"Kad zebras deg" ir diezgn jauks bārs, kur kādā brīdī iegriezties. Laikam man patīk šādas vietas, kurās viss ir vienkāršs, parasts un nesamākslots. Un "Mazie meža dīvainīši" izrādījās pietiekami sakarīga grupa, kuru klausīties piektdienas vakarā, kad gribas no visa atslēgties. Jauka tāda savējo vieta ar puišiem, kas muzicē. Un diezgan labi.

Šodien pēdējā lekciju diena. Kaut kā žēl. Universitāte tomēr diezgan jauka vieta, kur satikt cilvēkus un priecāties. Un tagad tā vairs nebūs. Visi vienkārši aizgāja un nekā.

Labāk zagtu, bet vislielāko laimi. Tā šodien šķiet.

Pirmais septembris saulains, saulains. Un laikam pirmais tāds, kad man īsti nav, ko iesākt. Parasti darbā svinējām, nezinu, kā šogad.. Atvaļinājums diezgan bezjēdzīgs, visu laiku tikai guļu. Šķiet, ka nogurums nepāries nekad. Šodien jācep 1. septembra kūka, vismaz nedaudz svētku sajūtas.. Citādi jau ir, ir tāds mazliet priecīgs satraukums par skolu.

Kaut kāds dīvains šis laiks..

Lai neaizmirstas

Šodien bija interesanta saruna vilcienā ar Vari. Biju mazliet piedzērusies. Likās, ka man ir jautri (vismaz no malas tā noteikti varētu likties). Mēs runājām par laimi un karmu. Es teicu, ka visi cilvēki vēlas būt laimīgi, ka nespēj domāt par karmu, ja ir laimīgi (un tas nozīmē izdarīt ko sliktu). Viņš atbildēja, ka laime, kurai līdzi nāk slikta karma, nav laime. Bet es aizstāvēju īslaicīgu mirkļa pārgalvīgo laimi. Salīdzināju ar ilglaicīgu, bet mērenu. Un viņš man ļoti nopietni teica: ja tev ir iespēja izvēlēties starp īslaicīgu laimi un laimi ilgtermiņā, noteikti izvēlies otro. Lai kāda tā būtu. Tad mēs runājām par dzeršanu. Viņš teica, ka principā nedzer. Es atbilldēju, ka agrāk arī nedzēru. Viņš jautāja: tagad dzer? Un tad teica: nepalīdz. Man sen nebija šķitis, ka mani kāds tā saprot.

Tik daudz prieka iekšā..

Vasara.. Karstums. Nedrošība par visu, kas notiek apkārt. Bailes? Bērnībā es skatījos ziņas, bet man nebija bail. Laikam nesapratu. Tagad neskatos, bet bail. Gribas, lai mani kā mazu bērnu norobežo no visa sliktā. Darbā viena tagad, pietrūkst sarunu. Daudz laika domām, tas ne vienmēr ir labi.

Man ir mainījusies uztvere. Man šķiet, esmu laimīgāka. Tā ir mūsu izvēle, kādiem būt.

Vakar kvantu ķīmijas eksāmens.. tad medapskate.. tad mazliet darbs.. tad ļoti patīkams pārsteigums mājās - vēstule ar Zviedrijas zīmogu. Un tad 15 stundas miega. Un nu jauna diena - saulaina, saulaina. Jau aizvakar atklāta peldēšanās sezona.. un šodien atkal.

Ilūzijas? Varbūt.. Varbūt patiesība. Vai arī bēgšana no tās. Nezinu, kaut kāds apjukums. Tā laimes sajūta vēl kaut kur iekšā ir. Bet citādi jau viss pamazām atgriežas, kur bijis. Vai ir kas būtiski mainījies? Domāju, ka jā. Īsti noformulēt gan vēl grūti..

Lai nu kā, maijs ir skaists. Palēnām viss notiek, skolā ļoti daudz jādara. Parādu, kā parasti, daudz.. Un sākas eksāmeni. Kā pirmais - kvantu ķīmijā, kur skaidrs nav nekas. Bet mācīties ir skaisti.

