Sauciet to par dzīvi

Cilvēki ir pretrunu pilni. Cilvēki ir tik uzjautrinoši kā nekas šajā dzīvē. Un cilvēki ir tik vientuļi kā Nangaparbata virsotne. "Lai cik tev būtu draudzeņu, sievu un mīļāko, tu vienmēr esi viens." Šos vārdus saņēmu pirms kādiem divarpus gadiem, bet tie man ir iespiedušies domās uz palikšanu. Ne tikai vientulības sakarā. Cilvēkam ir tik daudz varas, ka viņš to reizēm pat nenojauš. Reizēm arī nojauš daudz par labi, kas ir mazliet sliktāk. Cilvēks varētu izdarīt tik daudz, ja vien gribētu, ja vien nesalūztu, ja vien.. Tukšas runas.

Es par visu tikai smejos. Turpinu. Man kādreiz likās, ka tā ir labi. Lai pasaule mani redz tādu, kādu es tai sevi rādu - tādu, par kuru nekas nav skaidrs. Reizēm izskatos saprātīga un pat gudra, reizēm - pilnīga muļķe un banāla līdz nāvei. Bet tagad es lūdz tevi, dzīve, ļauj man atkal nokļūt tajā vēsajā un noslēgtajā atttieksmē pret visiem un visu. Tā, lai mana atklātība būtu kaut kā vērta. Tā, lai es neesmu kārtējais cilvēks, kurš nāk un iet. Tā, lai citi vēlētos man piekļūt un lai es būtu tā, kas izlemtu - ļaut vai nē. Jā, es apzinos savu pašpārliecinātību. Un es apzinos to, ka tā nav nekā vērta. Es esmu nekas. Bet to es paturu pie sevis. Ja cilvēki zinātu visu par mani, viņi ar mani nerunātu. Tāpēc es ieskaidroju sev un citiem, ka zinu vairāk, ka varu reizēm skatīties no augšas. Bet nekad nepārkāpt robežu. Es zinu robežu. Un esmu nekas. Tas ir labi. Zināt, kāpēc? Tāpēc, ka nekas ir sākums. Man ir viedoklis par visu un visiem. Tās laikam izskatās pēc beigām. Nu lūk, es taču teicu, ka cilvēks ir pretrunu pilns! Un nav jēgas censties to saprast. Es arī necenšos.

Manī ir tik daudz vientulības, skumju un baiļu. Un kaut kur ir tā fantastiskā apziņa, ka esmu jauna, mācos universitātē, man ir lielisks darbs. Bet man nav aizrautības. Tā bija mana labākā īpašība. Ar aizrautību es varu panākt ļoti daudz. Ar aizrautību es izkļūtu no tā purva, par kādu ir pārvērtusies augstskola. Nesen izprintēju organikas vārdu reakcijas. Tas ir tik lieliski, tik interesanti. Un es gribu zināt. Gribu! Ļoti! Iedvesmojiet mani un palīdziet izkļūt no tā, kur esmu nokļuvusi. Es vēlos būt kaut kas.

Sauciet to par teātri. Vai par dzīvi, kā jums labpatīk.

Ir trīs naktī, un skaipā neviena nav. Žēl.

Pavisam vienkārši vārdi, kas mani aizķēra. Tos man uzrakstīja vakar: "un piespied sevi aizmirst to, kas ir slikts. nekad nejautā - kāpēc tā ar tevi. tā vienkārši ir dzīve."

Tā  vienkārši ir dzīve. Nekad nejautāt. Es mēģināšu.

Jūs to nelasāt, bet es vēlos pateikt paldies. Jūs man tik daudz esat palīdzējusi un likusi katru mīļu dienu redzēt, kāds brīnums ir dzīve. Jūs mani izglābāt tajā posmā, kad biju tuvu tam, lai sajuktu prātā. Tas ir nenovērtējami. Pasaulē ir tikai divi cilvēki, kam esmu uzticējusi sevi. Jūs zinājāt to, ko citi negribētu uzkraut uz saviem pleciem. Jūs pazīstat mani caur un cauri un zināt manu noslēpumu. Un nenosodāt, bet esat tik ļoti manā pusē, ka gribas smaidīt, par to iedomājoties. Man ir ļoti skumji par to, ka tagad tiekamies tik reti.. Man trūkst agrāko laiku, kad varēju jebkurā brīdī nākt un justies gaidīta.

