Ir mūžīgas lietas, ir. Var sevi mānīt, ka ir tukšums. Kā Žuliēns teica reiz - tukšums ir laba lieta, tā ir iespēja to piepildīt. Bet apzināti tikt pie šī tukšuma.. nez, vai tas maz iespējams. Vispirms jau jāizdara tā, lai to gribētos. Tukšumu. Bet sevi mānīt ir grūti.

Svētdien lidoju uz Barselonu. Tur būs daudz saules un silts.

Jaunais gads sācies.. Rīt pirmā darba diena šajā gadā. Precīzāk, šodien, jo ir jau 2.17. Miegs īsti nenāk, lai gan drīz jāceļas.

Kaut kāda dīvaina gada nogale. Emocijas mainās no galējiem + un - ļoti īsā laikā. Kaut kādā ziņā viss sāk līdzināties tam, kā tas bija sen. Tikai mokošāk.

Bet šodien tāda dīvaina apjausma uznāca. Ka ir beidzies kaut kas. Tā iekšēji kaut kāds tukšums. Laikam līdzīga sajūta ir, pārslimojot gripu, kad pēc tam ir tikai tukšums, jo visi spēki ir pazaudēti.

Ar cilvēkiem dažādi. Sāku apzinātes, ka esmu mazliet nevērīgi izturējusies pret diviem cilvēkiem, kas mani gribēja satikt, bet es nekādi neatradu laiku. Muļķīģi, jo laika taču bija tik daudz.

No otras puses, baigais cilvēki bads. Prieks, ka rīt jābūt darbā.

Ziemassvētku brīvdienās bija viens ļoti jauks notikums - ciemojos pie Kitijas, kas uz brīdi bija Latvijā. Nebijām satikušās vismaz 2,5 gadus. Un tad nāca tā apjausma, cik ļoti man tuvi ir tieši klasesbiedri. Kaut kā žēl, ka universitātē neieguvu tādus paliekošus draugus, domāju, ka ar mani pēc mācību beigām īsti neviens sazināties negribēs.

Runājot par skolu, arī tāda mazliet bēdīga tukšuma sajūta, jo lekcijas un daudz priecīgu cilvēku apkārt ir tik jauki... Man grūti iedomāties sevi katru dienu esam darbā no 9 - 17, kā to dara pieaugušie cilvēki.

Drīz braukšu uz Barselonu. Īsti pat nezinu, ko tur vēlos redzēt, nekāda baigā plāna nav, bet man liekas, ka tas mani iepriecinās.. Ar Parīzi bija citādāk, par šo pilsētu jau sen biju sapņojusi.

Mācībām vēl pāris lielu lietu jāizdara.. bet gan jau.

Kāpšana.. nu atkal diezgan regulāri kāpju. Tas sagādā prieku. Dažreiz, kad ilgi nebija kāpts, sapņos redzēju aizķeres. Pat nevis, kā es kāpju, bet tieši to sajūtu, kāda ir, pieskaroties aizķerēm. Bijām Juglas kāpšanas zālē arī. Man patika. Kāpšanai gan ir arī dažādi citādi blakusnotikumi un domas..

Apņemšanās šim gadam? Ir. Gribas kļūt labākai. Izturēties labāk pret cilvēkiem. Un tā, lai tas būtu saskaņā ar to, kā es iekšēji jūtos.
Nemocīt sevi. Vismaz mēģināt kaut kādā veidā ļaut beigties posmam manā dzīvē, kura dēļ biju ļoti laimīga un ļoti nelaimīga, ļaujot sev iespēju sākt no jauna, nevis turpināt mocīties ar to, kas neved nekur.

Februārī braucu uz Parīzi, nevaru sagaidīt. Iemīlējos šai pilsētā uzreiz, kad spēru kāju uz tās zemes.

Kaut kā tā. Dusmas ir mazliet norimušas, visu izdodas uztvert kaut kā rāmāk.

Domas par to, vai saplēstu krūzi var salīmēt, tas ir, vai bijušo var padarīt atkal par esošo tādā pašā līmenī. Dažādā ziņā šādas domas. Piemēram, par Annu. Sešus gadus skolas laikā bijām labākās draudzenes. Un tad sastrīdējāmies. Tā, ka nerunājām visu divpadsmito klasi. Tagad mēģinu atjaunot kontaktu, līdz šim tas sanāca veiksmīgi.

Aizvien biežāk rokās turu ģitāru. Beidzot būtu pienācis laiks iemācīties kaut ko nopietnu, tikai nevaru saņemties.

Tāds nakts miers..