Mēs esam tie, kas vēlamies būt?

Šodien pasaule ir spilgtās krāsās.

Labi, ka ir laiks. Laiks liek apdomāt, kaut vai tikai zemapziņā.. un daudz lieka, iespējams, netiek pateikts. Tur jau tā lieta - nekad jau līdz galam nevar zināt, kas būtu bijis lieks un kas ne.

Viss kļuvis mazliet vienaldzīgāks. Dīvaini tas, ka tagad man liekas, ka mēs paši visu veidojam un ietekmējam. Nevis viss jau saplānots iepriekš. Lai nu kā, šī ir situācija, kurā varētu ko mainīt. Uzdrīkstoties. Mainīsies kas noteikti.. tikai, kā.

Kāpēc vienmēr liekas, ka cilvēki visu paši sapratīs. Ka atliek vien ieskatīties acīs, lai tavas domas tiktu nolasītas. Noskanētas. Tas taču ir skaistākais starp cilvēkiem - tā otra jušana.. just otra sajūtas. Domas ne, sajūtas. Un tad transformēt tās domās. Lūdzu, saproti mani.

https://www.youtube.com/watch?v=cI-flbjLC6M

Vispār diezgan jauks vakars. Brigitas atvadu vakars. Bija ļoti jauki satikt Edgaru un Daci, jauki parunāt, jo tā var vieglāk aizmirsties. Aizmirsties cilvēkos. Un alkoholā, protams. Eksāmeniem gatavoties neesmu sākusi, bet viss taču būs labi, vai ne? Man ļoti patīk stereoķīmija, ļoti. Ir žēl, ka šobrīd nav tāds noskaņojums, lai ko darītu. Galvā pavisam citas domas.


Bet bija tiešām labi. Mani cilvēki, tomēr mani, kaut neredzēti kādu gadu (kas zina, varbūt vairāk, kurš to vispār skaita).


Par daudz alkohola. Jāmet šitas pie malas.

Miera nav nekur. Nezinu, kur lai liekas. Laikam jābrauc uz Rīgu. Mācīties tāpat nespēju. Vai jāiet slidot, nevaru izlemt.


Lampas un zvaigznes lēnītēm dziest,
Pasaulē valda šausmas un miers.

Sabrūk un gāžas mani nami,
Klusi kā Mēness tu riņķo ap mani.

Briesmīgi žēl, bet patiesi tu Mēness,
Kas mūžam nenokritīs uz Zemes.

Naktī var dzirdēt, kā kauc manas klintis,
Kā bremzes, kā rīkles, kā hiacintes.

Pasniegtās rokas ir smaržas varbūt,
Grib nokļūt pie tevis un tukšumā zūd.
/Klāvs Elsbergs./

Paģiras. Lai cik tas dīvaini arī neliktos (ņemot vērā patērētā alkohola daudzumu) - tikai morālās.

Laikam es patiešām visu iznīcinu. Uzlēju šodien savam mazajam datoriņam karstu tēju. Un ir laikam neglābjams. Es pat īsti par to uztraukties nevaru.

Par to es domāšu rīt.

Esmu piedzērusies.. ļoti. Un ir bēdīgi.. ļoti.

Mēs sēdējām Radisson Blu viesnīcas 26. stāva bārā ar fantastisku skatu uz Rīgu. Nekad nebiju tur bijusi. Skaisti.

Kļūst mazliet slikti no alkohola.

Priecīgu rītdienu! Un visu labu.

Man bail par viņu. Tas ir netaisni, ka cilvēki runā par briesmīgām lietām un liek justies vainīgiem citiem. Man šinī gadījumā. Un es arī atrodu kaut kādu savu vainu, un, jo vairāk par to domāju, jo lielāka tā man liekas. Atceros visādus sīkumus, ko tad būtu varējusi darīt citādāk, lai tas nenovestu kādu tik tālu, cik viņš ir (nu re, te jau izklausās, ka tā būtu tikai un vienīgi mana vaina). Bet tā nav.. Jādzīvo bailēs. Bet nevar piespiest sevi tēlot patikšanu, nevar! Nevar piespiesties uz komunikāciju, ja negribas. Arī tad, ja zini, cik tas svarīgi. Ja zini, ko tas varētu ietekmēt, tad gan cita lieta.. Gribas ar kādu padalīties, izstāstīt. Dzirdēt, ka manas vainas tur nav. Es ceru, ka nekas slikts nenotiks, ļoti ceru. Tas skatiens gan neiziet no prāta.

Nākamā pietura - Maldi

Gribas vairāk kā jebkad ticēt, ka tas, kam jānotiek, agri vai vēlu notiks.. ka ir liktenis, kurš jau ir ieprogrammējis, kāda būs mūsu rīcība konkrētās situācijās un kādas būs sekas..


Jo citādi.. Gribas ko šķaidīt no dusmām par savu stulbumu (vai nu kā lai to sauc), kas lika rīkoties tā, kā rīkojos toreiz.. Varēju tak būt tik laimīga. Vai vilciens aizgājis..? Ceru, ka ir tikai pacietīgi jāgaida un viss sakārtosies pats no sevis. Naivi. Un tomēr citādi vēl grūtāk.


Vispār jau tas ir apbrīnojami, cik ļoti cilvēks spēj sevi mānīt, kad runa ir par kaut ko viņam ļoti svarīgu. Līdz pēdējam neticēt, ka vilciens aizgājis. Varbūt, varbūt nemaz nav. Tikai laiks, laiks..

Galvā viena doma, visu laiku tikai viena. Jo vairāk domāju, jo mazāk reāli šķiet, ka varētu kādreiz tas notikt. Žēl, ka toreiz neļāvos, žēl, ka tad vēl nesapratu, cik svarīgi viss man ir.

Dažreiz nepamet sajūta, ka skrienu sienā.

Šodiena tik daudz mazo un jauko plānu.. Cerams, viss būs lieliski. Un sanāks aizmirsties. Lieliski, ka Žuliens uz manu vēstuli, ka man vajag viņu satikt, atbildēja, ka 14os viņam HZF beidzas mācības. Ja es saku - vēlos tevi satikt, tas nozīmē, ka dodu atkāpšanās ceļu, jo nepiedāvāju neko konkrētu. Un patiesībā gaidu tādu atbildi, kāda bija no Žuliena. Tikai reti tā notiek, reti.

Pēdējā laikā man ir ļoti bail. No visa. Un ne jau par kādām attiecību trausluma vai vēl kādām lietām, bet pavisam primitīvām.

Un vēl - atmiņas. Tādas, kas ievelkas tālu tagadnē un liek dzīvot kur citur domās. Rudens un skumjas, varbūt.

Man vajag (izmisīgi vajag) kādu, kurš liktu aizmirst par bailēm, citādi dzīvot kļūst grūti.

Vajag ticību, ka ar mani un citiem viss būs labi.

Šodien sapratu, ka, lai es būtu laimīga, man vajag saulespuķi! Tādu lielu sauli laboratorijā vai mājās. Visskaistāk, protams, būtu, ja to man kāds uzdāvinātu. Bet, tā kā neviens nedāvinās, tad vai nu nopelnīšu par uzsintezēto vielu no šefa (šodien gan rādās, ka nekas ar to nesanāks), vai pati nopirkšu.

Vakardienas pastaiga Pārdaugavā.. un Medus iela lika atcerēties šo:

Izeju es Pārdaugavas ielās,
negaidot, līdz sevi pieteiks rīts.
Kur tu dzīvo, Mīlestība lielā?
- Medus ielā. Numurs nolaizīts. -

Kur man tevi meklēt, netveramā,
kādas man tev dāvāt daiļas rotas?
- Es vairs nedzīvoju šajā namā.
Lietus namā mītu. Pēdas noskalotas. -

Taksometru ķeršu, tevi meklēt braukšu,
varbūt vēl kāds šoferis ko zinās.
Ko tu atbildēsi, kad es balsī saukšu?
- Velti pūlies. Ceļš ir aizputināts. -

Aušu kājas ceļam. Tevi sargāt iešu.
Pulverdūmi plaušās noguls vēsi.
Nezinu, vai raudāšu. Nezinu, vai smiešu.
- Soļo drošs. Es tevi sameklēšu. -

Gan jau arkal kādreiz Pārdaugavas pusē
nosmaržos mums abiem. Pēc traka lietains rīts.
Kur tu biji paslēpusies? Ko tu tagad klusē?
- Medus ielā. Numurs. Atkal nolaizīts.

Vakar darbā nosvinējām manus divus gadiņus. Bija lieliski - daudz šampanieša un kūka. Žēl tikai, ka Ginta nebija.

* * *

Я вас любил: любовь ещё, быть может,
В душе моей угасла не совсем;
Но пусть она вас больше не тревожит;
Я не хочу печалить вас ничем.
Я вас любил безмолвно, безнадежно,
То робостью, то ревностью томим;
Я вас любил так искренно, так нежно,
Как дай вам Бог любимой быть другим.

1829

---

Robežas

Robežu nav. Robežas ir izdomātas. Īstās robežas ir tās, kuras veido mūsu pašu ētika. Un, dzīvojot saskaņā ar tām, sanāk dzīvot saskaņā ar sevi. Viss pārējais ir nieks. Līdz tam gan jāaug, laikam ilgi jāaug.

Lasu "Meistaru un Margaritu". Precīzāk, pārlasu, ko esmu pasākusi darīt.. Cilvēka iztēlei robežu nav.

Arī manai ne. Vislielākie rāmji ir ētikas uzliktie.. un tie, kas nav no paša atkarīgi. Tas ir, nevar pārkāpt iedomātu robežu, ja tā nepastāv (cik nu iedomātas robežas vispār var pastāvēt).

Biezpiena - ābolu - dzērveņu plātsmaizes uzlabotā versija. Pusītei vēl klāt zemenes. Sanāca lieliski (vismaz silta). Rītā jāved uz darbu novērtēšanai, cerams, auksta būs tikpat garda.

Ir sajūta, it kā kaut kas būtu nodedzināts. Kāds tilts. Varbūt mana riebīgā raksturā dēļ.. varbūt kas cits. Gan jau palikšu bez draugiem, viena pati, bet lai! Īstie nepazūd, īstie nāk līdzi cauri gadiem, cauri visam.

Paliks arī labas atmiņas un labi cilvēki.

Un ziņa arī atnāca, tagad mierīgāks prāts.

Braukšu uz teātri; ja paveiksies, tikšu pie biļetes un izrādes.

Uzcepu biezpiena - ābolu - dzērveņu plātsmaizi. Garšīgi!!!!

Nav ne ziņas. Mazliet sāku uztraukties. Bet kaķi vienmēr krīt uz visām četrām.

Dažādas domas un sajūtas. Vispār nedēļas otra puse tāda nekāda sanāca, jo darbā īsti nav, ar ko parunāt. Šodien 11 stundas darba, bet taustāmu rezultātu pavisam maz.. Pārelpojos akrilātu, prātīgi tas nebija. Nemāku strādāt piesardzīgi.

