pirmdiena, 2011. gada 19. decembris

Izturēt šo nedēļu.. Izturēt. Un tad lai ir laiks atpūtai - slidošanai, peldēšānai, filmām un grāmatām. Kā man gribetos, lai nav parādu, lai ir nokārtotas laboratorijas un uzrakstīti kolokviji. Jā. Laikam nākamnedēļ dzīvošu analītikas laboratorijā. Un uz darbu, rādās, aizbraukt nesanāks. Bet man gribas. Un vajag.

Rīt organikas kursa darba aizstāvēšana. Kaut kas ļoti svarīgs, bet man nu jau liekas, ka jautājumi būs neatbildami. Es nezinu mehānismus tām reakcijām, ko liku. Neko nezinu. Manas atzīmes organikā ir nožēlojamas. Negribas skolu, gribas mieru.

svētdiena, 2011. gada 4. decembris

Mēness šovakar dikti spožs.

Man gribas glāzi vīna, Nīči, teātri, sarunas, skumjas un Mēnesi.

Ar katru dienu man aizvien vairāk trūkst bohēmas un manas otrās daļas. Kāds ļoti gudrs cilvēks man pareģoja, ka es raušos uz pusēm - mana galva ir vienlīdz matemātiska un vienlīdz literāra. Ja vēl pirms neilga laika man likās, ka varbūt esmu uz pareizā ceļa, tad tagad mana otra puse skaļi kliedz un vaid. Tai trūkst piepildījuma. Es zinu, tas ir iemesls, kāpēc esmu tāda kļuvusi. Man ir nepieciešama tā netveramā dzīve, kuru nevar aprakstīt formulās un mehānismos.

Šodien organikā neko nesaprotu. Nevaru izpildīt nevienu mājasdarba, kaut gan rīt pēdējā diena, kad visus var nodot. Eh, kārtējo reizi jāatzīst, ka vajadzēja semestra laikā kaut ko darīt. Bet tāda es esmu - viss notiek pēdējā brīdī. Laikam tas nemainīsies. Laikam tas ir man nepieciešams adrenalīns. Es nezinu.
Bet - es esmu iemījējusies ķīmijā! Ha, tā tas ir. Beigšu murgot un iešu gulēt. Rīt jāceļas pavisam agri, varbūt vēl var ko paspēt ar tiem mājasdarbiem.

Sapņojiet par Mēnesi! Varbūt arī uzzināsiet, kā tas ir - nokrist no Mēness. Kaut gan - diez vai.

piektdiena, 2011. gada 2. decembris

Mani tracina stulbie teksti draugos par valodas jautājumu. Daži ir tik pretīgi, un tos iesaka mani tā saucamie draugi. Tas ir nožēlojami.