Trešdien Gandrā norisinājās bilžu un diskusiju vakars par kalnu maratoniem. Agrāk likās, ka noskriet maratonu ir kaut kas pārcilvēcīgs, tad nu tagad, uzzinot, kas ir kalnu maratons, cilvēka spēju robeža manā pieredzē ir kļuvusi vēl daudz tālāka.
Tad nu lūk, kalnu maratonā īsā distance ir 98 (+/-) kilometri!! Un tas viss ir jāskrien Monblānā - augstumu starpībā īsajā distancē ir kādi 5000 m. Garā distance ir 168 (+/-) kilometri gara. Kontrollaiks - 48 stundas. Cilvēki skrien divas (!) diennaktis. Dažiem tas noteikti šķiet traki un bezjēdzīgi, sevis mocīšana un tā. Varbūt. Bet ir arī otra puse - eksistē tikai tu un kalns. Visas iespējamās emocijas noteikti šādā skrējienā tiek izjustas. Un ir tāda robežsituācija, kad var saprast lietas par sevi. Jā. Tas ir līdzīgi kā kāpt kalnā, vienīgi šeit starp citiem cilvēkiem ir iespēja justies vientuļākam.
Un es pazīstu kādu, kurš to ir izdarījis. Bija ļoti jauki satikt šo cilvēku trešdien, tik sen nebiju redzējusi. Ir daži, par kuriem ir skaidrs, - tas ir mans cilvēks. Un ir absolūta nepieciešamība ik palaikam satikt.
Es ļoti uztraucos par darbu. Liekas, ka esmu pievienojusi daudz par maz katalizatora vairākās reakcijās nu jau. Izejvielas ir ārkārtīgi dārgas, produkta sanāk ārkārtīgi maz un tas ir ļoti nepieciešams tagad. Man ir pat bail iztēloties, kā es to pateikšu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru