Robežas

Robežu nav. Robežas ir izdomātas. Īstās robežas ir tās, kuras veido mūsu pašu ētika. Un, dzīvojot saskaņā ar tām, sanāk dzīvot saskaņā ar sevi. Viss pārējais ir nieks. Līdz tam gan jāaug, laikam ilgi jāaug.

Lasu "Meistaru un Margaritu". Precīzāk, pārlasu, ko esmu pasākusi darīt.. Cilvēka iztēlei robežu nav.

Arī manai ne. Vislielākie rāmji ir ētikas uzliktie.. un tie, kas nav no paša atkarīgi. Tas ir, nevar pārkāpt iedomātu robežu, ja tā nepastāv (cik nu iedomātas robežas vispār var pastāvēt).

Biezpiena - ābolu - dzērveņu plātsmaizes uzlabotā versija. Pusītei vēl klāt zemenes. Sanāca lieliski (vismaz silta). Rītā jāved uz darbu novērtēšanai, cerams, auksta būs tikpat garda.

Ir sajūta, it kā kaut kas būtu nodedzināts. Kāds tilts. Varbūt mana riebīgā raksturā dēļ.. varbūt kas cits. Gan jau palikšu bez draugiem, viena pati, bet lai! Īstie nepazūd, īstie nāk līdzi cauri gadiem, cauri visam.

Paliks arī labas atmiņas un labi cilvēki.

Un ziņa arī atnāca, tagad mierīgāks prāts.

Braukšu uz teātri; ja paveiksies, tikšu pie biļetes un izrādes.

Uzcepu biezpiena - ābolu - dzērveņu plātsmaizi. Garšīgi!!!!

Nav ne ziņas. Mazliet sāku uztraukties. Bet kaķi vienmēr krīt uz visām četrām.

Dažādas domas un sajūtas. Vispār nedēļas otra puse tāda nekāda sanāca, jo darbā īsti nav, ar ko parunāt. Šodien 11 stundas darba, bet taustāmu rezultātu pavisam maz.. Pārelpojos akrilātu, prātīgi tas nebija. Nemāku strādāt piesardzīgi.

Mazliet dzīvoju iedomu pasaulē, tāpēc nevajag brīnīties, ja blenžu vienā punktā un smaidu. Dzīvē gan viss citādi un nekas nav skaidrs. Un kaut kā ļoti trūkst.

Un zirneklis tīklu auda ne jau tāpēc, lai kāds ar vienu rokas vēzienu to sagrautu.

Es gribētu, lai Tu zini. Tikai es nezinu, kā Tev lai to pasaka. Un varbūt nevajag.. nevajag, lai nekas nemainās. Nemainās uz to otru pusi.

Man dažreiz ir bail par to, ka viss ir tik trausls. Ka nesaplīst, nesašķīst, nepazūd.


Skatos, kā zirneklis auž tīklu uz mana balkona. Tas ir tik loģiski un tik apbrīnojami. Vai tu esi kādreiskatījies, kā zirneklis auž tīklu?

Nemiers. Un tā saruna arī sanāca tik ātra, steidzīga un pavirša. Pat normāli atvadīties nesanāca. Gaidu. Tagad viss ir skaidrs.. viss. Ja vien varētu iekļūt citu prātos, tad skaidrs būtu ne vien par sevi.

Darba daudz, bet nezinu, no kura gala ķerties klāt. Visi ir prom, jātiek galā pašai.. bet es vēl neesmu gatava tikt ar tādām lietām galā pati. Pati jau uzprasījos uz papildus darbiem..

Neveiksme neveiksmes galā. Telefons vairs nesūta īsziņas. Nezinu, kāpēc tā.



...

Lieliska diena. Dienas pirmajā pusē pieklājīgi aizstāvēts bakalaura darbs. Tad kūkas ēšana darbā par godu kolēģa maģistram. Tad ezers, mazais šampītis un pelde. Pēc tam gan galvassāpes. Atgriežoties mājās, ir kļuvis vieglāk.

Mazliet sajūta kā citā telpā.

Sveika, jukušo dzīve!

Kurš mani atkal vilks no tās bedres ārā?!










Pamati sagrauti. Nekas nezūd, nekas! Un es paļāvos uz laiku.. Bet laiks - pasmējās.