Darbā pēdējās dienas dikti labas sanāca.. Maz cilvēku bija, varēja daudz pļāpāt un ēst kūkas. Sarakstīju protokolus heterocikliem, tikai nebija, kas paraksta.. Ronalds solīja, ka būs, bet neatnāca. Zicmanis var arī nepieņemt janvārī.
Kursa darba vadījājs kā parasti uzmeta. Ja tas darbs sākotnēji man patiešām patika, tad nu tagad.. Un jāpārtaisa arī viss vēl.
Nekas cits uz priekšu nav pakustējies ne uz soli.
Šodien jāiet uz baseinu vai slidotavu, vai abiem.
Nākamgad jāsāk jauna dzīve.

Bet visam jābūt labi, es tā ceru. Kaut kā viss tik attāls liekas. Laikam jau citas domas prātā.

Vismaz sāku kaut ko lasīt. Šoreiz Zolā "Dāmu paradīzi".  Jāmēģina mazāk sēdēt i-netā. Saulīte spīd caur logu.

Nakts.. Pēdējie mēģinājumi sadarīt kaut ko kursa darbam, jo rīt tikšanās ar darba vadītāju. Ceru, ka izdosies. Darāmā vēl daudz.

Gaidu ātrāk rītdienu. Gribas uz darbu. Cilvēki man nāktu par labu. Vienatnē var sajukt prātā.

Nogurums. Un nogurušas domas. Kaut kāds trulums. Varētu vien gulēt 24 h diennaktī. Nav ne jausmas, ko gribas. Šoreiz esmu tik tālu no tā, kas notiek skolā, ka man nav pat jausmas, kuros datumos ir eksāmeni. Vajag, lai kāds sapurina. Parasti man patīk sesijas.. Laiks atpūsties un lasīt. Šoreiz ir citādi. Varbūt pie vainas galējības.. Negribas tapt salauztai, jāuzmanās..

Sāku izprast cilvēku rīcību. Viņi meklē laimi. Tādu ātru un gaistošu. Tā dēļ aizmirst visu citu - vērtības, pareizu rīcību.. Visi tā dzīvo. Bet es vēl aizvien uztveru lietas pārāk tuvu, gribu turpinājumu vai ko tādu.

Emocijas plosa, rauj pušu. Un tas viss ved pa vienu ceļu - uz bezizeju.

Ar mani nekas nenotiek tāpat. Notiek caur iekšām. Vajadzētu iemācīties baudīt, justies laimīgam bez domāt. Dzīvot, nedomājot, ar ko diena beigsies.

Nemiers. Viss ir tik acīmredzami, bet.. kā jau parasti - cilvēks nav spējīgs to saprast.

Man liekas, viņa ir laimīga. Lido metru virs zemes. Tas ir tieši par pus metru vairāk nekā parasti.








Pareizi jau teica par to dzīvošanu un laimi - nevajag uzupurēties, jābūt pašam un jādzīvo tā, lai justos laimīgi. No sevis varu vien pielikt - mazāk analizēt. Labāk izdzīvot sajūtās vai atmiņās. Robežas ir, protams, ir. Vien pabīdītas drusciņ tālāk..

Amazing!

Šodien iedomājos par savu skolu un tās skolotājiem. Gribējās kādu dienu pabūt atkal tur. Visi tie īpašie cilvēki. Un tad iedomājos, ka arī te tak ir kolosāli cilvēki. Reizēm man traki žēl, ka man nav nekāda sakara ar fakultāti.. Gribas būt tanī dzīvē iekšā. Man liekas, man nav bijis tādas studentu dzīves, kādai tai jābūt. Kādai tai jābūt manā gadījumā.

Bet vispār - dzīve ir skaista! Un parādās aizraujošas lietas. Un jā - šodien ļoti radošs nemiers. Tā vien prasās kaut kur izlikt enerģiju.. uz ledus, piemēram.

Wish you were here.

Pēc ilgiem laikiem paņēmu ģitāru rokās. Spēlēju kaut ko, ko mācēju. Tā, ka pirksti sāp. Un mazliet pamācījos Pink Floyd dziesmu Wish you were here. Tā ir viena no man tuvākajām un mīļākajām dziesmām.. cauri gadiem. It sevišķi tādos skumju un domāšanas periodos.

Jaukas brīvdienas. Šodien atvēra slidotavu. Slidošana atbrīvo. No liekām domām, no visa ārējā. Bieži gan ir arī otrādi - daudz domu nāk prātā. Šodien mazliet organikas, svarīgs kontroldarbs otrdien. Man patīk organika. Mani interesē mehānismi. Man ir kauns un žēl par visām tām lietām, ko par Zicmani sarunāju. Viņam ir kolosāli lekciju konspekti.

Tagad nakts.. Es izdarīju to, ko noteikti nevajadzēja darīt - sāku pārlasīt vecās sarakstes. No tās dzīves. Tas mani beidz nost. Atkal asaras acīs. Es ticu mūžīgajam. Ticu tam, ka jauns sākums ir kaut kā veca beigas. Tikai.. kā lai panāk, lai tas vecais beidzas. Runa nav par dienām, nedēļām, mēnešiem. Runa ir par gadiem. Manā vecumā tas ir ļoti daudz.

Mūzika. Tā pati, ko klausījos nemitīgi tolaik.. Pink Floyd, Smokie, njā. Atmiņas un sajūtas.

Rīt spēles pie Edgara.

Man trūkst kaut kādu atgādinājumu. Man nenormāli trūkst atgādinājumu par to, kā bija agrāk. Nē, es šoreiz domāju pavisam vienkāršas lietas. Cilvēkus, kas nāca dzert tēju, garas pastaigas un sarunas. Bija jauki šodien satikt Brigitu.

Puse dienas nogulēta.. sajūta kā speisā. Tukšums galvā un sajūtās. Nozaudēts lādētājs un drīza palikšana bez kontaktēšanās iespējām. Plānu traki daudz. Vajadzētu iziet ārā. Aiz loga nakts. Jāsaraksta kinētikas mājasdarbi. Kaut kad vēlāk. Rīt būs vaļā slidotava. Nogulēts darbs šodien. Miers. It kā miers un domas par.. Daudz secinājumu. Rudens.

Šodien universitātē dabūju daudz labas dzejas - Bendrupi, Krili, Belševicu, Grāvi. Arī Aitmatova "Raibais suns, kas skrien gar jūras malu" tur bija. Dažreiz pat prieks, ka fakultātē nav daudz tādu, kas kaut ko sajēdz no literatūras.

