Vakar, ejot mājās no vilciena, pēkšņi sapratu, ka ir noslēdzies kāds posms manā dzīvē. Tā kā skumji palika. Un tā kā brīvi. Tas bija atkarības posms. Vispār jau atkarība nekur nezūd, tā laikam ir mana sliktākā īpašība. Es esmu atkarīga. No cilvēkiem, protams. Tamdēļ arī kontaktējos tā tuvāk tikai ar dažiem - pārāk daudz emociju aiziet tiem, kas ir tuvāki. Tuvāki man. Par to, kas es esmu kādam.. eh, par to labāk nedomāt. Vispār jau mani vajā sajūta, ka esmu lieka tur, kur es vēlētos būt piederīga.
Daži reizēm nespēj saprast manu ciešo draudzību/sajūsmu par kādu. Bez blakusdomām. Bet man vienalga. Atdodu visu sevi to cilvēku dēļ, kuriem varbūt esmu tikai kārtējais garāmgājējs. Es vēl aizvien neprotu dzīvot.
"Džeina Eira".. Šodien noskatījos filmu. Un acīs atkal asaras. Tā pati sajūta kā toreiz, kad lasīju šo grāmatu un ticēju bez nosacījumiem mūžīgām lietām un skaistumam. Un lūk, tieši pēc tā es atkal visvairāk ilgojos. Pēc ticības mūžīgajam un skaistajam.
Ir vakars. Esmu slima, bet gribas, lai kāds pieklauvē pie durvīm un saka: "Es gribu ar tevi parunāt." Tā vienkārši. Tad es uzvārītu lielas krūzes ar tēju.. un jā, varbūt būtu skaisti.
Varbūt jāsāk lasīt Faulza "Burvis". Mana pēdējā laika lasāmviela (un jā, tās tāpat ir gaužām maz) ar diez ko lielu vērtību neizceļas. Beidzot gribas kaut ko traki smagu, skaistu un mūžīgu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru