Domāju par krustpunktiem. Par to, vai tos vajag uzturēt un ģenerēt, lai nepazaudētu kādu, vai arī nevajag. Jebšu - lai viss plūst, kā tam labpatīk (jebkam, kas nav es).

Ir reāla iespēja, ka šo semestri nepabeigšu, bet neko nedaru lietas labā. Pilbīgs bezjēdzīgums un vienaldzība. Lasu dzeju un skatos griestos. Un jūtos tik tuvu sev, kā sen neesmu jutusies. Dzejnieks kaut ko iekustināja. Vispār man mazliet bail, ka visu pametīšu. Vajag, lai kāds neļauj. Vēlāk būšu pateicīga. Noteikti.

Paldies lieliskajiem kursabiedriem, kas pārcēla eksāmenu uz rītdienu. Šodien beidzas mana slimības lapa, tātad rīt man viņš būs jāliek. Lieki teikt, ka visu šo laiku biju domājusi, ka eksāmens ir ceturtdien (respektīvi, šodien).
Fizikālā ķīmija. Njā, laikam komentāri lieki. Vispār, tā palasot, skaidrs vien tas, ka arī šis priekšmets nav nekas vājprātā sarežģīts, ja lasa. Žēl, ka man laika vairs nav. Nu, tad jau redzēs. Rītā apošnāšu gaisu. Ja galīgi traki būs, nodošu baltu lapu un iešu pārrakstīt.
Vispār jau ar to kvantu ķīmiju labi beidzās. Vienīgi mājasdarbu dēļ mana gala atzīme samazinājās. Neko darīt. Tāda dzīve. Bet tā gandrīz vai lepojos ar sevi, eksāmenā 9 kā nekā.

Šonakt negulēšu. Ir nakts miers un mazliet skumji. Skumji par to, ka biju ziņkārīga un mazliet ielīdu (netīšām) kāda cilvēka privātajā dzīvē un ieraudzīju to, ko viņš vēlējās pasargāt. Nu ir iespēja, ka kļūs par vienu savējo mazāk. Vispār jau ar savējiem knapi, tā ka...

Šodien pēc ilga laika atkal kļuva bēdīgi. Man jau likās, ka tā nevar būt ilgi. Tik spēcīgas laimes izjūtas kā man pēdējās nedēļās.

Kolosāli. Ir 11 vakarā, rīt eksāmens. Un man ir gatavi 2 mājasdarbi tā uz 4. Pārējo laikam nebūs.

Neko nesaprotu tai nelaimīgajā ķīmijā un nesapratīšu. Nevaru to vairs izturēt. Gribas mest visu pie malas. Varbūt tā arī būtu labāk.

Nenormāls nogurums.. Man vajag izgulēties mājās, nevis vazāties pa universitāti vai mācīties (to es gan nedaru, jo vienkārši nespēju). Skatos futbola čempionātu, un man viss ir vienalga.

Vakar tiku sastrēgumā un nokavēju vilcienu. Sastrēgums bija briesmīgs, nekad nav sanācis Rīgas centrā tādā būt. Un tas tāpēc, ka bija cilvēciņš nolēcis no Vanšu tilta. Vispār jau baigā pretruna. Cilvēki autobusā zvanījās un lamājās par to, ka "atkal kāds idiots nolēcis", bet tā taču ir vesela cilvēka dzīve. Pasaule. Traģēdija. Jāatzīst, ka tad, kad sapratu, ka būs jāgaida gandrīz stunda līdz nākamajam vilcienam un kad autobuss vilkās tik lēni un tik kaitinoši, biju ļoti dusmīga (tad vēl nezināju, kāpēc sastrēgums). Pēc tam blakussēdētāja runāja ar kādu, un es uzzināju, kas noticis. Sākotnēji arī manā attieksmē laikam nekas nemainījās, jo biju traki pārgurusi un vēlējos tikai tikt mājās, bet tad sapratu, ka manas tā brīža problēmas un visu autobusā sēdošo problēmas ir nekas. Runa taču bija par dzīvi, par dzīvību. Vispār jau skumja tā cilvēku attieksme.