Šodien pietrūkst to vakaru, kad nāca ciemos cilvēki dzert tēju, runāt par dzīvi un kaut ko klausīties fonā.

Vientulība kā ideāls.

"(..) būt divatā ir mazākā iespējamā nevientulība, tas ir - gandrīz ideāls."

(Ilmārs Šlāpins)

Augstskolā visiem, rādās, viss besī. Nu, ar retiem izņēmumiem. Par sevi nedomāju.

Attiecības ar cilvēkiem attīstās dažādi, vairāk jau destruktīvi. Ir jauki brīži, protams.

Es vairs nemeklēju īpašus cilvēkus, tas viss ir sviests. Gribu vienkārši cilvēkus. Laikam trūkst.

Nemiers mazliet pārgājis. Varbūt būs labi. Nu, relatīvi normāli. Tas arī nebūtu slikti.

Šī diena varēja kļūt par lielisku, bet izvērtās par vienkārši briesmīgu.. Nesen domāju, ka svētdienas būs manas mīļākās dienas. Acīmredzot nē. Esmu emocionāli sagrauta, turklāt slikts noskaņojums uz nedēļu vismaz.

Man likās, ka draudzīgas attiecības ir kas pavisam normāls. Cilvēki tak nav kāmīši vai baltās pelītes, kas kādam pieder un tiek turēts būrītī. Tāda drāma, kāda mani sagaidīja šodien.. nez, vai tad vispār ir vērts kontaktēties ar cilvēkiem.

Labi, ka man prāta un gribasspēka pietika izturēt un savaldīties. Vispār sajutos kā totāla mauka. Cilvēku attiecības vispār ir diezgan uzjautrinošs process reizēm. Ja tādu attiecību sen vairāk nav, tās tiek tikai turētas pie dzīvības, tad privātīpašnieciskas tieksmes liek cilvēkiem kļūt totāli neadekvātiem. No vienas puses, saprotu jau.. bet nu, vajadzēja vispirms kaut ko noskaidrot. Nevis graut mani. Kaut kā cilvēcīgi vajadzēja.

Acīs vēl aizvien asaras. Galvenais, neko uz āru. Neko. Būtu ļoti žēl, ja tādēļ pazustu kontakts. Tāpēc, ka savējo ir maz. Pārāk maz.

Mazāk par visu es gribu čakarēt kādam dzīvi. Patiešām. Mana līdzšinējā pieredze man ir uzstādījusi diezgan augstas morāles latiņu. Kādreiz man tādas nebija. Tagad ir. Gribētos cerēt, ka viss beigsies labi. Visām pusēm.

Njā.. Pēkšņi sajutos viena šajā pasaulē.

Rītā varētu būt patīkami vēss. Nu, par to patīkami vēl jautājums. Mazliet klepus ir, tāpēc šobrīd liekas, ka nepeldēšu. Kas to lai zina, pagājušoreiz arī tā likās.

Šodienas bilance: kā parasti nekas jēdzīgs nav izdarīts. Lai gan.. ko nu kurš par jēdzīgu uzskata.

Sniegs oktobrī sen nav bijis, vismaz manā atmiņā nav palicis. Bija dīvaini vakar iziet laukā no rīta, redzēt, ka apkārt viss balts.. un nebrīnīties. Nepriecāties. Parasti tak par pirmo sniegu ir īpašs prieks, sajūsma.

Fonā kaut kāda filma, izskatās laba.. Bet negribas. Varētu gulēt un skatīties griestos. Es nezinu, ko man gribas. Gaidīju, gaidīju brīvdienas.. jau no pirmdienas gaidīju. Bet nu iedomājos, ka esmu no cilvēkiem, kas nespēj pieņemt neko pastāvīgu. Piemēram, tagadējās svētdienas. Tāpēc, ka rituāls. Atkārtojums. Vispār jau tādiem iesūnojušiem cilvēkiem kā man ir grūti piespiesties uz jelko. Varētu caurām dienām gulēt pie televizora un kartupeļu šķīvja. Un jā, grāmatām, protams.

Brīvdienas ir par īsu, daudz par īsu.

Visas skaistās apņemšanās sagrūst kā kāršu namiņš. Nogurums. Darbā totāli nekas nesanāk. Tas piedod klāt vēl emocionālu pārgurumu un savas nevērtības apziņu. Viens un tas pats katru nedēļu. Nav iedvesmas.

Augstskolu vajag izbaudīt, nevis tā.. strādāt un censties visu iespēt un izdarīt. Nauda jau no gaisa nekrīt, vismaz man ne. Darbs ir lielisks, cilvēki un saziņa tur tāpat. Bet nu nez, grūti. Ļoti grūti.

Rītdienai vajadzētu būt jaukai, es tā ceru.

Salst.

Andra Ogriņa "Zem pulksteņa pulkstenis" un Ronalda Brieža "Karaoke" izlasīti. Vispār kaut kāda eiforija un melanholija.. varbūt dzeja pie vainas.

Ogriņš ir traks, jā. Paņem iekšā savā pasaulē, lai gan tur daudz, daudz murgu. Nolemtības un bezizejas izjūtas. Putns būrī viņš ir. Ārā ceļa nav un nevar būt. Dzejā daudz nesavienojamu lietu iegūst pilnīgi nesakarīgu, bet - jēgu. Krājumā gan svarīgākais ir noskaņa. Pārējais viss - pa lielai daļai murgi. Bet noskaņa.. njā, varbūt tāds ir dzejas mērķis. Viens dzejolis gan mani apbūra.

Briedim pirmais krājums daudz labāks. Tur tik daudz trāpīgas ironikas, vērojumu un secinājumu. Humora. Šeit trūkst. Tagad saprotu kritiķu pārmetumus par to, ka nekā jauna nav. Briedim gan ir ļoti izkopta forma. Dzeja ir pārdomāta, bet īsta. Vispār mūsdienu latviešu dzejā tas ir retums.
Šeit ieskats dzejolī, kas mani piesaistīja visvairāk šajā Brieža krājumā (2. pants dzejolim "Tev nebūs mīlas vārdu izrunāt.."):

Ik rītu atkal piespiest sevi dzīvot
Zem ugunskrituma kā dušas līst
No visiem ievainojumiem vis sīvāk
Vis mokošāk un lēnāk glāsti dzīst

Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi -
Tam nebija nozīmes.
Un nebira zuedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs.
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais -
Ka mīlestība neprot skaitīt.

