Iemācies sauli, kukainīt!

Šodien kaut kā atmiņā atausa nepārāk sen redzētā Alvja Hermaņa izrāde "Ziedonis un Visums". Protams, bija lietas, kas tur patika mazāk, piemēram, dažādu plašākai publikai domātu jociņu ielikšana (no Hermaņa negaidīju), bet citādi - lieliska izrāde! Kā jau Hermanim.. Bija liela aizrautības un entuziasma, un saules deva. Gribējās atkal ko darīt. Un - galvenais - atkal pamanīt. Kaspars Znotiņš Ziedoņa lomā bija nepārspējams, grūti noticēt, ka var TIK perfekti attēlot dzejnieka balsi, gaitu, kustības, žestus, izskatu..

Tātad - mācīsimies sauli! Domāju, ka tas ir tieši tas, kā lielākajai daļai no mums trūkst..

Apburtais loks. Un tomēr.

Pamazām sāku justies kaut cik sakarīgi. Esmu sapratusi, ka vēlos justies brīvi. Vēlos atkal būt tā dīvainā meitene, kura var būt laimīga arī tāpat. Cik ironiski un dumji - kad man beidzot neko nevajag, tad atkal savajagas citiem. Un tā jau vienmēr. Bet šobrīd man ir pārliecība, ka vēlos, lai mana dzīve paliek tādā gultnē, kā pēdējo neilgo laiku. Es vēlos brīvību it visā. Un ar laiku es iemācīšos/atgūšu to neatkarību un iekšējo brīvību, ar kādu mani pazina cilvēki (tie, kas mani tiešām pazina). Esmu tik daudz par ko pārdzīvojusi pēdējā laikā, ka toreizējā lēkme ir tikai sekas tam, kā es pati visu sabojāju un cik riebīgi cilvēki ir spējīgi rīkoties attiecībā pret mani. Tagad es vēlos izbaudīt cilvēkus - to, ko sniedz pat nedaudz pavirša saskarsme. Protams, tas nenozīmē, ka nevēlos tuvākas attiecības ar dažiem. Vēlos. Bet nevēlos justies ierobežota, vēlos nākt un iet, kad un kur vien vēlos. Ir tik daudz lietu, ko neesmu izdarījusi, kur neesmu aizgājusi.. Es vēlos to visu redzēt!

Es mīlu dzīvi. Tā tiešām ir brīnums. Par to nav nekādu šaubu, kaut vai aizbraucot uz Mežaparku un pavērojot gulbjus. Jā, šodien jau otro reizi šonedēļ pavadīju vienatnē laiku Mežaparkā. Atkal sajutos kā senāk. Domas raisījās tādas, kas mani nemocīja. Vai arī uz brītiņu izdevās aizmirst domas. Pēdējā laikā mani moka tik traks bezmiegs, ka, mēģinot aizmigt vairākas stundas, liekas, sajukšu prātā. Bet - būs labi. Es zinu. Kādreiz noteikti viss būs labi.

Man liekas, mūsu, cilvēku, uzdevums būtu mēģināt darīt visu iespējamo, lai cilvēkiem (tiem, kas blakus) dzīve būtu pēc iespējas skaistāka, vērtīgāka. Lai cilvēki mīlētu dzīvi.. Es zinu, ka pati ne sūda nedaru, lai kādam ir labi, bet nesen sapratu, skatoties uz citiem, kuriem īsti dzīvē nav nekā skaista.. un man ir tik daudz. Un es varētu arī kaut ko dot, jo tiešām ļoti vēlos, lai tiem cilvēkiem ir labi. Par to jāpadomā. Kā mazināt skumjas un naidu, un dusmas, un bezspēcību..

"Lai tu mazāk klusētu un skumtu,
Lai tev reizēm netrīcētu plecs,
Es tev dāvinu šo Rīgas jumtu,
Tici man, ka viņš ir ļoti vecs."  /O. Vācietis./

Kāpēc..

Kāpēc tik traki un neizturami, un neizmērojami sāp galva tieši pirms rītdienas velobrauciena??? Es pat samierinos ar to, ka ir sačakarēta pēdējā brīvā diena, kas bija paredzēta protokola rakstīšanai, individuālā darba ražošanai un integrāļu mājasdarbiem.

Bezspēcīgas dusmas.. It kā kāds tīšām mēģinātu par mani pasmieties!
Ir jau vakars vēls, laika sākt justies brīnumlabi paliek aizvien mazāk. Cerams, ka izdzertais vīns vismaz palīdzēs aizmigt, jo miegs taču dara brīnumus..