Šodien sajūta jau daudz labāka. Vai arī tā vienmēr ir, kad aizbrauc uz OSI - enerģija pieplūdums. Uz OSI aizbraucu pēc analītikas kursa darbu aizstāvēšanas, gribējās satikt Renāru. Viņš vakar nebija atsūtījis plānu prezentācijai, nebija sazvanāms, bet šodien no rīta atsūtīja ziņu - atvainojās, ka neatsūtīja neko un novēlēja veiksmi. Sapratu, ka ir kaut kas noticis un ka viņš nebūs uz aizstāvēšanu (domāja braukt, lai neļautu nevienam man darīt pāri). Žēl. Darbā kopā sagaidījām vērtējumus. 9 laikam ir ļoti labi, bet man ir mazliet žēl. Un pat ne sevis dēļ, bet Renāra dēļ. Viņš tik daudz ieguldīja manā darbā, tik daudz laika un enerģijas.. Darbs bija ļoti labs, un uzrakstīts bija labi. Var jau būt, ka rakstot būšu kaut ko ne tā sarakstījusi, tomēr biju slima. Renārs bija priecīgs, bet man liekas, ka neliela vilšanās arī bija. Bet vispār uz OSI nav iespējams aizbraukt "uz 20 minūtēm". Tas izvēršas kādās 5 stundās. Gints iet atvaļinājumā, norunājām par visu ko, nebūs darbā pusotru mēnesi. Fizķīmijā nekas nav sakustējies uz priekšu, un  es nezinu, kāpēc tā. Šodien mēģināju protokolu parakstīt, bet nekā nesaprotu.. Man pat sāk palikt bail, ka vēl kaut ko nenokārtošu laikā.

Asins izplūdums abās acīs. Bet pozitīvi ir tas, ka šorīt pēc pus stundas stāvēšanas ārā tiku pie ārsta (gaidīju tāpēc, ka, lai gan ir vasara, pie ārsta tiek tikai izredzētie jebšu tie, kas ierodas vismaz pus stundu pirms darba liaka sākuma). Un tagad man ir milzīga kaudze ar zālēm, tostarp arī acu zāles, kas jau pēc pirmās lietošanas reizes jau mazliet uzlaboja manu izskatu. Tas ir jauki. Bet citādi gribas kā normālam cilvēkam izslimoties, neko nedarīt. Bet nekā. Fizikālajā ķīmijā nav nodoti visi semināri, 4 protokoli, uzrakstīts kontroldarbs. Kvantu ķīmijā nav nodots neviens mājasdarbs. Instrumentālajās analīzes metodēs nav ieskaitīti 3 protokoli. Bet padarīt arī neko nevaru.

Man ir ļoti, ļoti slikti. Nē, ne jau eksistenciāli vai kā tur vēl, bet vienkārši un truli fiziski slikti. Tā neesmu slimojusi jau gadiem. Jau piektā diena, bet pie ārsta ir cerība tikt vien rīt. Un arī tikai cerība. Kursa darbam jāuzraksta vēl viena lielā sadaļa, palikušos sīkumus rīt darbiņā ar vadītāju sarakstīsim. Spēka nav nemaz, bet jāsaņemas, jo lielākā daļa tomēr jau izdarīta. Nevaru pat iedomāties, kā es rīt 7os iziešu no mājām un aizkulšos līdz OSI. Bet nāksies.

Tagad gribētos tik vien, lai kāds mani pažēlotu, jūtos tik traki bezpalīdzīga, izskatos vispār pēc briesmoņa, vienā acī stiprs asins izplūdums klāt vēl pie visa. Varētu kāds piezvanīt un papļāpāt par neko..