/Imants Ziedonis./

tu svinīgi apklusti
gaidi
kad ļaušu sev ierunāties
bet es arvien klausos
man vajag vēl sauli lai sasniegtu nākamo piestātni

/Andris Ogriņš./

Pēc peldes un peldes laikā sajūtas bija riktīgi labas. Tagad - nezinu. Kaut kāds aukstums jūtams, pleci arī mazliet sāp. Citādi ir gandarījums. Arī prieks. Domāju, ka par roni nekļūšu, bet doma peldēt līdz ziemai ir. Kā būs, to laiks rādīs. Peldēšu vien tad, ja man patiks un nebūs sev jāpārkāpj.

Rītdiena BŪS.

Zīmējumu teātris

Dzīve patiesi ir pārsteidzoša. Un tieši tanī brīdī, kad to visvairāk vajag. Biju nogurusi no ikdienas saziņas, no cenšanās neaizvainot citus un vispār.. Nogurusi no šiem cilvēkiem. Vajadzēja kādu, kurš būtu no Mēness nokritis. Un te nu viņš šovakar uzradās. No gaisa nokrita. Un tāpat arī pazuda. Šodien vilcienā man pretī apsēdās Varis Klausītājs. Tobrīd es vēl nezināju, ka tas ir viņš. Iesākumā pajautāja, vai var apsēsties un vai netraucēšot. Tad viņš sakrustoja kājas kā turks un jautāja, vai mani tas netraucēšot. Un tad vārds pa vārdam.. un uzzināju, ka man pretī sēž aktieris un režisors. Uzzināju par viņa dibināto Zīmējumu teātri, kurš ir nominēts šogad jau 2 Spēlmaņu nakts balvām. Viņš man pastāstīja par izrādēm, secināju vien to, ka noteikti jāaiziet. Citādāks teātris, ar to arī viss izteikts.
Man reizēm liekas, ka es pievelku citādākus cilvēkus. Tos īpašos un ar tiem nepareizajiem iestatījumiem. Un es vēl aizvien brīnos, kā.. Esmu pagalam parasta. No šā cilvēka nāca tāds miers un tāda harmonija. Viņš runāja citādāk nekā mūžīgi skrienošie cilvēki. Man viņā kaut kas atgādināja tibetiešu mūku. Miera enerģijas deva ir uzņemta. Runājām visu ceļu līdz Olainei. Tad es kāpu ārā, un viņš - brauca tālāk. Palika vien cerība sastapties kādā izrādē un smaids. Šoreiz īsts.

Keep the streets empty for me.

Šā vakara noskaņa.

Man ir nepieciešama vientulība. Mazliet nogurdina šī brīvprātīgā piespiedu komunikācija. Par daudz. Kas zina, drīz kļūšu īgna. Un atkal nerunāšu. Tā laikam labāk būtu. Visur esmu bjis daļējs autsaiders, ha, pat pietrūkst.
Vispār vajadzētu pārstartēties. Laikam vajadzētu. Trūkst citas komunikācijas. To nepareizo iestatījumu. Būtiskā. Sevis trūkst.

Sajūta, ka grūst kaut kādas pamatlietas. Man esot "pareizie iestatījumi". Un šie iestatījumi tad nu arī grūst. Vēl vakar man negribējās sev šādu apzīmējumu. Negribējās vien tāpēc, ka ar nepareiziem iestatījumiem būtu tuvāk civēkiem, kuriem vēlos būt tuvāk. Es negribēju jautājumus, kāpēc es ar tiem pareizajiem iestatījumiem meklēju cilvēkus ar nepareiziem. Bet mani tie iestatījumi vien ārēji ir tik pareizi. Iekšēji mazāk.

Šodien gribētos, lai ir. Lai ir pareizi iestatījumi. Gribētos, lai ir mērķi, lai tiktu kaut kas darīts to dēļ. Nevis vienkārši tāpat. Man trūkst iemeslu kustībai. Šādas tikšanās sašūpo pamatus. Šķietamos pamatus. Jo pamatu nemaz nav.

Un tagad viss ir ar kājām gaisā. Dzīve ir pakarināta aiz pēdām pie griestiem, šūpojas un nesaprot, kas notiek. Tā vien liekas, ka vējš atnesis dvesmu no manas īstās dzīves un sajūtas. Jāļaujas. Šoreiz ir sajūta, ka visam vajadzētu notikt pašam no sevis. Vispār esmu ieinteresēta, pat ļoti.

"Tu vienmēr būsi mīļotā un mīļota."

Laikam ir jāsāk meklēt ceļi, kā darīt to, ko vēlos. Iespējas ir. Iespējas vienmēr ir. Kaut kā līdz šim pierasti, ka viss vai nu atnāk pats, vai, ja neatnāk, tad netiek kustināts ne pirksts. Tāpēc, ka tad jau nav lemts. Tāpēc, ka slinkums. Slinkums ne jau klasiskajā izpratnē, bet slinkums dzīvot, vai. Negribēšana.

Cilvēki brauc uz kalniem, kāpj klintīs, pastaigājas pa naksnīgo Parīzi. Tāpēc, ka vēlas, un tāpēc, ka ir pakustinājuši pirkstu.

Es arī vēlos. It kā vēlos. Tajā pat laikā, ja man būtu iespēja, nekustinot ne pirksta, braukt uz Kirgistānu, nez, vai to darītu.. Cilvēciski būtu priecāties par iespēju jebkur doties (es domāju, doties uz savām sapņu vietām). Cilvēki arī priecājas. Es nepriecājos. Es reizēm priecājos pēc tam.

Es esmu kāpusi klintīs, dzīvojusi to pakājē, un tas bija lieliski. Un arī šinī reizē man nekas nebija jādomā, jāplāno. Vien jāpiekrīt, jāsavāc mantiņas un jānokļūst līdz Rīgai. Un arī tad es diezgan lielu brīdi domāju, vai vēlos. Nezinu, kāpēc tā. Varbūt ir laiks kaut ko darīt. Varbūt nē. Reizēm liekas, ka man neko vairāk nevajag kā vien apburto loku skola - darbs - mājas.

Man liekas, turpinoties tādai dzīvei, drīz man nebūs draugu apkārt. Drīz nebūs cilvēku, kuriem piezvanīt tāpat. Vispār jau man patika formulējums: "Ir kontaktējami un nekontaktējami cilvēki. Manā dalījumā tas ir viss. Nu, ir vēl daži savējie." Njā.. Savējie nepazūd, vismaz ne tā, kā pazūd tā saucamie draugi, jo draugi pieprasa sociāli aktīvu kontaktu, kuram bieži vien nav ne spēka, ne gribēšanas.

Un vēl ir nogurums. Nenormāls nogurums. Man gribētos nestrādāt šobrīd, gribētos sakarīgu darba/atpūtas grafiku. Ņemot vērā manu dzīvesvietu, katru dienu mājās pārrodos gandrīz vai naktī.
Es vēlētos gulēt 8 stundas dienā. Vēlētos pāris stundas vakarā, kad bez sirdsapziņas pārmetumiem darīt neko. Blenzt griestos, piemēram. Cilvēks taču nevar izturēt šādu dzīves ritmu un nesalūzt, vismaz es nevaru.

Tuvākā mēneša laikā vismaz 3 teātra izrādes, turklāt visas JRT. LIELISKI! "Latviešu stāsti", "Latviešu mīlestība" (skatīšos otrreiz, biļetes kā allaž dabūt gandrīz neiespējami) un "Pieci vakari" ("Mana nabaga Marata" turpinājums; sen jau gribējās). Ja beigās saprāts neierunātos, tad būtu sapirkusies vēl kaudzi ar biļetēm. Vispār tāda laikam arī būtu tāda studentu dzīve, kādu es to iedomājos/gribēju. Daudz teātra, lētās biļetes un pēdējās rindas, kafejnīcas, mākslas klubi, dzejas pasākumi. Līdz šim tas gluži īsti realizējies nav. Ne jau tāpēc, ka iespēju nebūtu. Bet nu šogad.. šogad ir citādi. Varbūt citādi, vispār jau laiks rādīs. Studēt ir forši. Gribu to sajūtu. Daļēji jau ir.

Man jātiek galā ar pagātni, ar sevi.

Atļaušos publicēt šeit vienu no saviem dzejoļiem. To pat varētu nosaukt par manu pirmo dzejoli, ja neskaita tos pāris mēģinājumus, kad vēl biju bērns. Mani neesot iespējams saprast (tā daži apgalvo). Tad nu lūk, ja māk lasīt starp rindām, tad no šī teksta, iespējams, var kaut ko izlobīt. Zināmā mērā veltījums A.M.


Es pazūdu tavos vārdos
kā adata siena kaudzē.
Dzērves kliedz.
Nevajag mani saudzēt.

Tavi vārdi plēš pušu, dedzina
un reizēm sāp.
Es ārdos
tavos vārdos.

Paglābt, saglābt, izglābt.
Sevi nosargāt.

-----------------------

Tavu vārdu vairs nav,
ir tikai klusums.
Un manu māju arī vairs nav.
Mulsums.



P.S. Vispār jau dīvaini, jo šo dzejoli lasījis tikai viens cilvēks visā zemeslodē. Var jau būt, ka tā bija labāk.

Nogurusi. Mazliet neizpratnē par pasauli. Laimīga (varbūt). Tāpēc, ka ir dzīve. Tāpēc, ka rudens. 

Trauksme, trauksme, trauksme.. Atkal. Viss ir mūžīgs un nekas nav mūžīgs. Kārtējā aiza. Varbūt labāk ir nerušināt pagātni? Nē.. es citādi nevaru. Tas ir viss. Tā esmu es. Galējības. Zagtas laimes izjūta, trauksmains nemiers un pilnīgs bezdibenis. Bezizeja. Ceļa uz priekšu nav un nebūs. Nekad. Cilvēka prāts to nespēj saprast un pieņemt. Nekas nezūd, it nekas. Omnia mutantur nihil interit = viss mainās, bet nekas nezūd. Man tuvākais latīņu teiciens.

Man vienalga par rītdienu. Ārā smaržo rudens. Tā smaržo tikai skumja laime.

Labākā recepte, kā pagatavot garšīgāko saldējumu pasaulē.

Tātad - ņemam sulu (to, ko veikalā nopērk, vai arī sablenderējam auglīšus, ogas un citus brīnumus), lejam virsū šķidro slāpekli un stipri maisām. Gatavs! (Nu, vēlams kādas 15 sekundes pagaidīt, lai neapsaldētu mēli.) Tā mēs šodien izklaidējāmies laboratorijā. Njā, vispār jau zinātnieku naktī visiem iespēja nobaudīt.

Baigs nogurums. Nekas nesanāk un neiet uz priekšu.

Džeina Eira

Vakar, ejot mājās no vilciena, pēkšņi sapratu, ka ir noslēdzies kāds posms manā dzīvē. Tā kā skumji palika. Un tā kā brīvi. Tas bija atkarības posms. Vispār jau atkarība nekur nezūd, tā laikam ir mana sliktākā īpašība. Es esmu atkarīga. No cilvēkiem, protams. Tamdēļ arī kontaktējos tā tuvāk tikai ar dažiem - pārāk daudz emociju aiziet tiem, kas ir tuvāki. Tuvāki man. Par to, kas es esmu kādam.. eh, par to labāk nedomāt. Vispār jau mani vajā sajūta, ka esmu lieka tur, kur es vēlētos būt piederīga.
Daži reizēm nespēj saprast manu ciešo draudzību/sajūsmu par kādu. Bez blakusdomām. Bet man vienalga. Atdodu visu sevi to cilvēku dēļ, kuriem varbūt esmu tikai kārtējais garāmgājējs. Es vēl aizvien neprotu dzīvot.

"Džeina Eira".. Šodien noskatījos filmu. Un acīs atkal asaras. Tā pati sajūta kā toreiz, kad lasīju šo grāmatu un ticēju bez nosacījumiem mūžīgām lietām un skaistumam. Un lūk, tieši pēc tā es atkal visvairāk ilgojos. Pēc ticības mūžīgajam un skaistajam.

Ir vakars. Esmu slima, bet gribas, lai kāds pieklauvē pie durvīm un saka: "Es gribu ar tevi parunāt." Tā vienkārši. Tad es uzvārītu lielas krūzes ar tēju.. un jā, varbūt būtu skaisti.

