Labrīt.

Bija tik daudz domu, ko gribējās pastāstīt nevienam. Bet pēkšņi tās visas pazudušas kaut kur izplatījumā. Vēlme kaut ko rakstīt gan nav pazudusi. Ir nakts un tāds miers, kāds var būt tikai naktīs. Skan Eek A Mouse dziesma Noahs Ark.

Brīvdienas pavadītas lauku klusumā. Tas ir labi, jo mazliet palīdzēja atslēgties no/noildzināja domas par nākotni. Arvien biežāk gribas palikt maliņā, nekur nepieteikties, neko lieku nedarīt, nekur nelīst pa vidu. Visa tā dēļ rodas arī pārāk daudz spriedzes, domu par to, kā būs, uztraukumu..

Šodien atkal sagribējās darīt kaut ko pavisam parastu un vienkāršu. Piemēram, tīrīt sniegu, braukāt ar traktoru u.tml. Nogurdina gudrās sarunas, sabiedrības (sevis) uzliktie rāmji, pazušana kaut kur starp izlikšanos, meliem. Gribas brīvību. Brīvību, kuru man it kā vienmēr gribas. Dažkārt izdodas noķert kādu daļiņu no tās. Bet gribas, lai, arī esot nebrīvam, šādas sajūtas nebūtu.

Rīt braucu uz OSI. Mēģināšu tur strādāt. Man bail. Tā vienkārši - bail. Un mani neinteresē, ka tas ir bērnišķīgi/stulbi.

Sagribējās ļoti kādu brīvu un sirsnīgu sarunu. Šovakar jau kas līdzīgs sanāca, lai gan pavisam neizdevās atbrīvoties no dažādiem žņaugiem. Es turpinu mācīties. Turpinu mācīties neļaut visam ārējam uzlikt sev pārāk spēcīgus žņaugus. Un pašai sev. Zinu, ka atkal kaut kur došos, runāšos, smaidīšu, izteikšu dumjas piezīmes.. Eh, man vēl daudz jāmācās.

Mana pati svarīgākā atziņa, kas pavadījusi pēdējā laikā itin bieži - jāpadara tas, ko mēs darām, par to, kas patīk. Nu lūk, mēģināšu arī turpmāk sevi iedrošināt un pacensties rast prieku tajā, ko daru. Nebaidīties. Drīz jau atkal sāksies skola. 2. kurss solās būt grūts, un laboratorijas tik garas un tik daudz.. Nekas, es cīnīšos. Viss ir tik vienkārši (vai ne?) - ja kaut kas nesanāks, ja kaut kas pavisam nesanāks, es vienkārši aiziešu. Kaut kur, kāda starpība.

Esmu beidzot aizrakstījusi savai kādreizējai labākajai draudzenei, ar kuru visu 12. klasi nerunājām vairs (un es vēl aizvien nezinu, kāpēc; nejautāšu arī, jo negribas sabojāt kaut ko; nav jau arī tik svarīgi, kad runa ir par tādu draudzību, kāda bija mums). Aizrakstīju, ka man žēl. Un viņa teica, ka arī žēl, jau sen žēl. Man vajadzēja gandrīz 2 gadus, lai es uzrakstītu! Es ceru, ka satikšu viņu kaut kad un ka atgūšu kaut ko no tā, kas man reiz bija.

Cilvēki daži ir tādi egoisti.. Ah, ja viņi būtu kaut mazliet gatavi mainīties, viss varētu būt daudz skaistāk. Ar to domāju tik to, ka man ir apnicis tas, ka ar mani runā jauki tad, kad ir garlaicīgi/skumji/vientuļi. Un, kad man ir, tad varu iet kaut ellē ratā. Es tagad vispār sevi vērtēju daudz augstāk. Esmu lepna bez gala.

Un vēl.. Man reizēm tikai gribas zināt, kā iet man tuviem cilvēkiem. Dzirdēt pāris vārdus/lasīt pāris teikumus, varbūt kādreiz satikties. Zināt, ka viss ir kārtībā. Tas taču nav daudz. Kāpēc tas jāuztver kā kaut kādas saistības uzreiz. Man neko nevajag, es tikai gribu zināt, kā Tev (jebkuram) iet.

Es mīlu dzīvi. Un es esmu laimīga. Arī tad, ja nekas nav tā, kā vajag. Es māku samierināties. Tā, lūk.

Viss.

Mosties, draugs!

Pie velna visu, es esmu laimīga! Varbūt dzert mazāk vajag, nezinu. Kaut kāda prieka sajūta nez no kurienes mani šodien pavada jau kopš celšanās brīža.


"Smiesimies šovakar, draugs mans Pajaco,
izsmiet sevi vislielākais prieks.
Apkārt dzīve kā bārdāma trako,
bet tu skumsti vientuļš un lieks."

Un atkal kaut kur pa dubļiem..

Rakstīt jau parasti gribas vien tad, kad slikti iet. Man neiet slikti, bet sajūta tāda, it kā tā būtu. Žēl vien, ka šis blogs sāk pārvērsties par ierakstu kopu, kura varētu piederēt žanram "cik man ir bēdīgi". Vakarā tik skumji, skumji palika, jo dzīve tik sarežģīta. Kādā brīdī liekas pareizi būt nepieejamai un priecāties par brīvību, kā arī redzēt, ka dara pāri. Un nākamajā - žēl, pavisam žēl par savu izturēšanos. Lai gan tagad, šo rakstot, tomēr atkal pārņem tādas dusmas par to, kā pret mani izturas. Es vēlos, lai mani ciena. Tas būtu pirmām kārtām. Esmu apņēmusies, ka neļaušu cilvēkiem sevi necienīt. Huh, tagad mazliet nemiers ir prom. Sākšu ticēt, ka kļūst vieglāk, kaut kur padaloties ar bēdām. Kaut vai kā tagad, kad domas aizlidos bezmērķīgi šajā virtuālās pasaules izplatījumā.

Jau otro dienu dodos uz stadionu. Mazliet skrienu un izmantoju jaunos āra trenažierus. Tas man liek justies nedaudz labāk. Fiziska slodze palīdz arī uz brītiņu tikt vaļā no domām. Vai arī tieši otrādi - pavērš jau it kā nostabilizējušās domas pavisam citā virzienā. Varbūt tieši tāpēc šovakar tāda savas rīcības apjausma un nožēla, un skumjas.

Dabūju uzdevumu tuvākās dienas pieskatīt Jāņa istabas augus un kaķēnu. Kaķēns ir jauks, jau rīt laikam aiziešu paspēlēties.

Vajadzētu beidzot atsākt lasīt. Pēdējās dienās nekas vērtīgs nav ticis izdarīts. Nezinu, varbūt ir nepareizi domāt, ka esmu pelnījusi laisku atpūtu. Gaidu, kad nāks aizrautība un iedvesma kaut ko darīt. Šobrīd negribas neko. Pat braukt nekur īsti ne. Un atkal nelielas ilgas pēc sabiedrības. Gribas satikt cilvēkus, tā vienkārši palaiskoties, padzert tēju vai vīnu. Jā, es tagad jau pāris dienas dzeru sarkanvīnu. Man ir uzdāvināts tik garšīgs vīns.. Arī tas liek justies fiziski labāk. Cerams, nekļūs par paradumu.

Ko es vēlos? Nezinu. "Tikai skumjas un sapņi mans ieguvums."