Nekas, protams, nesanāca. Es domāju, tā izrunāšanās. Nebija izdevības. Izklausās pēc attaisnojuma, bet nu.. nez. Reizēm liekas, ka varbūt nemaz nevajag, jo atkal bija visādas bēdīgas (man bēdīgas, protams) piezīmes. Es tāpat gaidu rītdienu. Un tad gan. Vai nu būs, vai arī ne. Nemiers mazliet ir norimis. Viss kaut kur plūst, un es plūstu tam līdzi. Vispār jau baigā depresija mācas virsū. Traki.