Nākamā pietura - Maldi

Gribas vairāk kā jebkad ticēt, ka tas, kam jānotiek, agri vai vēlu notiks.. ka ir liktenis, kurš jau ir ieprogrammējis, kāda būs mūsu rīcība konkrētās situācijās un kādas būs sekas..


Jo citādi.. Gribas ko šķaidīt no dusmām par savu stulbumu (vai nu kā lai to sauc), kas lika rīkoties tā, kā rīkojos toreiz.. Varēju tak būt tik laimīga. Vai vilciens aizgājis..? Ceru, ka ir tikai pacietīgi jāgaida un viss sakārtosies pats no sevis. Naivi. Un tomēr citādi vēl grūtāk.


Vispār jau tas ir apbrīnojami, cik ļoti cilvēks spēj sevi mānīt, kad runa ir par kaut ko viņam ļoti svarīgu. Līdz pēdējam neticēt, ka vilciens aizgājis. Varbūt, varbūt nemaz nav. Tikai laiks, laiks..

Galvā viena doma, visu laiku tikai viena. Jo vairāk domāju, jo mazāk reāli šķiet, ka varētu kādreiz tas notikt. Žēl, ka toreiz neļāvos, žēl, ka tad vēl nesapratu, cik svarīgi viss man ir.

Dažreiz nepamet sajūta, ka skrienu sienā.