Mazliet dzīvoju iedomu pasaulē, tāpēc nevajag brīnīties, ja blenžu vienā punktā un smaidu. Dzīvē gan viss citādi un nekas nav skaidrs. Un kaut kā ļoti trūkst.

Un zirneklis tīklu auda ne jau tāpēc, lai kāds ar vienu rokas vēzienu to sagrautu.

Es gribētu, lai Tu zini. Tikai es nezinu, kā Tev lai to pasaka. Un varbūt nevajag.. nevajag, lai nekas nemainās. Nemainās uz to otru pusi.

Man dažreiz ir bail par to, ka viss ir tik trausls. Ka nesaplīst, nesašķīst, nepazūd.


Skatos, kā zirneklis auž tīklu uz mana balkona. Tas ir tik loģiski un tik apbrīnojami. Vai tu esi kādreiskatījies, kā zirneklis auž tīklu?

Nemiers. Un tā saruna arī sanāca tik ātra, steidzīga un pavirša. Pat normāli atvadīties nesanāca. Gaidu. Tagad viss ir skaidrs.. viss. Ja vien varētu iekļūt citu prātos, tad skaidrs būtu ne vien par sevi.

Darba daudz, bet nezinu, no kura gala ķerties klāt. Visi ir prom, jātiek galā pašai.. bet es vēl neesmu gatava tikt ar tādām lietām galā pati. Pati jau uzprasījos uz papildus darbiem..

Neveiksme neveiksmes galā. Telefons vairs nesūta īsziņas. Nezinu, kāpēc tā.



...

Lieliska diena. Dienas pirmajā pusē pieklājīgi aizstāvēts bakalaura darbs. Tad kūkas ēšana darbā par godu kolēģa maģistram. Tad ezers, mazais šampītis un pelde. Pēc tam gan galvassāpes. Atgriežoties mājās, ir kļuvis vieglāk.

Mazliet sajūta kā citā telpā.

Sveika, jukušo dzīve!

Kurš mani atkal vilks no tās bedres ārā?!










Pamati sagrauti. Nekas nezūd, nekas! Un es paļāvos uz laiku.. Bet laiks - pasmējās.

Labi, ka darbs bija gatavs vakarnakt..

Citādi šodien ir tik slikti, ka diez vai spētu vēl ko izdarīt. Knapi aizvilkos līdz fakultātei. Likās, ka palikšu esplanādē uz soliņa. Atkal sadzēros zāles, par to ir jādomā.. pārāk daudz dzeru. Tagad ir tāda tukša sajūta ar sāpošu galvu. Pat īsti priecāties nesanāk..

Bet VIŅŠ ir!!!!!!

Un palika mazliet mierīgāk.. kaut gan skaidrs ir vēl mazāk. Man liekas, ka viss man svarīgais kļūst arvien trauslāks. Gaidu nākamo piektdienu, ceru, ka būs izdevība parunāties.



Turklāt šodienu mazliet uzlaboja arī tas, ka pabeidzu rakstīt organikas literatūru, kuru pa teikumam liku jau 1,5 nedēļu.. Saņēmos un uzrakstīju, pirms šefs ieradās. Nez, ko viņš teiks. Varbūt viss jāsaplēš un kaut kur jāizmet.









Un domas atkal tās pašas. Un neatkāpjas. Pat koncerta laikā ne. Ceru, ka tas nebūs atkal puscentimetru no totāla sajukuma.

Galvā pavisam liels juceklis. Pavisam neīstajā laikā. Apnikums. Un gribas ko skaistu.


Nesaprotu, kas notiek. Visu laiku tikai viena doma. Un nav spēka nekam. Viss atkārtojas. Un neved nekur.


Gribas visu mest pie malas. Rīt pēdējā diena, un tad vai nu būs, vai nebūs.














Piektdien būs mierīgāk. Tāpat nekas nebūs skaidrs, tāpat būs nemiers, neuzdrīkstēšanās un cerība uz nejaušībām.. Bet būs mierīgāk.

Nevajadzēja piektdien nekur braukt.. Paliek aizvien trakāk. Un iesnas tik lielas, ka liekas - visa galva pilna. Nevienas sakarīgas domas. Labi, ka vismaz indeksēšanai nevajag skaidru galvu. Tikai - ar indeksēšanu nekas, pavisam nekas nesanāk.

Šodien viena dziesma noklausīta jau kādas 100 reizes. Šitā apmātība beidz nost. It sevišķi, ja steidzīgi jāsāk kas darīt.. Vismaz man ir apņēmība krasi samazināt sociālo tīklu lietošanu. Beidzot tas ir izteikts skaļi un tātad - neatgriezeniski. Kādreiz būs jāsamazina arī e-pasta un youtube lietošana, kā arī citādu i-izklaižu daudzums.

Bet tagad vēl mazliet (vai mazliet vairāk nekā mazliet) degradējošu izklaižu.






Būšu laikam pārdozējusi zāles, jo dzeru visu, kas bija mājās un ko tikko nopirku aptiekā... Rīt jābūt dzīvai vismaz uz vakarpusi.

Visādi šiti notiek tieši tad, protams, kad nevajag. Un tieši tāpat kā pirms gada dabūju angīnu. Ar katru stundu kļūst arvien sliktāk. Un man jau gandrīz pilnībā ir skaidrs plāns, kas mani sagaida tuvējās dienās. Visiem labajiem nodomiem tiek mazliet aplauzti spārni. Vispār jau nevarētu teikt, ka nekas nenotiek.. notiek, tikai palēnām.