Domas visbiežāk kur klejo.. Ļoti gribas satikt cilvēkus, kaut ko darīt, runāties. Bet tā īsti jau nav, kam zvanīt. Rīt atkal teātris un pēc tam varbūt Teātra bārs. Daudz alko pēdējā laikā.

Par ceļiem, kuros nekad nezinām, ko sastapsim

Polijas klinšu brauciens mainīja manu dzīvi. Skan dramatiski, bet tā ir. Braucot kāpt klintīs, nevarēju iedomāties, cik ļoti šis pasākums mani ietekmēs. Un arī aizvakar notikušais bilžu vakars ar tā turpinājumu. Man liekas, beidzot ir noticis kas tāds, kas liek aizmirst "ēnas", kas seko no pagātnes. Un laimes sajūta. Tāda ļoti īsta un stipra. Zinu, ka tikai uz brīdi. Bet zinu arī to, ka pēc tam nepaliks rūgtums. Cerams, nepaliks. Tagad ir tikai izjūtas, kas, laikam ejot, lēnām paliks blāvākas.. un kā narkotikas prasīsies atkal un atkal. Jo labu var pārspēt tikai labāks. Bet kas gan spēs pārspēt vislabāko.. Protams, atkak domas par to, ka pasaule ir apaļa un ka viss nāk atpakaļ. Un par karmu. Kāpēc lietas atkārtojas līdzīgi.. Jau atkal. Un var tikai bezspēcīgi jautāt - kāpēc? Un domāt, kas ir jāmaina, lai nākamreiz ir citādi. Šajā sakarā pārdomas arī par to, ka dzīvojam tikai vienreiz.. un varbūt var aizmirst karmu, principus, vērtības, lai būtu laimīgs? Tik laimīgs, cik vien vispār ir iespējams. Pretējā pusē salīdzinoši pareizā ierastā dzīve, kur ir vērtības, ir principi, vismaz pietiekamā mērā. Un kā jau parasti jautājumi, kā vajadzēja rīkoties. Parasti tas mani nomoka vairāk. Bet tagad - tad, kad tas ir vissvarīgāk, - drīzāk tikai prieks par to, kas bija. Spēcīga laimes izjūta. Un nekāda - kā varēja būt. Nu labi, gandrīz nekāda.

Bet klintis mani ir apbūrušas vēl vairāk. Gribas atkal gulēt klints pašā augšā, skatīties uz pasauli no 40 m augstuma un baudīt brīvību.

Pasaule ir apaļa

Sagribējās ko uzrakstīt..

Lieldienās biju Tamperē, ciemojos pie Brigitas. Bija jauks brauciens, jo braucu viena un pa visilgāko iespējamo ceļu (turpceļā ar 4iem transportiem, atpakaļceļā ar 3iem). Pārsteidzošā kārtā pa šīm 4 dienām (no kurām 2 pagāja ceļā) lieliski atpūtos. Pirmo reizi pa ilgu laiku nedomāju par gandrīz nekādām problēmām, bet vienkārši biju: pastaigājāmies, skatījāmies filmas, ēdām un atkal pastaigājāmies. Somi man patika, lai gan ir ļoti neemocionāli (vismaz paši tā uzskata). Somijā biju trešo reizi, bet tā  pa īstam iepazinos ar somu īpatnībām tikai tagad. Braucot vilcienā no Tamperes uz Helsinkiem lielāko ceļa daļu norunāju ar vienu somu meiteni, kurai pat nezinu vārda. Bija jauki, jo somi tomēr tiek uzskatīti par diezgan atturīgiem.

Šodien bija dīvaina diena.. Viens satikts cilvēks, un viss ir mainījies. Labi, drīzāk otrādi. Drīzāk mainījās ilūzija, ka bija kas mainījies.

Labrīt.

Lēnām nāk pavasaris.. un tas jau iepriecina. Zilas debesis un pavasara smarža - un es nevaru nebūt laimīga. Nu, vismaz līdz brīdim, kad kāds atkal apbēdina.

2,5 mēnešu ilgs darbs un gandrīz nervu sabrukums ("gandrīz" nozīmē "tikpat kā" šinī gadījumā, turklāt pavisam nopietni) - pilnīgi bezjēdzīgs. Beidzot tika izmantots arī KMR laboratorijas spožākais prāts, kas skaidri pateica, ka produkts nav īstais.

Daudz bezjēdzīgu strīdu par projekta pieteikumu (iespējamo maģistra darbu). Man taču tikai vajadzēja pāris jaukus vārdus, "pareizu" rīcību, bet tā vietā man vēl pārmet attieksmes problēmas. Viss varēja būt jauki un skaisti, ja cilvēkiem būtu kaut nedaudz lielākas empātijas spējas. Man patiešām bija slikti.. Un beigās es vēl esmu ļauna un nepateicīga un vēl nez kāda. Gribas kādreiz, lai kāds novērtē, uztic kaut ko un paļaujas. Domāju, ka esmu to pelnījusi.

Pārgurums ir nenormāls, jo darbs paņēma arī pēdējās divas nedēļas nogales. Gribas neko nedarīt.. gulēt vai skatīties griestos. Varbūt vismaz šo svētdienu izdosies veltīt tikai sev. Gribas aizbraukt uz Jūrmalu, ja būs labs laiks. Vai arī vienu dienu pabūt mājās arī dienas laikā.  Bet līdz tam vēl rīdiena, kas būs gara un grūta..
Gribas mazliet, mazliet panākšanas pretī no cilvēkiem, kas man svarīgi.. Tad būtu daudz vieglāk. Tad es atkal būu priecīga, un viss būtu labi. Bet ar mani ir grūti, vajag atrast īsto pieeju.

Tuvos plānos divi ceļojumi, tikai neesmu pārliecināta, ka pietiks naudas.

Ļoti, ļoti nāk miegs..





Lai tu mazāk klusētu un skumtu,
Lai tev reizēm netrīčētu plecs,
Es tev dāvinu šo Rīgas jumtu,
Tici man, ka viņš ir ļoti vecs.

/Ojārs Vācietis./

Šodien salst. Visādā ziņā. Ir ļoti, ļoti auksts.

Histērisks noskaņojums. Ir apnicis, ka visu laiku kādam jāmēģina patikt. Visam jāsanāk. Bet man nesanāk. Gribu tiesības uz nesanākt.

Ļoti pārdzīvoju, kad man svarīgi cilvēki ir bēdīgi vai dusmojas manis dēļ. Nu, ne tieši manu cilvēcisko īpašību dēļ. Drīzāk otrādi. Man ir slikti, kad man svarīgiem cilvēkiem ir slikti, it īpaši ja šo sliktumu izraisu es. Tāda ir lietu būtība.

Grūti savienot personisku patikšanu/nepatikšanu ar lietišķu patikšanu/nepatikšanu.

Brīvdienas. Jāatslēdzas no visa. Jāmēģina nedomāt.


Nekas nav noticis. Tikai pārmērīgi saasināta attieksme.

Šī semestra vidējais vērtējums izraisa skumju smaidu.. neviens semestris nav bijis tik slikts. Bet nu - lai. Man ir apnikusi šī sistēma. Plus vēl jautri, ka neviens neatbalsta ne mazākajā mērā manus centienus kaut ko darīt, tas ir, tikt pie savas pirmās publikācijas. Atbalstīt nozīmēja mazu sīkumu, kas prasa 5 minūtes (maksimums). Bet nu jau ir par vēlu. Lai!

Kāda sen nedarīta lieta, kas nozīmē, ka man ir bēdīgi: ģitāra. Vakarnakt atkal paņēmu rokās ģitāru.. spēlēt gan īsti vairs neko nemāku. Bet Bēthovena "Elīzei" aizmirst grūti. Turklāt, spēlējot šo skaņdarbu, kļūst daudz mierīgāk. Daudzi domā, ka tas labi skan tikai uz klavierēm. Tā nav.

Sāku lasīt Gundegas Repšes "Septiņus stāstus par mīlu". Šie stāsti man ir jau daudzus gadus, bet tikai tagad tie atrada ceļu pie manis. Un ne jau man piederošajā grāmatā. Mamma gāja uz bibliotēku un pēc mana lūguma paņemt kaut ko no jaunākas latviešu literatūras atnesa tieši šo grāmatu. Tad nu lasu. Stāsta, ka esot izcila grāmata, tad nu redzēs...

Brīvdienas nekādas, it īpaši šodiena. Visa diena nogulēta. Bezspēks. Vispār sāku vakar skatīties Kalifornijas Universitātes lekcijas par reakciju mehānismu zīmēšanu. Un atkal pārņēma neizpratne par savu universitāti. Te nekas nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek. Bet tās Kalifornijas Universitātes lekcijas ir lieliskas, pirmo reizi skatos labprātīgi kaut ko tādu. Turklāt mazliet arī angļu valodai palīdzēs. Vispār ir tā: visu, kas attiecas uz ķīmiju, saprotu gandrīz vai lieliski, bet to, kas neattiecas - gandrīz nemaz..

Vakar satikos ar Elīnu, papļāpājām picērijā. Vispār bija jauki.

Gribas uz darbu.

Izmesti 4 maisi pagātnes. Tas ir tikai sākums. Nemaz nevar vēl manīt, ka ir kas pagaisis. Ka nav daļas dzīves. Acīs lien tikai vēl kaudzes nevajadzīgu lietu.

Vai es ilgojos pēc pagātnes? Vai drīzāk lietām, kas man to atgādina? Tas ir dīvaini, bet nē. Laikam nē.



Gundegai Repšei grāmatā "Laiks esi tu" (dienasgrāmatas tipa grāmata par 1995., 1996. un 2012. gadu) interesants ieraksts: pirms braukšanas uz Ameriku 1996. gadā uz trim mēnešiem viņa ir sadedzinājusi papīrus, pierakstus un dažas vēstules, tā teikt, ja avarē lidmašīna, lai nav kompromitējoša materiāla. Tas man likās tā interesanti. Esmu domājusi, kas gan notiktu, ja kāds uzietu manas dienasgrāmatas/sarakstes. Vispār jau neesmu publiska persona, tas viss citādi.. Man pašai gan sirds sažņaudzas, lasot ieraksus privātajās dienasgrāmatās. Vispār jau patīk pārlasīt tekstus, kas rakstīti emociju uzplūdā un bez kādas zīmēšanās, jo nav domāti nevienai svešai acij..


Kaut kāda nevarības apziņa, jo darbā atkal nesanāk lietas, kas izskatās tik vienkāršas. Es dažreiz patiesi nesaprotu, kur ir problēma. Man laikam ir talants iegūt nekur nešķīstošas vielas..

Gribas, lai kaut uz brīdi viss būtu pavisam viegli. Lai ir tikai prieks.

Lasu Gundegas Repšes "Laiks esi tu". Ļoti negribas kaut ko kārtot, bet jāsāk ir. Jāsaņemas un jāizmet lielākā puse ārā. Vispār grūti. Sajūta, kā metot ārā pagātni. Vai dzīvi. Gribas kaut ko darīt, ar kādu runāties. Tāds it kā nogurums, it kā tieši otrādi. Žēl, ka nav kā agrāk, kad atlika tikai kādam piezvanīt un jau pēc pārdesmit minūtēm mēs dzērām tēju un pļāpājām. Es vairāk nemaz nezinu, kam varētu Olainē piezvanīt, man liekas, te īsti vairs neviena nav. Nevaru izšķirties - lasīt tālāk vai kārtot haosu. Vai iet ārā. Ārā ir saule un zilas, zilas debesis.