Man trūkst..

Man likās, ka esmu pieaugusi un stipra, ka varu tikt ar visu galā viena, ka man nevienu nevajag.. Muļķības, protams. Nu ir pienācis brīdis, kad gribas atbalstīties pret kāda plecu, justies droši un pasargāti.

Man reizēm trūkst manas agrākās dzīves. Tikai tagad varu paskatīties tā mierīgi no malas. Un atcerēties, cik skaisti bija. Un citos brīžos man liekas neaizstājama mana brīvība un vientulība. Tas, ka varu darīt visu, ko vēlos. Es nezinu, kas ir labāk

Atbraucu mājās un skatos ļoti stulbu filmu. Domāju, ka varu to beidzot atļauties - neko nedarīt un nedomāt.

Man patika šodienas spektroskopija.

(ne)bijušas domas

Tieši tā sauc manu blogu. Tā ir alūzija uz Imanta Ziedoņa grāmatu "Ne tas kādam jāzina. (Ne)bijuši ceļojumi". Tas nozīmē tikai to, ka viss, ko šeit rakstu, var būt īsts un patiess, bet var būt arī tikai un vienīgi tukšas iztēles radītas ainas. Un, runājot par blogu, bieži pieķeru sevi pie domas, ka domāju par to, ko rakstu. Piedomāju. Šis blogs ir publisks. Tas ir labi un arī slikti. Labi tāpēc, ka citādi es nerakstītu šeit neko. Tas nozīmē, ka man kaut kādā ziņā patīk, ka citi to lasa. Un slikti tāpēc, ka es ļoti kontrolēju, ko rakstu. Viss patiesībā ir tādās mīklās. Es gribētu saukt lietas vārdos un teikt visu tik tieši, kā tikai dzīvē tas notiek. Bet es neesmu te brīva. Tas, kas ir ārpus izjūtām un tās rada, ir pārāk svarīgs, lai mētātos publiskā telpā, kurā patiesībā mēs mēģinām radīt literatūru. Un kā nu tas kuram sanāk - labāk vai sliktāk. Mēs (runāju par visiem, kas atgremo savas izjūtas jebkādā veidā publiskā telpā) tikai vēlamies, lai kāds uzzina par mūsu izjūtām. Visbiežāk - lai kāds redz, cik mums ir slikti, lai pajautā/pažēlo utt. Jā, es tagad rakstu visu tik tieši, kā man liekas. Man ir uznācis atklātības laiks, kad cilvēkiem sejā saku visu, ko vien vēlos. Tā tas tiešām ir - redzot, ko cilvēki raksta (tai skaitā es!) savos skype/facebook/draugiem.lv statusos, savos blogos, savās dienasgrāmatās utt., reizēm gribas teikt - nu pietiek taču! Tas ir tik cilvēcīgi, bet es vēlos pēc iespējas vairāk izvairīties no banalitātēm.


Nu jā. Vakar bija maģiskais datums, kurš sastāvēja tikai no vieniniekiem. Un es to aptvēru tikai pašā, pašā vakarā. Un šodien iedomājos, ka tomēr kaut kas notika. Un notika 11.55. Nav gluži 11.11, bet nu tomēr! Gaidot autobusu, ieraudzīju kādu vīrieti, kuram uzreiz pievērsu uzmanību. Viņš bija ļoti skaists, saģērbies tā, kā man patīk. Un viņš noteikti bija citādāks. Uzreiz redzēju, ka viņš ir īpašāks par citiem. Tā mēs dažas minūtes gaidījām 40. autobusu, kurā tad nu arī iekāpām. Pēc brīža es jau aizmirsu par viņu, iedomājos tik tad, kad izkāpu. Nu lūk, varbūt bija liktenīgi! Ha, tas tā humoram - neuztveriet nopietni!