Vispār šīs dienas labākais citāts no kolēģa puses: "Ar maģistra darba rakstīšanu iet tāpat kā Latvijas hokeja izlasei. Nu labi, mazliet labāk." Sasmējos. Man kaut kā līdzīgi. Organikas eksperimenti gandrīz sarakstīti.. un tas, kas sarakstīts, ir labā kvalitātē.

Mazliet atgriezās prieciņš par to, kas notiek. Darbā pavisam citas sajūtas..

Vispār man paliek interesanti.. paliek interesanti veidot savu darbu. Tieši tādu, kādu es to vēlos. Mazliet atkal ir aizrautība. Tas tāpēc, ka šodien pēc ilga laika atkal pabiju darbā. Mīlu šo vietu un mīlu šos cilvēkus.. Būs pārgājiens! Būs!!! Un vispār.. nemaz neliekas, ka es būtu kur pazudusi uz nedēļu. Un nekas nav jaukāks pasaulē par to, ja kāds priecājas, tevi redzot.

Arlabunakti.

Brauciens atgādināja.. vai drīzāk tur sastaptais cilvēks atgādināja. Un tagad vecas domas mijas ar jaunām, un miera nav. Līdzsvars sašūpots. Apziņa par "kaut ko vairāk". Droši vien paies nedēļas, kamēr viss būs tāpat - mierīgi, rāmi, pierasti. Bet - vai vajag? Vai labāk to trauksmes sajūtu un apziņu, ka ne man lemta tāda dzīve, kādu es vēlos? Vienmēr vēlos tikai neiespējamo.. Kaut gan zinu, ka tas nevar būt paredzēts tādiem cilvēkiem kā man. Reiz gan brīnums notika..

Nez, ko īsti nozīmē tas, ja skaties uz kādu cilvēku un domā, ka viņš ir ideāls it visā? Ja domā: viņš ir tieši tāds, kāds gribētu būt es. Ja tev patīk viņa dzīve; viss, ko viņš dara, tev liekas īpaši un skaisti.. nu, tā, kā parasti cilvēki nedzīvo. Un tajā pat laikā, ja tu pieņem, ka tu varētu apzināti iet uz tādu dzīvi.. vai arī vēl vairāk - ja pieņem, ka tu dzīvo tādu dzīvi.. bet tomēr nespēj pieņemt to kā savējo? Vai tas nozīmē to, ka tu savā ādā dzīvo dzīvi, kuru tev nevajadzētu dzīvot? Vai arī vien to, ka tev jāturpina dzīvot sava pavisam parastā dzīve un jāpriecājas par to, reizēm izraujoties no tās un redzot, ka citādāk arī var?
Kā pārliecināties par to, ka tava dzīve ir tā īstā dzīve, nesagraujot visus tiltus, kas ved atpakaļ? Un vai vajag uzdrīkstēties ko mainīt apzināti, ja tas nav noticis dabiski? Vai dzīvei ir jāveidojas dabiski?

