Šodien domas par laimi.. Tādus sakāpinātus laimes brīžus var laikam izbaudīt tikai jaunībā. Pirms īstās dzīves sākšanās. Tad paiet laiks, un cilvēki atkal meklē laimi, varbūt aizliegtu, varbūt nepareizu, varbūt pat nožēlojamu. Nu, tik skarbi negribēju, vārdus nevarēju atrast. Bet tas viss padara šo laimi par ilūziju laimi, par salmiņu, pie kura vajag reizēm pieķerties, lai izdzīvotu. Vienmēr jau ir ilūzija, kas viss notiek pa īstam, vienmēr ir cerība, ka notiek.. Varbūt jāiemācās dzīvot tik brīvi, bez rāmjiem, lai varētu noticēt tam, ka pa īstam. Vai arī - pieņemt par pietiekamiem tos laimes kvantus, ko sniedz īstā dzīve. Grūtības parādās brīžos, kad saduras šīs abas dzīves/pārliecības.
Gribas ko skaistu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru