Rakstīt jau parasti gribas vien tad, kad slikti iet. Man neiet slikti, bet sajūta tāda, it kā tā būtu. Žēl vien, ka šis blogs sāk pārvērsties par ierakstu kopu, kura varētu piederēt žanram "cik man ir bēdīgi". Vakarā tik skumji, skumji palika, jo dzīve tik sarežģīta. Kādā brīdī liekas pareizi būt nepieejamai un priecāties par brīvību, kā arī redzēt, ka dara pāri. Un nākamajā - žēl, pavisam žēl par savu izturēšanos. Lai gan tagad, šo rakstot, tomēr atkal pārņem tādas dusmas par to, kā pret mani izturas. Es vēlos, lai mani ciena. Tas būtu pirmām kārtām. Esmu apņēmusies, ka neļaušu cilvēkiem sevi necienīt. Huh, tagad mazliet nemiers ir prom. Sākšu ticēt, ka kļūst vieglāk, kaut kur padaloties ar bēdām. Kaut vai kā tagad, kad domas aizlidos bezmērķīgi šajā virtuālās pasaules izplatījumā.
Jau otro dienu dodos uz stadionu. Mazliet skrienu un izmantoju jaunos āra trenažierus. Tas man liek justies nedaudz labāk. Fiziska slodze palīdz arī uz brītiņu tikt vaļā no domām. Vai arī tieši otrādi - pavērš jau it kā nostabilizējušās domas pavisam citā virzienā. Varbūt tieši tāpēc šovakar tāda savas rīcības apjausma un nožēla, un skumjas.
Dabūju uzdevumu tuvākās dienas pieskatīt Jāņa istabas augus un kaķēnu. Kaķēns ir jauks, jau rīt laikam aiziešu paspēlēties.
Vajadzētu beidzot atsākt lasīt. Pēdējās dienās nekas vērtīgs nav ticis izdarīts. Nezinu, varbūt ir nepareizi domāt, ka esmu pelnījusi laisku atpūtu. Gaidu, kad nāks aizrautība un iedvesma kaut ko darīt. Šobrīd negribas neko. Pat braukt nekur īsti ne. Un atkal nelielas ilgas pēc sabiedrības. Gribas satikt cilvēkus, tā vienkārši palaiskoties, padzert tēju vai vīnu. Jā, es tagad jau pāris dienas dzeru sarkanvīnu. Man ir uzdāvināts tik garšīgs vīns.. Arī tas liek justies fiziski labāk. Cerams, nekļūs par paradumu.
Ko es vēlos? Nezinu. "Tikai skumjas un sapņi mans ieguvums."
es gaidishu Tevi Juurmalaa. Un Tu jau zini kad! :)
AtbildētDzēstP.S. Atvainos par garumziimeem. ;)