Polija 2013

Tātad.. viss sākās 28. aprīļa vakarpusē, kad 17 cilvēki ieradās Andrejsalā, lai dotos ķert sauli un brīvību uz Polijas klintīm. Pirms garā pārbrauciena mūsu instruktors un organizētājs Juris novada iepazīšanos, kurā katram jānosauc savs vārds un jāparāda kāda kustība, turklāt jāatkārto visu iepriekšējo vārdi un kustības. Kad esam mazliet sapazinušies, sadalāmies pa diviem 9-vietīgajiem busiem.. un brauciens var sākties! Izbraucam 19os. Dzeltenajam busam Iecavā pievienojas Sanita. Ceļš ir garš (13 h), runājamies, klausāmies mūziku un guļam, ko nu kurš. Abi busi brauc pa dažādiem ceļiem, tomēr Juras nacionālajā parkā ierodas vienlaicīgi - agrā rīta stundā. Tur mūs sagaida Laura. Polija pārsteidz ar siltu laiku. Pamazāk uzceļam teltis, iekārtojamies, Juris mūs sadala "ģimenītēs". Katrai ģimenītei ir pārtikas kaste, kuru tad nu var izmantot pēc patikas. Kopā esam trīs ģimenītes - viena veģetārā un divas gaļēdāju. Iekožam brokastis un dodamies uz klintīm. Drošākie jau sākt kāpt sarežģītākus maršrutus, bet mazāk drošie tikmēr atkārto mezglus, drošināšanas pamatus un iemēģina vieglākus maršrutiņus. Kāpjam visu dienu. Laiciņš silts, te jau viss zied un ir pavasaris. Maršrutu daudz, klintis dažādas, un laiks paiet nemanot. Vakarpusē atgriežamies mājās, dušojamies un gatavojam ēst. Mums pievienojas arī īstā ģimenīte, kas ierodas ar savu auto un kura mīļi tiek iedēvēta par joku ģimenīti. Nakts ir silta un patīkama, pēc garā ceļa visiem labs miegs.
Otrā diena vēl siltāka un saulaināka.. Paēdam brokastis, sagatavojam maizītes ceļam un dodamies uz klintīm. Šeit to ir daudz, tā ka izvēle liela. Kad vairs nav spēka sporta maršrutiem, var uzkāpt augšā no otras puses, vērot burvīgos skatus, sauļoties un vienkārši izbaudīt skaistumu un cilvēkus apkārt. Ar Līvu un Sanitu nolemjam uz kempingu iet mazliet ātrāk un apmaldāmies. Taku ir ļoti daudz, un lielākā daļa ved dziļāk mežā iekšā. Pēc telefona zvana Jurim un ilgas blandīšanās beidzot nonākam uz ceļa, pa kuru tad arī aizkļūstam līdz kempingam. Ierodamies jau tumsā. Pārējie jau sagatavojuši vakariņas. Pa nakti mazliet līst un kļūst auksts.
Trešās dienas rīts ataust auksts. Ir 1. maijs, tapēc kempingā sarodas daudz poļu. Pēc brokastīm dodamies uz klintīm, tomēr iekāriens kāpt ir tikai dažiem. Ir ļoti auksts, turklāt pirmo divu dienu intensīvā kāpšana ir atstājusi pēdas. Pēcpusdienā pametu pārējos un aizdodos uz ~ 4 km attālo veikaliņu, sapērku saldumus un parunājos ar vairākiem poļiem. Iespaids par poļiem ļoti pozitīvs. Reizēm gan ir pagrūti komunicēt, jo angļu valodu kaut cik pieņemamā līmenī zina retie. Vienā veikaliņā ar pārdevēju runājos pa pusei krieviski, pa pusei angliski. Poļi kaut kā ļoti jocīgi izrunā vārdu Latvija, tāpēc ir grūti izstāstīt, no kurienes nāku. Vispār ārzemnieki šeit ir retums, uz klintīm pārsvarā dodas paši poļi no savas lielās valsts visiem nostūriem. Ir atklāts arī no kempinga pavisam netālu esošais kāpšanas lietu veikaliņš Milo, kurā mēs aizvadām diezgan daudz laika, gan izvēloties apģērbu/kurpes/somas/kāpšanas inventāru, gan pļāpājot ar pārdevējiem, kas tīri labi runā angliski. Rezultātā teju katrs no mums ir kaut ko iegādājies. Esmu tikusi pie sandalēm un kāpšanas biksēm. Vakarpusē nolemjam ēst siltumā, tāpēc dodamies uz blakus esošo viesnīcu. Ēdiens ļoti garšīgs un viesnīcai nav arī dārgs. Patīkami pasēžam līdz vēlam vakaram.
Pa nakti stipri līst. No rīta ir skaidrs, ka nekādas kāpšanas nebūs, tāpēc pēc brokastīm dodamies uz ~ stundas brauciena attālumā esošajām alām. Alas ir skaistas, tomēr mūsu gide nerunā ne vārda angliski. Tā kā laiks tik slikts, dodamies mājup un atlikušo dienas daļu pavadām kā nu kurš. Taisām ēst nojumītē, kur sarunas un poļu alus baudīšana turpinās līdz naktij, Es izmantoju laiku vēlai vakara pastaigai uz klintīm. Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs - mazliet vientulības un klaiņošana pa klintīm.
Nakts tāda pati kā iepriekšējā, tāpēc pēdējā dienā pēc brokastu paēšanas un telšu novākšanas braucam kāpt uz iekštelpām. Kāpšanas zāle diezgan iespaidīga, puiši bolderingo ilgi.
Un tad atkal garais ceļš mājup.. Ar paliekošām atmiņām, sajūtām un jauniem iepazītiem cilvēkiem. Kā arī skaidriem plāniem nākotnei. :)

"Kad jau likās, ka vienīgi nāve var izbaigt manas mokas, kā negaidīts atklājums nāca atziņa, ka man ir vēl viena izeja. Iztēle. Iztēles pasaule. Paradīze, no kuras nevienu nav iespējas izdzīt. Varu iedomāties visu, ko vien vēlos. Visu, ko dzīve nespēj sniegt. Es varu pieskarties Tavi rokai un nejust bailes. Es varu teikt, ko gribu. Varu ar Tevi tikties, iet pa meža ceļiem kopā ar Tevi, smieties par vārnām, naktī braukt pa Juveri, skatīties Tavā sejā cauri ugunskura dūmiem un redzēt, kā Tu smaidi."

/citāts no R. Ezeras 6. vēstules./

Jautājums tajā, kā nepazust iztēles pasaulē.. kā uzdrīkstēties kaut ko īstenot arī dzīvē. Un, protams, cik tālu var iet.. labā un ļaunā, pareizā un nepareizā iedalījums.. jautājumi, uz kuriem atbildes ir nenoteiktas. 

Man ir žēl, ka toreiz nezināju apstākļus, ka izvēlējos labo un pareizo. Varbūt citāda mana rīcība būtu palīdzējusi būt kādam laimīgākam.. tagad laikam ir par vēlu. 

Burvīga diena, kuru sabojāja vien tas, ka izmetu kaudzi naudas par ķiveri, kura man ir par mazu. Sajūta traki stulba.

Laikam tomēr laiks.. laiks maina visu. Agrāk nekad nebūtu ko tādu domājusi. Bet tagad.. Nu, nepavisam ne visu maina.. Bet tās negatīvās izjūtas.. tās kaut kā notrulinās, pagaist. Ziņas, kuras pirms trim gadiem mani satrieca, kam sekoja asaru plūdi un pilnīga pazušana pasaulei, tagad mani gandrīz neietekmē. Pat brīnos, ka viss, uz ko biju spējīga, ir sarkastiska piezīme. Njā, laiks. Nez, cik daudz laika vajag, lai pazustu arī pozitīvas izjūtas.

