Pārsteidzoši tomēr tie pavērsieni dzīvē.. nekad nevari pat iedomāties, kas notiek otram galvā. Nojaust var, bet tas arī viss. Un tad vienīgais, ko vari pateikt: "Neticami." Un labāka raksturojuma nav. Tādā dīvainā sajūtā aizritējis pēdējais mēnesis, ļoti dažādas emocijas..
Ļoti attālinājos no dadziem svarīgiem cilvēkiem, tas sāp. Un vispār kaut kā skumji un vientuļi.
Gaidu atvaļinājumu, ir tāds pārgurums.. tad jāmēģina satikt cilvēkus un īstenot kaut vai desmito daļu plānu, kas mums bija.
Gribas ceļojumos.. bet tas oktobrī. Un es braukšu neatkarīgi no tā, vai mani tur kāds gribēs satikt. Braukšu kaut vai tāpat.

Kaut kāds jauns posms tagad sāksies.. un man ir bail.

Vispār interesanti ir apzināties, cik vienkārši ir kaut ko nolemt.. un tad dzīve uzliek pārbaudījumu, lai pārliecinātos par taviem labajiem lēmumiem.. tikai ne no tās puses, no kuras tu gaidi. Un tu iekrīti. Tu esi vājš. Un visas tavas apņemšanās nav nekā vērtas, jo īstenībā tu esi slikts cilvēks. Kaut kā tā.

Apburtais loks. Un tomēr.

Viss nāk atpakaļ. Tu esi kaut ko izdarījis. Ļaunu. Un tas nāk tev līdzi. Tas ir apburtais loks. Jo vairāk dari, jo vairāk nāk līdzi. Un tomēr.. Tu vari apstāties kādā punktā, apdomāties un kaut ko mainīt. Apzināties (tas gan nozīmē apzināties arī to, kas nāk līdzi). Tas neko nemainīs tajā faktā, ka notikušais ir noticis. Un nāks līdzi. Un tomēr.. Nevar taču izmest dzīvi tikai tāpēc, ka esi kļūdījies. Var sākt dzīvot tā, lai nav kauns par to, ko dari. Un lēnām, lēnām padarīt par mazāk bijušu (bet nekad par nebijušu) to, kas ir noticis.

Iekšā tāds nemiers.. Un grūti. Varbūt pilnīgi skaidra apziņa, ka ir lietas, kas nekad nemianīsies, lietas, kas vienmēr būs nosakošās, ja tās notiks. Nosakošās pāri jebkam. Un nespēja/negribēšana tikt tam pāri. Jo laime. Laimīguma sajūta. Un klusas lūgšanas, lai nepazūd (saprotot, cik zaimojoši tas patiesībā ir).

Mīliet! Un esiet brīvi!

Ir kļuvis kaut kā vieglāk, jo var nerunāt mīklās, metaforās, nojausmās, ko, iepsējams, otrs nesaprot vai ko var izlikties nesaprotam.. Kaut kāds ledus ir salauzts. Var jau būt, ka tā bija tikai viena saruna, bet man gribētos domāt, ka nē. Vēl ir diezgan daudz darāms pavisam brīvai komunikācijai, bet tas ir sākums. Ir nedaudz bail, ka varbūt sarunas sevi ir izsmēlušas..

Patīkami mazliet paslimot un padzīvoties vienai mājās. Viss kaut kādā savā ritmā/neritmā notiek.. Rītdien Riharda Lībieša koncerts, cerams, jutīšos gana labi. Mazliet sailgojos pēc darba, šodienas Ginta zvans iepriecināja. Par spīti visam, šī vieta man ir ļoti, ļoti tuva.

Nakts un sajūta, ka gribas kaut ko darīt un rosīties.

Может быть, время кого-то и лечит
Только мне помощь его не нужна
Ты возвращайся, а я каждый вечер
Буду тебя вспоминать

Izjūtas ir nepastāvīgas, uzvedība mainās nepārtraukti.. un pa vidu jautājumi, kā tad ir pa īstam. Mazliet apmaldīšanās. Bet būtība jau nemainās, ar to viss ir skaidrs.

Я ведь не зря в эту сказку не верил
Слишком она хороша

Pasakām dažreiz nemaz nav iespējams neticēt. Dažreiz ticēšanas/neticēšanas kategorija vispār nepastāv, jo tas nav būtiski. Būtiska ir dzīves un laimes izjūta.

Laiks varbūt arī ko maina, varbūt tas ir tikai īslaicīgs apmāns. Tāpat kā cilvēki nemainās, mainās tikai formāts.

Ir apnicis visu laiku smieties, nav spēka. Gribas atpakaļ to miera stāvokli, kad nekas ārēji nespēja satricināt.

Viss šis depresņaks neved nekur, tā droši vien teiktu Arnis. Nesaprotu īsti, kas ar mani notiek. Kaut kāda histēriska sajūta. Gribas ieritināties kādam azotē un aizmigt bez liekām pārdomām. Tā mierīgi.
Brīžiem sajūta no sērijas "mani neviens nesaprot" un "esmu vientuļš". Muļķīgi. Dzīve tak skaista kā vienmēr. Varbūt kaut kādā ikdienībā pamazām sanākt iesūnot, nezinu.. Liekas jau, ka notiek arī interesantas lietas. Varbūt trūkst spilgtu emociju. Varbūt trūkst sajūtas, ka mani vajag, ka bez manis nevar iztikt. Tas, protams, ir mānīgi. Uzmanības.

Parīzes brauciens neizvērtās tik pasakains, kā es gaidīju. Beigās jau sapratu, ka jēga ir man un pilsētai, bet viss pārējais - tas ir sekundāri. Tad arī izbaudīju Parīzes neatkārtojamo šarmu.
Varbūt tie arī ir atslēgas vārdi visam pārējam - atkal reiz iemācīties pastāvēt tikai pašai par sevi, gūt prieku tāpat, bez dziļākas iesaistes. Varbūt jānobīda nedaudz malā savs uzskats par to, ka dzīves mērķis un piepildījums ir komunikācija.

Tās tādas brīža emocijas droši vien.. Jāsāk tik kustēties un kas darīt. Laikam. Varbūt jāsamierinās ar neiespējamām lietām? Bet tas jau stāsts par sevis mānīšanu...

Ir mūžīgas lietas, ir. Var sevi mānīt, ka ir tukšums. Kā Žuliēns teica reiz - tukšums ir laba lieta, tā ir iespēja to piepildīt. Bet apzināti tikt pie šī tukšuma.. nez, vai tas maz iespējams. Vispirms jau jāizdara tā, lai to gribētos. Tukšumu. Bet sevi mānīt ir grūti.

Svētdien lidoju uz Barselonu. Tur būs daudz saules un silts.

Jaunais gads sācies.. Rīt pirmā darba diena šajā gadā. Precīzāk, šodien, jo ir jau 2.17. Miegs īsti nenāk, lai gan drīz jāceļas.

Kaut kāda dīvaina gada nogale. Emocijas mainās no galējiem + un - ļoti īsā laikā. Kaut kādā ziņā viss sāk līdzināties tam, kā tas bija sen. Tikai mokošāk.

Bet šodien tāda dīvaina apjausma uznāca. Ka ir beidzies kaut kas. Tā iekšēji kaut kāds tukšums. Laikam līdzīga sajūta ir, pārslimojot gripu, kad pēc tam ir tikai tukšums, jo visi spēki ir pazaudēti.

Ar cilvēkiem dažādi. Sāku apzinātes, ka esmu mazliet nevērīgi izturējusies pret diviem cilvēkiem, kas mani gribēja satikt, bet es nekādi neatradu laiku. Muļķīģi, jo laika taču bija tik daudz.

No otras puses, baigais cilvēki bads. Prieks, ka rīt jābūt darbā.

Ziemassvētku brīvdienās bija viens ļoti jauks notikums - ciemojos pie Kitijas, kas uz brīdi bija Latvijā. Nebijām satikušās vismaz 2,5 gadus. Un tad nāca tā apjausma, cik ļoti man tuvi ir tieši klasesbiedri. Kaut kā žēl, ka universitātē neieguvu tādus paliekošus draugus, domāju, ka ar mani pēc mācību beigām īsti neviens sazināties negribēs.

Runājot par skolu, arī tāda mazliet bēdīga tukšuma sajūta, jo lekcijas un daudz priecīgu cilvēku apkārt ir tik jauki... Man grūti iedomāties sevi katru dienu esam darbā no 9 - 17, kā to dara pieaugušie cilvēki.

Drīz braukšu uz Barselonu. Īsti pat nezinu, ko tur vēlos redzēt, nekāda baigā plāna nav, bet man liekas, ka tas mani iepriecinās.. Ar Parīzi bija citādāk, par šo pilsētu jau sen biju sapņojusi.

Mācībām vēl pāris lielu lietu jāizdara.. bet gan jau.

Kāpšana.. nu atkal diezgan regulāri kāpju. Tas sagādā prieku. Dažreiz, kad ilgi nebija kāpts, sapņos redzēju aizķeres. Pat nevis, kā es kāpju, bet tieši to sajūtu, kāda ir, pieskaroties aizķerēm. Bijām Juglas kāpšanas zālē arī. Man patika. Kāpšanai gan ir arī dažādi citādi blakusnotikumi un domas..

Apņemšanās šim gadam? Ir. Gribas kļūt labākai. Izturēties labāk pret cilvēkiem. Un tā, lai tas būtu saskaņā ar to, kā es iekšēji jūtos.
Nemocīt sevi. Vismaz mēģināt kaut kādā veidā ļaut beigties posmam manā dzīvē, kura dēļ biju ļoti laimīga un ļoti nelaimīga, ļaujot sev iespēju sākt no jauna, nevis turpināt mocīties ar to, kas neved nekur.

Februārī braucu uz Parīzi, nevaru sagaidīt. Iemīlējos šai pilsētā uzreiz, kad spēru kāju uz tās zemes.

Kaut kā tā. Dusmas ir mazliet norimušas, visu izdodas uztvert kaut kā rāmāk.

Domas par to, vai saplēstu krūzi var salīmēt, tas ir, vai bijušo var padarīt atkal par esošo tādā pašā līmenī. Dažādā ziņā šādas domas. Piemēram, par Annu. Sešus gadus skolas laikā bijām labākās draudzenes. Un tad sastrīdējāmies. Tā, ka nerunājām visu divpadsmito klasi. Tagad mēģinu atjaunot kontaktu, līdz šim tas sanāca veiksmīgi.

Aizvien biežāk rokās turu ģitāru. Beidzot būtu pienācis laiks iemācīties kaut ko nopietnu, tikai nevaru saņemties.

Tāds nakts miers..