Viss šis depresņaks neved nekur, tā droši vien teiktu Arnis. Nesaprotu īsti, kas ar mani notiek. Kaut kāda histēriska sajūta. Gribas ieritināties kādam azotē un aizmigt bez liekām pārdomām. Tā mierīgi.
Brīžiem sajūta no sērijas "mani neviens nesaprot" un "esmu vientuļš". Muļķīgi. Dzīve tak skaista kā vienmēr. Varbūt kaut kādā ikdienībā pamazām sanākt iesūnot, nezinu.. Liekas jau, ka notiek arī interesantas lietas. Varbūt trūkst spilgtu emociju. Varbūt trūkst sajūtas, ka mani vajag, ka bez manis nevar iztikt. Tas, protams, ir mānīgi. Uzmanības.

Parīzes brauciens neizvērtās tik pasakains, kā es gaidīju. Beigās jau sapratu, ka jēga ir man un pilsētai, bet viss pārējais - tas ir sekundāri. Tad arī izbaudīju Parīzes neatkārtojamo šarmu.
Varbūt tie arī ir atslēgas vārdi visam pārējam - atkal reiz iemācīties pastāvēt tikai pašai par sevi, gūt prieku tāpat, bez dziļākas iesaistes. Varbūt jānobīda nedaudz malā savs uzskats par to, ka dzīves mērķis un piepildījums ir komunikācija.

Tās tādas brīža emocijas droši vien.. Jāsāk tik kustēties un kas darīt. Laikam. Varbūt jāsamierinās ar neiespējamām lietām? Bet tas jau stāsts par sevis mānīšanu...