Varbūt jāsāk lasīt Faulza "Burvis". Mana pēdējā laika lasāmviela (un jā, tās tāpat ir gaužām maz) ar diez ko lielu vērtību neizceļas. Beidzot gribas kaut ko traki smagu, skaistu un mūžīgu.

Neizrunājāmies, bet ir labāk. Laikam abi saprotam, ka nav vērts dusmoties. Baigs nogurums.


Vispār jau man ir paranoja par visādām lietām, kuras neesmu izslēgusi. Šodien arī. Es ļoti ceru, ka tur viss ir kārtībā. PARANOJA.

Nekas, protams, nesanāca. Es domāju, tā izrunāšanās. Nebija izdevības. Izklausās pēc attaisnojuma, bet nu.. nez. Reizēm liekas, ka varbūt nemaz nevajag, jo atkal bija visādas bēdīgas (man bēdīgas, protams) piezīmes. Es tāpat gaidu rītdienu. Un tad gan. Vai nu būs, vai arī ne. Nemiers mazliet ir norimis. Viss kaut kur plūst, un es plūstu tam līdzi. Vispār jau baigā depresija mācas virsū. Traki.

Nemiers, nemiers, nemiers. Pārāk daudz nemiera. Gaidu rītdienu. Lai ātrāk lekcijas paiet, un tad.. tad es ceru, ka pietiks drosmes un uzdrīkstēšanās izrunāties. Viss šis mani mazliet beidz nost.

Šodiena ļoti piepildīta. Liels nogurums, bet klāt arī jauni iespaidi. Tikai vilcienā uznāca tas ārprātīgais nemiers. Ir labi, ka es tomēr aizrakstīju Katrīnai. Sākumā bija tā jocīgi, bet beigās jau jauki, pavisam jauki. Aizgāju prom, kad vēl balle ritēja pilnā sparā, tas ir, kad mums abām vēl bija interesanti.

Njā.. Bet tagad ir tikai nogurums un nemiers.

Pēdējās nu jau sešās dienās man ir neizturami bēdīgi. Tā dēļ. Gaidu rītdienu, lai izrunātos. Vispār baigā melanholija, un acīs nepārtraukti asaras. Gan pāries.

Rīt skola.. Un man dalītas jūtas. Laikam jau kaut kāda kustība tomēr ir labāk nekā nekāda. Būs grūti. Tas mani biedē, jo es vairs negribu grūti.

Ir neliels prieciņš - bioloģiskā ķīmija. Vismaz viens priekšmets man.

Reibst galva no šampanieša.. Un ļoti trūkst.

Tallinā bija labi, vienīgi gribas atpūsties un izgulēties. Tuvākajā laikā gan būs jāpastrādā. Šodiena pavadīta guļot, noskatoties veselu rindu bezjēdzīgu filmu un cīnoties ar galvassāpēm. Ārā nolijis lietus, un gaiss smaržo pēc brīvības. Ak jā, apēstas kādas ~ 7 Vecrīgas, cepti kartupelīši un 2 ceptas olas. Izdzertas 2 krūzes kafijas. Tas arī viss. Negribas neko, pat ēst ne. Jāmēģina vismaz mazliet māju sakārtot, kopš dzīvoju te viena, haoss ir lielāks nekā jelkad.
Rītā spēles pie Edgara. Uz spēlēm jābrauc lai vai kas. Mazāk spēļu dēļ, vairāk Edgara.

Domāju par krustpunktiem. Par to, vai tos vajag uzturēt un ģenerēt, lai nepazaudētu kādu, vai arī nevajag. Jebšu - lai viss plūst, kā tam labpatīk (jebkam, kas nav es).

Ir reāla iespēja, ka šo semestri nepabeigšu, bet neko nedaru lietas labā. Pilbīgs bezjēdzīgums un vienaldzība. Lasu dzeju un skatos griestos. Un jūtos tik tuvu sev, kā sen neesmu jutusies. Dzejnieks kaut ko iekustināja. Vispār man mazliet bail, ka visu pametīšu. Vajag, lai kāds neļauj. Vēlāk būšu pateicīga. Noteikti.

Paldies lieliskajiem kursabiedriem, kas pārcēla eksāmenu uz rītdienu. Šodien beidzas mana slimības lapa, tātad rīt man viņš būs jāliek. Lieki teikt, ka visu šo laiku biju domājusi, ka eksāmens ir ceturtdien (respektīvi, šodien).
Fizikālā ķīmija. Njā, laikam komentāri lieki. Vispār, tā palasot, skaidrs vien tas, ka arī šis priekšmets nav nekas vājprātā sarežģīts, ja lasa. Žēl, ka man laika vairs nav. Nu, tad jau redzēs. Rītā apošnāšu gaisu. Ja galīgi traki būs, nodošu baltu lapu un iešu pārrakstīt.
Vispār jau ar to kvantu ķīmiju labi beidzās. Vienīgi mājasdarbu dēļ mana gala atzīme samazinājās. Neko darīt. Tāda dzīve. Bet tā gandrīz vai lepojos ar sevi, eksāmenā 9 kā nekā.

Šonakt negulēšu. Ir nakts miers un mazliet skumji. Skumji par to, ka biju ziņkārīga un mazliet ielīdu (netīšām) kāda cilvēka privātajā dzīvē un ieraudzīju to, ko viņš vēlējās pasargāt. Nu ir iespēja, ka kļūs par vienu savējo mazāk. Vispār jau ar savējiem knapi, tā ka...

Šodien pēc ilga laika atkal kļuva bēdīgi. Man jau likās, ka tā nevar būt ilgi. Tik spēcīgas laimes izjūtas kā man pēdējās nedēļās.

Kolosāli. Ir 11 vakarā, rīt eksāmens. Un man ir gatavi 2 mājasdarbi tā uz 4. Pārējo laikam nebūs.

Neko nesaprotu tai nelaimīgajā ķīmijā un nesapratīšu. Nevaru to vairs izturēt. Gribas mest visu pie malas. Varbūt tā arī būtu labāk.

Nenormāls nogurums.. Man vajag izgulēties mājās, nevis vazāties pa universitāti vai mācīties (to es gan nedaru, jo vienkārši nespēju). Skatos futbola čempionātu, un man viss ir vienalga.