Man šodien galva tukša, tāpēc tikai neliela dienas atskaite

Šodien mani pārsteidza ziņa par gaidāmo trako velobracienu uz Majoriem. Uzreiz, protams, piekritu, jo lieliska sabiedrība, jauka diena un fiziskas aktivitātes garantētas! Tomēr ātri vien sapratu, ka mans fiziskais stāvoklis nepavisam neatbilst tik garam pārbraucienam (Ziepniekkalns - Botāniskais dārzs - Majori - Lidosta - Piņķi - Āgenskalns - Ziepniekkalns). Un tāpēc šodien pirmoreiz devos skriet. Pārāk labi neveicās, jo tiku pie galvassāpēm un sapūstas auss. Un skaidrs ir tas, ka divu dienu laikā neko daudz satrennēties nevar, tomēr.. Gaidu pirmdienu un jaunu izaicinājumu savai fizisko spēju robežai!

Nu jau sen esmu sapratusi, ka tad, kad visa dzīve ir galīgi garām, ir kārtīgi jāpamoka sevi fiziski. Tad paliek kaut kā nedaudz labāk.

Citādi šodien beidzot ķēros klāt integrēšanas parādiem, huh.. Arī tur pārāk labi neiet. Un neorganikas protokols pats no sevis netaps. Tāpat individuālais integrēšanas darbs.

Gribas, gribas kaut ko skaistu! Vēl aizvien.. Tāpēc - gaidu rītdienu ar Cielaviņas ēšanu un pirmdienas velo braucienu! Pēdējās brīvās dienas jāaizvada kārtīgi.

Jocīgi..

.. man vairāk negaršo siermaizītes.

Tiešām kaut kas dīvains ar mani notiek. Arī cepti kartupelīši vairs neizraisa pārāk lielu sajūsmu. Un saldējums.

Es nedaudz mācīšos dzīvot.

"Mans draugs ir tas, kurš neprot dzīvot.."

Bet es - mācīšos dzīvot. Mazliet. Citādi pārāk grūti šajā pasaulē ir. Mācīšos norimt, noklust un nesalūzt. Iztikt bez tiem dažiem cilvēkiem, bez kuriem nevar iztikt. Reiz jau man nācās atteikties. Nu es mēģināšu atkal.
Es būšu kā būdiņa ar atvērtām durvīm - jebkurš varēs nākt un iet, kad vien vēlēsies. Tikai brīdi tā, ilgāk es neizturēšu.

Mana saule būs tā, kas debesīs, nevis tā, kas mājo tuvu cilvēku sirdīs. Mans prieks - zemes prieks. "Zemes dēls ar zvaigžņu dvēseli." Es būšu zemes meita.

Nāciet manā mazajā namiņā (tajā dvēseles namiņā ar vaļā durvīm) un ņemiet to, kas jums noderīgs, ja vien ļaušu. Un es ņemšu pretī, ja vien dosiet. Un negribēsim viens no otra vairāk!


Bet tas ilgi tā nebūs.. Ilgi taču viens parasts zemes cilvēks nespēj tā pastāvēt. Zvaigžņu dvēselei vajag atbalsi.

Viss, ko es tagad vēlētos, būtu, lai pasaulē ir kāds, kurš par mani uztraucas, kāds, kam ir svarīgi, kad es nāku un eju. Lai manas durvis nav atvērtas visiem.

Nogurums

Esmu pārgurusi.. Ļoti. Gan fiziski, gan emocionāli. Ir nelabi, sāp galva un gribas gulēt. Un pilnīga nespēja koncentrēties. Un tieši tagad uznākusi vēlme kaut ko vismaz nokārtot.. Vismaz daļu no parādiem. Lai varētu sākt dzīvot normālā ritmā.. Bet es to vienkārši nespēju tagad. Klāt vēl nāk visi tie cilvēki, ar kuriem ir sarunāts satikties. Tas atņem to vēl pavisam nelielo emocionālo spēku, kas palicis pēc visa pēdējā laikā notikušā!

Es vēlos kaut ko īstu! Īstas simpātijas, cieņu, rūpes. Un kaut ko skaistu. Negaidītus ziedus vai tēju uz jumta, vai runāšanos pie tējas visu nakti! Nu, kaut ko pavisam maz!