Dažkārt jūtos tā, ka zinu vairāk par pasauli. Piemēram, klausoties kaut kādus cilvēku prātojumus par dzīvi, kas pašiem liekas svarīgi atklājumi un gudrība. Es to ieraugu citādāk. Un tad viss otra teiktais liekas banāls. Tāpēc es vairs tikpat kā nespriedelēju par dzīvi, kaut gan varētu uzrakstīt grāmatu par to, ko es domāju. Es nevēlos iekļūt banalitātēs, ko nemitīgi dzirdu sev apkārt.
Ha, esmu pašpārliecināta. Kā cilvēks pašpārliecināta, nevis kā citādi. Citādi esmu ļoti pieticīga. Bet mana pašpārliecinātība piesaista cilvēkus. Un jūs jau nemaz nezināt, kāda ir tā mana pašpārliecinātība. Tikai es saprotu, par ko tagad rakstu, tā lūk.
Ko es ar to vēlos teikt? To, ka dažkārt esmu maita un dažkārt (piemēram, šodien) apzinos savu vērtību? Ne gluži. Vispār jau es pati sev liekos vērtīga tikai tajos retajos brīžos, kad esmu brīva. Citi teiktu - kad esmu es pati. Bet es saku - kad esmu brīva. Brīvība ir dzīve. Es tikai gribēju pateikt ļoti vienkāršus vārdus - mēs esam tie, kas vēlamies būt. Šie vārdi ir kādam skaype statusā, bet šodien es redzu to īsto nozīmi. Virs visa banālā. Ne jau katru dienu es to redzu. Tad nu lūk, izvēlies savu dzīvi!

Atskats uz Suzi Quatro & Band koncertu

Manī ir nokļuvis tik daudz enerģijas, prieka un aizrautības!

Un tas viss tāpēc, ka vakar, 2011. gada 5. novembrī, Arēnā Rīga uzstājās Suzi Quatro ar savu grupu. Iesākumā uzstājās iesildošā grupa, kas mani ļoti sadusmoja, jo viņi uzstājās stundu! (Koncerta sākums, protams, arī bija mazliet novelojies.) Man liekas, izlietoju lielāko daļu sava lamuvārdu krājuma, gribeju mest ar zābaku utt. Un tad, kad viss jau bija sagatavots, nodzisa gaisma un uz skatuves uznāca viņa - roka leģenda Suzi Quatro. Vienā mirklī tika pilnībā aizmirsta iepriekšējā grupa. Man liekas, es tajā brīdī sajuku prātā. Kliedzu, lēkāju un situ plaukstas. Ne jau es viena tāda. Suzi šarms laikam daudziem liek aizmirst par visu. Neieslīgšu detaļās par koncertu un dziesmām. Viss bija lieliski. Viss bija tā, ka labāk būt nevarēja. Koncertu klausījāmies stāvvietās uzreiz aiz partera sēdvietām (tās bija kādas 10 rindas), īsāk sakot - tieši pretī skatuvei. Nopirkām lētākās biļetes, bet ieguvām tikpat daudz, cik tie, kas pirka biļetes pirmajā rindā (50 Ls). Ne jau tikai tāpēc, ka mēs iemanījāmies tikt stāvvietu pirmajā rindā. Tuvojoties koncerta beigām, Suzi pēkšņi no skatuves rādīja, lai cilvēki nāk uz to mazo telpas sprīdi, kas starp skatuvi un pirmo rindu. Es māsai teicu: "Es gribu!" Un mēs sākām skriet. Atlikušo koncerta daļu es pavadīju pie pašas skatuves (atkal neaptverama veiksme!). Es biju tik tuvu, ka varēju izstiept roku un pieskarties viņai. Redzēju katru vaibstu, kas patiesībā ir puse izrādes. Tā sieviete ir lieliska. Viņa dzied lieliski un izskatās lieliski. Un viņā ir kaut kas vairāk. Es zinu.
Pēc koncerta man bija nokliegta balss, slapja mugura, sāpošas kājas un tik daudz prieka!
Un kas ir pats labākais? Mana māsa, kas zina labi ja pāris viņas dziesmas, bija sajūsmā par koncertu un tagad blakusistabā klausās ierakstus. Un vēl - es negaidīju no latviešu publikas tādu enerģiju, tādu uzņemšanu. Zāle nebija pilna, bet mēs izsaucām Suzi uz skatuves vēl trīs reizes. Un katru reizi cilvēki juka prātā.