Nesen atklāju, ka esmu izaugusi. Nav vairs tās naivās meitenes sapņotājas. Es tagad ar abām kājām turos pie zemes (vismaz lielākoties) un neprātīgi mīlu visu, kas apkārt. Visvairāk tas saistīts ar manām mājām un tām piederošo. Un vēl - cilvēkus apkārt mīlu. Pamazām, pamazām pieķeros.. un tad tas ir neapgriezeniski. Dzīvoju ar prieku par sauli un to, ka varu satikt katru dienu kādu savējo.

Kas notiek ar lielajām un liktenīgajām lietām? Kuru tas uztrauc? Ir pavasaris, un kādreiz ceriņi ziedēs.. pa īstam.

Vakar 1,5 h saruna ar Arni un atkal pārdomas.. Par dzīves/attiecību modeļiem. Cik ļoti cilvēku sabojā/ietekmē pirmā liktenīgā pieredze, ja tā kaut kādā veidā iziet ārpus normas? Norma, protams, ir relatīvs jēdziens. Cik ļoti cilvēks mēģina meklēt kaut ko līdzīgu tam lielajam un liktenīgajam? Un cik apzināti tas notiek? Kā arī - vai ir iespējams no tā izvairīties? Apzināti izvairīties.

Pagaidām man liekas, ka no tā nevar izvairīties. Nevar izvairīties no zemapziņas dzīšanās pēc iepriekš pieredzēta modeļa, kurš ir satricinājis pašus pamatus. It īpaši, ja tas notiek agrā jaunībā. Un it īpaši, ja pretī ir kāds ar lielu pieredzi. Un secinājums vien tāds - ir negodīgi izmantot cilvēkus, ar savu pieredzi visu tālāko zinot/paredzot, jo tā var sabojāt pašus pamatus cilvēkā.. pamatus, kas neļauj vēlāk neko sakarīgu, normālu izveidot.

Jautājums paliek tikai viens - vai un kā no tā ir iespējams izvairīties? Kā apiet zemapziņas tiekšanos pēc lielās mīlas modeļa meklēšanas un spēt izveidot kaut ko normām atbilstošu? Uz to atbildes man nav..

Cik maz vajag laimei..

Šodien priecīga diena. Tā viegli ir. Dzīvot viegli.

Nesen Gints pateica kaut ko tik vienkāršu, bet tanī pat laikā svarīgu - nevajag izlikties par to, kas neesi. Runa bija par manu nekārtīgo māju un to, ka aicinu tikai tādus savējos, ar kuriem ir brīvi un kas neko lieku nedomās. Viņš teica - ja ir labs cilvēks, tad viņu tas neuztrauks, ja nav, tad - lai iet tālāk. Mēs pārāk bieži izliekamies par to, kas neesam.

Darbā jauka 8. marta pasēdēšana ar tortēm un smiekliem. Kad es beidzot tur jūtos tik iederīga, kad ar visiem ir izveidojušās kādas nebūt attiecības, tad.. viss brūk. Par to nedomāt, vismaz pagaidām ne.
Uzliku vakarā vēl vienu sintēzi.. bija jauki - papļāpājām tā brīvi par visu ko.. Un vēl man tagad ir pašai sava HPLC kolonniņa, tikai 5 centimetrus gara, bet tāds brīnumiņš.. Esmu sajūsmā par dzelžiem, hromatogrāfija un masspektrometrija ir mans lauciņš.. šodien kādu stundu pētījām kolonnas, priekškolonnas, filtrus, detektorus.. labi, ka man ir tāds darbs, kur ir iespēja to visu aplūkot tik tuvu. Gaidu nākamo piektdienu, kad jauksim ārā un tīrīsim masspektrometru.

Debesis ir zilas, zilas.. Un dzīve - aizraujoša.

Ko lai dara ar gripu slims cilvēks, kad nav vairs tik slikti, lai truli blenztu griestos, bet nav arī tik labi, lai kaut ko nopietnu uztvertu?? No TV un datora ekrāna sāp galva.. Turklāt, kad nevajag, vienmēr atrodas kaut kas, ko pameklēt i-netā, bet tagad galīgi nekas neinteresē.. Ja nebūtu tik traki ar degunu, varētu cerēt pēc pāris dienām atgriezties īstajā dzīvē, bet tagad... nez.

Burvīga sestdiena.. Laiskums, slidošana, lasīšana, TV, putu vanna, ēšana.. Un drīz jau jāsāk posties uz Riharda Lībieša koncertu. Kā jau parasti notiek, tagad ir uznācis baigs slinkums un negribas nekur braukt un vazāties pa nakti. Gan jau būs labi, Rihards ir ļoti talantīgs, turklāt prot radīt sapņainu noskaņu; ģitāra viņa rokās iegūst pavisam citu skanējumu.

Mazliet pārdomas par sevis audzināšanu. Vispār vēl ir daudz, kur tiekties.

Atkal jau gribas sākt jaunu dzīvi, šodien viss citādās krāsās rādās.

"Parasti kāda brīža skaistumu novērtējam tikai tad, kad tas sen jau pagājis. Kad aiztecējuši daudzi ūdeņi un gadi. Atceramies ar prieku un skumjām, nožēlu un lepnumu. Bija. Pagāja.

Tā mums ir gadījies ikvienam. Tev un man. Bet daudz, daudz retāk ir tie mirkļi, kad tulīt, uzreizi saprotam – šo dienu es neaizmirsīšu nekad, lai cik ilgi dzīvošu. Arī tad, ja nav gaviļpilnas laimes, bet viss noris it kā parasti, it kā nebūtu nekā sevišķa, vismaz no malas raugoties. Vēl vairāk. Ja nemitīgi skan un sakan skumjš zvans: „Tā nebūs vairs nekad.”" (citāts no Regīnas Ezeras 6. vēstules)

Šo vēstuli gadās pārlasīt diezgan bieži.. Atmiņas un izjūtas. Dažkārt jūtos apmaldījusies. Dažkārt. Uznāk tādas lielas skumjas par visu pasauli. Gribas ko mīļu, bet cik tad var tiekties pretim neiespējamajam. Ir mirkļi un brīži, kad zinu - varbūt tā nebūs vairs nekad; tā ir laime šeit un tagad.

Esmu garastāvokļa cilvēks, lai cik ļoti agrāk tā nelikās. Mani spēj pilnīgi saskumdināt tāaadi sīkumu, kas man, protams, nav sīkumi.. tieši tāpat kā tie mani spēj iepriecināt ļoti, ļoti. Piemēram, šodien Jelgavā ledus skulptūru festivālā mums kāds vīrietis uzdāvināja cukurvati. Njā, ne gluži par šādiem sīkumiem runāju, bet šis bija arī jauks. Vispār vīriešiem biežāk tā vajadzētu darīt. Ir taču tik viegli vairot prieku pasaulē.

Šodien atmiņas par solījumiem un pilīm vēlos vakaros.

"50 Greja nokrāsas" izlasītas. Diezgan sāja pēcgarša tomēr. Vispār par to grāmatu es varētu uzrakstīt recenziju. Par to jāpadomā, jo ir daudz, ko teikt.

Brīvdienas labas.. Gulēšana, slidošana, lasīšana, skatīšanās, garas pastaigas Jelgavā..

Njā, diezgan gudri aiziet pie ārsta, zinot, ka ir diezgan lielas problēmas, pēdējā nedēļā, kad derīga apdrošināšana.. Tagad man nepieciešama magnētiskā rezonanse galvai, bet šonedēļ pierakstīties diezgan neiespējami.. jāmeklā tālāk kādas nomaļas slimnīcas, varbūt paveicas. Magnētiskā rezonanse bez apdrošināšanas maksā Ls 72. Vienmēr tas - vajadzēja darīt ātrāk.. Plus vēl elektroencefalogramma, analīzes utt.

Šodien pirmā skolas diena. Vispār jau diezgan garlaicīga bija tā Zicmaņa lekcija. Apsveru domu paņemt arī laboratoriju, lai pamācītos vēl kaut ko klāt. Tomēr skolā lieto visādas ierūsējošas metodes, kursa institūtā bieži negadās pielietot. Dažas visai noderīgas.

Ilūzijas

Šodien domas par laimi.. Tādus sakāpinātus laimes brīžus var laikam izbaudīt tikai jaunībā. Pirms īstās dzīves sākšanās. Tad paiet laiks, un cilvēki atkal meklē laimi, varbūt aizliegtu, varbūt nepareizu, varbūt pat nožēlojamu. Nu, tik skarbi negribēju, vārdus nevarēju atrast. Bet tas viss padara šo laimi par ilūziju laimi, par salmiņu, pie kura vajag reizēm pieķerties, lai izdzīvotu. Vienmēr jau ir ilūzija, kas viss notiek pa īstam, vienmēr ir cerība, ka notiek.. Varbūt jāiemācās dzīvot tik brīvi, bez rāmjiem, lai varētu noticēt tam, ka pa īstam. Vai arī - pieņemt par pietiekamiem tos laimes kvantus, ko sniedz īstā dzīve. Grūtības parādās brīžos, kad saduras šīs abas dzīves/pārliecības.


Gribas ko skaistu.

Šodien bija dīvaina diena.. Pirmo dienu šonedēļ nesāpēja galva. Biju darbā jau pirms astoņiem un aizgāju gandrīz deviņos. 13 stundas darba, izdarīts gan ļoti daudz nav. Izlieta svarīga viela, saplēsta kolonna.. Pa dienu vēl daudz dažādu emociju, piem., dusmas. Vakarā, kad visi prom, daudz mierīgāk..

Vilcienā blakus apsēdās Varis Klausītājs. Nebijām tikušies kopš kāda decembra vidus. Bija jauki parunāties, jauki, ka mani atceras. Beigās Varis stāstīja par grupu, kurai māca improvizēt.. kaut kad aprīlī plānā uzstāšanās. Piedāvāja man arī. Jāpadomā. Apmainījāmies numuriem. Varbūt manā dzīvē sāksies jauns posms.

Šodien destilēšana, destilēšana pazeminātā spiedienā un pēc ilgiem laikiem atkal kolonna. Tā ir īstā ķīmija. Mazliet neskaidrības ar to, kurš tad ir mans priekšnieks/bakalaura vadītājs. Laikam slikti daru, ka nekomunicēju par to visu ar savu priekšnieci.. liekas, briest aizvainojumi, pārpratumi. Visu laiku mēģināju no tā izvairīties.
Domas par izjūtām, par drīkst/nedrīkst kategorijām, par to, kā iekšējās izjūtas atšķiras no ārējām izpausmēm.. par to, cik ļoti svarīgi man kļūst konkrēti cilvēki.
Kaut kāds domu apburtais loks. Tāda sajūta, ka atgriežos kaut kādā pagātnē, domās un jūtās, kas bija toreiz. Tikai ar tagadējo pieredzi, ar tagadējiem cilvēkiem. Un vēl domas par sevi, par sevis ārējām izpausmēm. Atkalatgriešanās.

Jā, dzīve tomēr ir skaista..

Mazliet ticības un aizrautības par to, ko daru, mazliet prieka, mazliet sevis un savu spēju apziņa, mazliet sarunu, mazliet vienā frekvencē vibrējošu cilvēku blakus.. Viss kopā - dzīve.