Vakar tiku sastrēgumā un nokavēju vilcienu. Sastrēgums bija briesmīgs, nekad nav sanācis Rīgas centrā tādā būt. Un tas tāpēc, ka bija cilvēciņš nolēcis no Vanšu tilta. Vispār jau baigā pretruna. Cilvēki autobusā zvanījās un lamājās par to, ka "atkal kāds idiots nolēcis", bet tā taču ir vesela cilvēka dzīve. Pasaule. Traģēdija. Jāatzīst, ka tad, kad sapratu, ka būs jāgaida gandrīz stunda līdz nākamajam vilcienam un kad autobuss vilkās tik lēni un tik kaitinoši, biju ļoti dusmīga (tad vēl nezināju, kāpēc sastrēgums). Pēc tam blakussēdētāja runāja ar kādu, un es uzzināju, kas noticis. Sākotnēji arī manā attieksmē laikam nekas nemainījās, jo biju traki pārgurusi un vēlējos tikai tikt mājās, bet tad sapratu, ka manas tā brīža problēmas un visu autobusā sēdošo problēmas ir nekas. Runa taču bija par dzīvi, par dzīvību. Vispār jau skumja tā cilvēku attieksme.

Šodien sajūta jau daudz labāka. Vai arī tā vienmēr ir, kad aizbrauc uz OSI - enerģija pieplūdums. Uz OSI aizbraucu pēc analītikas kursa darbu aizstāvēšanas, gribējās satikt Renāru. Viņš vakar nebija atsūtījis plānu prezentācijai, nebija sazvanāms, bet šodien no rīta atsūtīja ziņu - atvainojās, ka neatsūtīja neko un novēlēja veiksmi. Sapratu, ka ir kaut kas noticis un ka viņš nebūs uz aizstāvēšanu (domāja braukt, lai neļautu nevienam man darīt pāri). Žēl. Darbā kopā sagaidījām vērtējumus. 9 laikam ir ļoti labi, bet man ir mazliet žēl. Un pat ne sevis dēļ, bet Renāra dēļ. Viņš tik daudz ieguldīja manā darbā, tik daudz laika un enerģijas.. Darbs bija ļoti labs, un uzrakstīts bija labi. Var jau būt, ka rakstot būšu kaut ko ne tā sarakstījusi, tomēr biju slima. Renārs bija priecīgs, bet man liekas, ka neliela vilšanās arī bija. Bet vispār uz OSI nav iespējams aizbraukt "uz 20 minūtēm". Tas izvēršas kādās 5 stundās. Gints iet atvaļinājumā, norunājām par visu ko, nebūs darbā pusotru mēnesi. Fizķīmijā nekas nav sakustējies uz priekšu, un  es nezinu, kāpēc tā. Šodien mēģināju protokolu parakstīt, bet nekā nesaprotu.. Man pat sāk palikt bail, ka vēl kaut ko nenokārtošu laikā.

Asins izplūdums abās acīs. Bet pozitīvi ir tas, ka šorīt pēc pus stundas stāvēšanas ārā tiku pie ārsta (gaidīju tāpēc, ka, lai gan ir vasara, pie ārsta tiek tikai izredzētie jebšu tie, kas ierodas vismaz pus stundu pirms darba liaka sākuma). Un tagad man ir milzīga kaudze ar zālēm, tostarp arī acu zāles, kas jau pēc pirmās lietošanas reizes jau mazliet uzlaboja manu izskatu. Tas ir jauki. Bet citādi gribas kā normālam cilvēkam izslimoties, neko nedarīt. Bet nekā. Fizikālajā ķīmijā nav nodoti visi semināri, 4 protokoli, uzrakstīts kontroldarbs. Kvantu ķīmijā nav nodots neviens mājasdarbs. Instrumentālajās analīzes metodēs nav ieskaitīti 3 protokoli. Bet padarīt arī neko nevaru.

Man ir ļoti, ļoti slikti. Nē, ne jau eksistenciāli vai kā tur vēl, bet vienkārši un truli fiziski slikti. Tā neesmu slimojusi jau gadiem. Jau piektā diena, bet pie ārsta ir cerība tikt vien rīt. Un arī tikai cerība. Kursa darbam jāuzraksta vēl viena lielā sadaļa, palikušos sīkumus rīt darbiņā ar vadītāju sarakstīsim. Spēka nav nemaz, bet jāsaņemas, jo lielākā daļa tomēr jau izdarīta. Nevaru pat iedomāties, kā es rīt 7os iziešu no mājām un aizkulšos līdz OSI. Bet nāksies.

Tagad gribētos tik vien, lai kāds mani pažēlotu, jūtos tik traki bezpalīdzīga, izskatos vispār pēc briesmoņa, vienā acī stiprs asins izplūdums klāt vēl pie visa. Varētu kāds piezvanīt un papļāpāt par neko..

Dzīve ir pārsteidzoša. Cilvēki apkārt mēdz būt tik pārsteidzoši un tik negaidīti labi. Tikai jāmāk pamanīt un atrast. Esmu iemācījusies to, ka viss (un it īpaši cilvēki) nāk un iet. Esmu to savā ziņā pieņēmusi.

Vakar satiku dažus klasesbiedrus. Bija tik labi atkal justies kā zivij ūdenī, nevis būt jocīgajai (tā par mani tagad runā).

Un šorīt Gandrā kāpt un lēkāt.

Vispārībā jau dzīve sastāv no tādiem maziem brīnumiem. Tādiem, ka bieži grūti tos ieraudzīt.

Un pats svarīgākais ir saziņa. Es priecājos par katru cilvēku, kuram esmu tikusi solīti tuvāk. Es domāju tos, ko esmu "noskatījusi" un nolēmusi, ka vēlos pazīt.

Vientulība masu sarīkojumos.

Laboratorijas 10 gadu dzimšanas dienas pasākums vakar.. Dalītas jūtas. Žēl, ka Ronalda nebija, būtu vismaz kāds kolēģis, ar kuru sakarīgi parunāt. Citādi man bija tik garlaicīgi, ka runāju ar tiem, ar kuriem ikdienā nerunāju. No otras puses, man ir maz kolēģu, ar kuriem es vispār runāju par lietām, kas ir ārpus darba. Divu no tiem nebija. Tā kā visu vakariņu laiku runāju ar blakussēdošo kursabiedru, ar kuru skolā vairs pat īsti nesveicināmies. Bija dīvaini satikt Juri. Vismaz sarunas ar viņu pavērsa šo vakaru kaut kādā ziņā vērtīgu. Vispār man bija diezgan bēdīgi, bet domāju, ka pat Juris to nepamanīja. Es vairs pati sevi nepazīstu, manā komunikācijas stilā ir parādījies tāds kā pārmetums, turklāt slēpts zemtekstos, bet visai labi pamanāms, mūžīg\a ironija. Man laikam nedaudz jāpaaugas, lai tiktu pāri tam. Vakara gaitā arī notika man nepatīkams pārpratums, kura dēļ biju pat pamatīgi dusmīga. Bet jā, to, ka man nepavisam nav jautri, laikam pamanīja tikai Gints. Viņš uztraucās, lai man nebūtu garlaicīgi, bet, pats būdams uzmanības centrā, nevarēja veltīt laiku man. Mēs tāpat diendienā runājam. Laikam šādu pasākumu mērķis ir tāds, lai vairāk sapazītos tie, kas ikdienā nekomunicē.
Ja neskaita manas mazās dzīvītes nenozīmīgās  personiskās problēmas, tad jāsaka - pasākums bija izdevies tieši tāds, kādam tam būtu jābūt. Viss bija lieliski.
Vienīgi laikam uz nākamo šāda veida pasākumu nedošos. Šoreiz Gints teica, ka man noteikti jābūt, paklausīju. Un nē, es nenožēloju, ka šeit biju. Pavisam nē. Uzzināju/notika dažas lietas, kuru dēļ varētu garlaikoties arī daudz ilgāk.

Šodien atkal mazliet dusmu un bezspēcības. Bet dīvaini, tas mani tikai tā ārēji ietekmē. Un es nezinu - labi tas vai nē. Stāvēt pāri visām ikdienas lietām - vai to es nevēlējos? Kaut gan tas viss nieki, tas izdodas tikai retos brīžos. Citādi esmu kašķīga un īgna vai tieši otrādi - pārlieku jautra.

Šodien rakstījām kolokviju instrumentālajās analīzes metodēs. Man patīk šis priekšmets, nu jau pat sāku saprast kaut ko. Biju samācījusies. Cēlos pat 5.30 no rīta tāpēc! Un kas no tā? Gandrīz visi (domāju, izņemot 2-3 cilvēkus) visu vienkārši norakstīja. Telefonos skatījās lekcijas. Es negribu konkurēt ar tādiem cilvēkiem. Tas vienkārši nav iespējams. Vilšanās par universitātes iekārtu. Es vairs nezinu, vai vēlos mācīties tādā vidē. Ļoti labi saprotu vēlmi šad tad iemest aci kladē vai uzjautāt kaut ko kolēģiem (pēdējo es pati mēdzu darīt). Bet ne jau visu laiku. Un lekcijas telefonos.. Internets. Riebjas. Zinu, ka daudzi mani sauktu par muļķi, ja šo lasītu. Lai. Es tagad nezinu - turēties pie savām ētiskajām vērtībām vai darīt kā visi.

Es gribētu, lai man kāds uzraksta vēstuli. Kaut vai elektroniski. Man ļoti gribas lasīt un rakstīt.. Tā patiesībā ir milzīga un paliekoša vērtība. Man ļoti patīk lasīt savas vecās vēstules. Pārlasīt dzīvi. Tikai parasti tad tā bēdīgi paliek.. Atmiņas.

Laimīga.

Kāpēc? Tāpēc, ka man ir lieliska dzīve. Tas arī viss. Reizēm uznāk brīži, kad to beidzot saprotu. Ceru, ka šis būs ilgāks nekā citi.

Man ir sajūta, ka esmu kā fēnikss atdzimusi. Tāpēc, ka esmu tikusi vaļā no cilvēkiem; no tiem, kas pāri darījuši vai nez kādu iemeslu dēļ mani aizmirsuši. Lai! Esmu tikusi vaļā no mūžīgās analīzes, mokām un liekām domām. Nezinu, kā tas notika, bet vienā brīdī sajutos brīva. Un esmu gatava sūtīt pie velna cilvēkus, kuru dēļ agrāk jebko būtu darījusi. Kāpēc? Jo esat pelnījuši!

Varbūt pavasaris pie vainas, kas to lai zina.. Bet esmu brīva un laimīga. Un man ir lielas cerības, ka spēšu tikt galā ar skolu un darbu.

Un nedēļa brīva no skolas. Vienkārši lieliski!!!

Šīs brīvdienas bija fantastiskas, jo nebija jāuztraucas par skolu, varēja atpūsties. Pa īstam un no sirds.

Tik vienkārši kā snieg..

Tieši tik vienkārši vajadzētu dzīvot. Būt godīgam un īstam caur un cauri. Nemelot. Nemudžināt savu dzīvi tā, ka pašam pēc tam vairs nav skaidrs. Reizēm jau sanāk skaidrot kādam kaut ko tik aizrautīgi, ka neviļus tas pašam sāk likties kā noticis.
Es nezinu, varbūt kādam meli liekas labāki par to rūgto, rūgto patiesību. Man ne. Es vēlos zināt visu. Nekas, nekas nemainās. Es vēlos teikt visu. Vēlos nebaidīties. Vēlos jautāt un saņemt atbildes. Tik vienkārši kā snieg. Tikpat brīvi.


Un mācīties dzīvot tā, kā snieg.

Filmas beidzas tur, kur tām vajdzētu sākties.

Jā, tieši tā man liekas. To es domāju par tām filmām ar laimīgām beigām. Un ne tikai tām. Tad, kad beigās tie, kam jābūt kopā, beidzot apprecas/saprot to/pārvar visus šķēršļus utt.., tad filma beidzas. Bet redziet, mīļie, tajā brīdī dzīve tikai sākas. Ja jau filma ir dzīves spogulis, tad vajadzētu to uzņemt no brīža, kad sākas tā laimīgā dzīve. Noskatoties tāda veida filmu, mēs, līdz ar varoņiem pārdzīvojuši visus šķēršļus, saldi nopūšamies, jo viss taču ir labi - varoņi tagad līdz mūža galam dzīvos tajā skaistajā un mīlestības pilnajā apziņā, kā tas ir filmas beigās esošajās kāzās/priecīgā atkalsatikšanās brīdī u.tml. Tikai dzīvē, redz, tā nenotiek. Dzīvē šādi paiet labi ja daži pirmie mēneši. Bet to gan jau visi zina, kā tas notiek. Tamdēļ uzņemiet reiz īstu filmu par īstu dzīvi!! Tas pats attiecas, protams, arī uz teātri un grāmatām, tikai mazākā mērā. Grāmatas tomēr tādas īstākas vairumā gadījumu.

