīd, ka problēmas liekas vienkārši atrisināmas. Ja vajadzēs, aiziešu no darba. Ja vajadzēs, pametīšu universitāti. Ja vajadzēs, došos uz vienalga kurieni.

Vajadzētu pārlasīt Maksa Friša grāmatu. Un arī Čingiza Aitmatova "Un garāka par mūžu diena ilgst". Ja šīs grāmatas vairs neatstās uz mani iespaidu, es zināšu, ka esmu kļuvusi daudz mazāk vērtīga, nekā biju kādreiz.

Tādās dienās kā šī man liekas, ka es spēju ienīst. Cilvēkus, protams. Dzīvē viena no svarīgākajām lietām ir cieņa. Un ir brīži, kad normāliem cilvēkiem šī cieņa ir pašsaprotama. Ja ienīsti mani, lūdzu! Bet neraksti savā sūda blogā kaut ko tik pazemojošu par mani.

Un tādās dienās kā šī man sava eksistence liekas tik bezjēdzīga. Vispār pēdējā laikā visu laiku. Šodien nebiju nekur - nedz skolā, nedz institūtā. Laikam tā ir - kad visvairāk ir nepieciešams laiks, cilvēks pats saslimst. Šodien neko nedarīju - gulšņāju un lasīju. Un aizvien vairāk domāju par to, ka man dzīvē vajag laiku un kaut ko, kas mani iepriecina. Nevar tā dzīvot.

Mīļie sētnieki, lūdzu, neslaukiet lapas tajā mazajā Valdemāra ielas posmiņā, kas starp Stabu un Bruņinieku ielu! Tur ir tik skaists! Var brist cauri lapām un priecāties par dzīvi. Vismaz kādu brīdi atstājiet man tādu!

Man šodien viss besī. Apsveru iespēju iet prom no darba. Šodien bija pirmā diena, kad man tur nepatika. Es neesmu nekas un nekas nebūšu. Kāpēc gan lauzties kaut kur iekšā. Es gribu būt nekas. Tas ir ļoti daudz. Gribas sūtīt pie velna visu ķīmiju un braukt uz Kirgiztānu ganīt aitas. Tīrīt sniegu no jumtiem. Vai braukt ar traktoru. Es gribu īstu dzīvi!

Šodien kāpu kokā! Ganrīz līdz pat priedes galotnei. Lūk, šāda ir mana dzīve!! Dzīve, kurai esmu paredzēta. I'm the wild one.