Man atkal ir satraukums un aizrautība par skolu. Gaidu nākamo semestri. Un atkal gribas mācīties, atkal ķīmija ir mana..

Lieliski aizbraukt uz darbu pēc divu nedēļu nebūšanas.. biju pamatīgi sailgojusies. Šeit ir mani cilvēki. Viss notiek savā ritmā - neritmā. Es esmu iederīga. Sarunas; protams, par cilvēkiem un dzīvi. Jaunas idejas bakalaura darbam.. ja vien to visu varētu paspēt..

Gribu naktī iet pa mežu un smieties par niekiem.

Emocionāls pārgurums. Aizsprosts laikam vaļā. Savas bezjēdzības apziņa. Apziņa, ka nav neviena, kam mana nākšana un iešana ko nozīmētu. Histēriskuma robeža.

Šodien tā patiešām tikai sapratu, kas ir pats interesantākais ķīmijā. Tikai diez vai man būs iespēja to darīt.. Vispār diezgan nopietna izvēle priekšā. Un, man liekas, man vietas tur nav.

 

Galīgs nekā negribēšanas sindroms. Rīt jāliek eksāmens.. bet es te risinu citu problēmas.

Veiksmīgais kursa darbs varētu būt labs iemesls saņemties. Man tomēr prieks.

Burvīga diena ar visticamāk nenokārtotu eksāmenu heterocikliskajos savienojumos.. jebšu nokārtotu uz 4 (vēl ticamāk). Kursa darbs TOP. Jānodod pirms 17 minūtēm. Precīzāk - kursa darbs IR. Atliek printēšanas/iesiešanas daļa.

Kursa darbs pamazām top. Izskatās, ka beigās būs pat negaidīti labs. Uznāca šodien vēlēšanās kaut ko darīt.. un tapa rezultātu daļa ar 12 lappusēm. Vēl jāpapildina krietni litapskats.. tā ir grūtākā daļa. Tas, kas tur šobrīd ir, tas ir labi, bet vajag vairāk par tēmu.. Krievu valodā neviena vārda atrast nevar. Tad mazliet eksperimentālajai, jāsaliek viss kopā.. un gatavs! Man patīk, pat ļoti. Pēc apjoma, ieguldījuma un visa pārējā velk uz kaut ko lielāku nekā kursa darbs. Žēl, ka jāatrod kāds brīdis arī heterocikliem un fizikālajai ķīmijai.

Oņeginu lasīt latviski ir totāls murgs, žēl, ka nepaņēmu oriģinālu, bet nu jau sākts, tāpēc laikam neko darīt.. Pušķinu iztulkot varētu būt liels izaicinājums.

Nopirku konfekšu kasti un ēdu, kamēr paliek nelabi. Visas sievietes tomēr savā būtībā ir vienādas. Noskaņojuma nekāda, rīt eksāmens. Jāpaguļ karstā vannā un tad jau varbūt arī kaut kas jāpalasa no fiziālās ķīmijas.

"Dāmu paradīze" nupat izlasīta. Frančiem tā literatūra tik smalka, tik niansēta.. Ja šis darbs pieder pie naturālisma darbiem, tad tas naturālisms ir īsti franču garā. Mazliet izstiepts atrisinājums, bet citādi bija labi nonākt pavisam svešā pasaulē un laikā. Šādas grāmatas liek mācīties lepnumu, vai.

Pa brīvdienām ir jāuzraksta un jāizrēķina kursa darbs. Ar sesiju iet labi.. Pat ļoti. Tikai semsetris gāž iekšā.. Tracinoši skatīties, kā cilvēkiem, kas nejēdz ne pusi no tā, ko es, ir labāki vērtējumi galā. Vispār tracina šī sistēma, kad eksāmenam nav nekādas vērtības. Kaut gan arī eksāmenā visi visu noraksta, tā ka atšķirības nekādas. Būtībā man vienalga.

Aiz loga viss balts, balts... Un vakardienas mazā saruna arī atstāja gaišas sajūtas. Vajadzētu uzzvanīt Jānim, nez, kā viņam iet.. Parādījies mazlietiņ laika, lai atpūstos. Ah, vēl tie fizķīmijas semināri.. Kaut kur klade pazaudēta, cerams, atradīsies.

Un tad jāiegrimst globālajā optimizēšanā tiešajā telpā. Jāizrēķina vēl 70 eksperimenti.

Письмо

Мне жаль, что тебя не застал летний ливень
В июльскую ночь, на балтийском заливе
Не видела ты волшебства этих линий.
Волна, до которой приятно коснуться руками
Песок, на котором рассыпаны камни
Пейзаж, не меняющийся здесь веками.
Мне жаль, что мы снова не сядем на поезд,
Который пройдет часовой этот пояс
По стрелке которую тянет на полюс
Что не отразит в том купе вечеринку
Окно, где все время меняют картинку
И мы не проснемся на утро в обнимку.
Поздно ночью
Через все запятые дошел, наконец, до точки
Адрес, почта
Не волнуйся, я не посвящу тебе больше ни строчки
Тихо звуки
По ночам до меня долетают редко
Пляшут буквы
Я пишу и не жду никогда ответа
Мысли, рифмы
Свет остался, остался звук, остальное стерлось
Гаснут цифры
Я звонил, чтобы просто услышать голос
Всадник замер
Замер всадник, реке стало тесно в русле
Кромки, грани
Я люблю, не нуждаясь в ответном чувстве