Un vēl kas man liekas dīvaini.. Kāpēc, skatoties "Medisonas apgabala tiltus" (un citas līdzīgas filmas/grāmatas), cilvēki slauka asariņas kabatslakatiņos, bet, tiklīdz saskaras ar ļoti līdzīgu situāciju dzīvē, tad sievietes ir maitas/padaudzas un vīrieši ir cūkas? Kāpēc filmās mēs jūsmojam par skaistu mīlestību, bet dzīvē to krasi nosodām..? Kāpēc, lasot Hamsuna "Viktoriju", mēs kvēli ceram, ka viņi pēc gadiem atkal būs kopā un dzīvos laimīgi? Un kāpēc dzīvē, redzot, ka neprātīgi iemīlējušies cilvēki atsakās no savas laimes, jo vienam no tiem ir ģimene, domājam, ka viņiem nemaz nav tiesību paskatīties vienam uz otru un plus vēl nozākājam viņus līdz nāvei (neņemot vērā faktu, ka ģimene izjaukta netiek)?

Dzīve un kino/literatūra neiet roku rokā. Tas ir absurds.

Jūtos kā noziedznieks.

Kas notiek? Pēkšņi daži cilvēki ar mani nerunā vai ir pārstājuši kontaktēties. Viens jauks darba kolēģis pēkšņi vairs pat īsti neatņem sveicienu, kaut gan agrāk, ienākdams manā laboratorijā, vienmēr skaļi mani pats sveicināja un vispār visādi citādi bija jauks. Hmm, mani tas ļoti apbēdina, un es vēlos zināt, kāpēc.. Un ne tikai tas! Arī citi.. Neatbild. Ja atbild, tad kaut kā auksti. Lai. Pie velna visu. Es zinu savus noziegumus un zinu to, ka tie nebija vērsti pret jums.
Starp citu, par noziegumu šobrīd nerunāju netīši. Tikko izlasīju Dostojevska "Noziegums un sods". Ģeniāla grāmata. Es pat nevēlos šeit izvērsties tās analīzē vai savā vērtējumā. Teikšu tikai to, ka šī ir tā grāmata, kas būtu jāizlasa katram. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs visi esam noziedznieki. Ne jau tāpēc, ka būtu nogalinājuši kā Raskoļņikovs, tomēr sods, ko viņš izcieta, viņa izturēšanās pret Soņu un tās mēmā bijība un mīlestība liek saprast.. Saprast ko? To, kā es (domāju, tas būs arī daudziem citiem tuvs) izturos pret saviem tuvajiem. Zinu, ka esmu bijusi maita. Dzīvē ir viena lieta, ko es pa īstam nožēloju. Tas ir tas, kā es izturējos pret savu māti. Visas tās reizes, kad pusaudzes dumjības iespaidā negribēju runāt ar viņu, atbildēju rupji.. Tas viņu sāpināja. Un tagad sāpina mani, jo tas ir mans sods. Aizvien biežāk atceros dažas ainas no pagātnes, kas skaudri parāda, ka neesmu cilvēks. Bet lūgt piedošanu par tām reizēm es nevaru. Esmu pārāk lepna. Pretīgi lepna. Tik lepna, ka vēl tagad reizēm pasprūk dusmīgāki vārdi, kaut gan neviena mīļāka man dzīvē nav. Ja vien viņa to zinātu..
Un ir vēl otra lieta, ko es uzskatu par savu noziegumu. Arī šeit liktenis par mani ir pasmējies, jo dzīve iekārtojusi tā, ka atgādinuājumu par to dabūju gandrīz katru dienu. Bet es vēl domāju, cik liela daļa vainas tajā ir man..

Tik dīvani saule spīd.

Pēkšņi uzbūvētais domu un izjūtu mūris tiek mazliet iedragāts. Kad beidzot noticu tam, kas atkal nozīmētu skumjas un pazušanu, tad vienā mirklīs saliekas, ka nokrīt kāds prieka aizsargs.

Kvantu ķīmija

Ha, beidzot arī es uzzināju, kā tas ir - sēdēt lekcijā un nesaprast neko!

Būs viena mierīga nedēļa

Jā, tieši tā, ceru uz vienu mierīgu nedēļu. Sesija ir beigusies, un studentiem žēlīgi pienākas viena brīva nedēļa, ko oficiāli dēvē par reģistrācijas nedēļu. Šī sesija man bija diezgan nožēlojama, un nākamais semestris solās būs ļoti smags, jo nav neviena "vieglā priekšmeta". Bet tagad nedaudz atpūtas. Ceru beidzot tikt uz muguras masāžu, jo pleci un spranda sāp pamatīgi katru rītu. Iepriecina fakts, ka tagad manā somā līdzi pārvietosies kāda daiļliteratūras grāmata (šobrīd ir plāns beidzot izlasīt Dostojevska "Noziegums un sods"), nevis ķīmijas grāmatas. Ķīmijas grāmatu pārstiepšanās dēļ esmu sabojājusi savu muguru.
Nākamsemestr meģināšu tikt pie C daļas, kas oficiāli paredzēta tikai 5. semestrī. Tam semestrim man ir citi plāni nepieciešamo 20 kredītpunktu iegūšanai, negribas arī pārcensties. Esmu atradusi lielisku priekšmetu C daļai, kas, ja tieku 1. grupā, netraucē mācībām. Jāsaka godīgi, darbam gan nedaudz.. Man ļoti gribas mācīties kaut ko no literatūrzinātnes kursa, turklāt būs iespēja apmeklēt lekcijas ar Lauru. Jācer, ka viss sanāks.

Man ir tik skumji un tādas dusmas uz dzīvi un sevi. Esmu pievīlusi visus. Un ne jau tāpēc, ka tas būtu likumsakarīgi - nē! Man vienkārši aizgāja kaut kas ciet. Negribēju runāt ar citiem. Drīzāk gribēju runāt par vissmagākajām lietām, bet ne par to, kā man gājis. Bija tāds nemiers, un zināju, ka vajag kaut ko, kas man ļautu tikt no tā vaļā. Tāpēc zvanīju Gintam. Tas gan nebija oficiālais iemesls. Man bija svarīgi, lai viņš pasaka - tas nekas, būs labi. Palika mierīgāk.

Laikam iešu dzert vīnu.