Sliktākajā gadījumā viss būs labi.

Šo teikumu Edgara māsa teica tad, kad Edgars sāka savu trako vienatnes stopēšanas ceļojumu. Tā, lai nebaidās. Salikās tik nomierinoši un tieši tas, ko šādā gadījumā vajadzētu teikt. Kopš tā laika šis teikums domās vai vārdos ir pavadījis mani daudzās gaitās. Kaut kas ir tajā teikumā, nedaudz palīdz reizēm.

Reizēm viss liekas tik jocīgi.. Cilvēki ielās un pat gaiss ārā. Un pats atrodies sevī tajā lielajā nesaprašanā par to, kas notiek, skaties it kā no malas uz saviem nesakarīgajiem komentāriem, neiederīgajiem smiekliem. Jā, neiederīgs. Tā laikam var raksturot visu pasauli tādos brīžos.

Un tik ļoti gribas kaut ko mīļu. Gribas aizmigt un lai kāds sargā manu miegu. Vispār manas iedomas reizēm ir tik piezemētas kā domas par tādu ātru un vieglu aizmigšanu kaut kur saulē. Vai jūras krastā. Vai kaut vai vienkārši uz grīdas.Tā dīvaini.

Nez kādēļ visas sarunas pēdējā laikā aprobežojas ar banalitātēm un klišejām. Reizēm skatos no malas uz to, kā iesaistos visādās muļķīgās un bezjēdzīgās sarunās, izsaku neko neizsakošas piezīmes. Un vēl - kad nezinu, kā es tiešām vēlos uz kaut ko reaģēt, dumji pasmaidu vai izmetu kārtējo banaitāti. Hmm... Kur palikušas visas nopietnās sarunas?!

Atkal ir nakts, un es sēžu bezjēdzīgi pie datora, klausos vienu dziesmu nu jau kādas 10 reizes. Šoreiz tā ir In the year 2525. Nezinu, kāpēc, bet ir savs šarms šajā visā. It kā jēgas nekādas, pat nesarakstos ne ar vienu, jo nav skype šeit, bet atbilstoši uznākušajai tik neizmērojamajai vientulības sajūtai un skumjām. Un miegs nevienā acī, tas laikam neko labu nenozīmē, jo rīt pirmā lekcija. Un pēc tam vēl matemātika, kurā vajadzētu negulēt un kaut ko saprast. Turklāt apziņa, ka tās ir pēdējās matemātikas lekcijas vispār.. Un kā es parasti saku - šeit mācos matemātikas dēļ.
Bet tagad ir nakts un miers, un tā dziesma n-to reizi jau.. Un man vienalga par tādām dzīves lietām.

Ah, tikko konstatēju, ka mans svars ir palielinājies par 5 kg!! Nesen vēl bija tik maz. Njā, un man likās, ka par tādu lietu kā svars, ņemot vērā manu dzīvesveidu, jau nu noteikti man nebūs jāuztraucas. Bet es jau nemaz neuztraucos, tikai ļoti pārsteidza šis fakts. Nu, neko darīt, tāpēc jau nesākšu darīt muļķības, tāpat uz mani neviens neskatās. :D
Bet nu jā, tas viss, protams, ir sīkumi, ņemot vērā visu pārējo, kas notiek.

Un vēl šodien sapratu, cik ļoti patīkami ir tad, ja kāds par mani padomā. Pavisam sīkumos. Kaut vai noplūc kādu ziedu un iedod man vai arī pataupa kaut ko garšīgu. Cik cilvēcīgi.

Nu jau kādu laiku atkal smagi apjaušu, cik neizsakāmi liels spēks ir Mazā Prinča tik ļoti jau visur pārcitētajai atziņai: "Neaizmirsti tos, kurus pieradini." Un lūk, lai cik ļoti varbūt gribētos atbrīvoties no tāda pieraduma spēka, tas vienkārši nesanāk. Un katrs kaut cik negatīvs skatiens, vārds sāp. Labākais jau ir tas, ka es nemaz nezinu, ko īsti vēlos. Es nezinu, ko es izvēlētos tad, ja tas būtu atkarīgs tikai no manis. Šodien atkal pārliecinājos par to, ka pret mani ir jāizturas tik ļoti uzmanīgi, tik ļoti saudzīgi. Tas nepavisam neiepriecina, jo cilvēki taču tā neizturas. Bet uzturēt ilgstošu kontaktu ar tādiem, kas mani jebkurā brīdī var sākt ignorēt, kaut ko rupju pateikt.. tas ir pārāk grūti. Tā vietā, lai paliktu vismaz kaut cik emocionāli stabilāka, šobrīd kļūstu vēl jūtīgāka. Un tā vienkārši jau cilvēkus nevar izsvītrot, tiecos pēc tiem, kuru šādas izturēšanās dēļ tikai jācieš. Bet tā jau laikam notiek, es tikai ceru pārdzīvot vai izturēt, bet visvairāk ceru, ka viss būs labi. Tā vienkārši.

Šodien iedomājos, ka visvairāk prieka cilvēkiem sagādā kaut ko radīt. Tā, lai var pateikt - tas ir mans, tas ir kaut kas neatkārtojams, ko esmu izveidojis es. Tagad mazliet samulsu par to vārdu "visvairāk". Nē, droši vien nav visvairāk, bet noteikti ir daudz. Vairāk par visu laikam ir svarīga nedaudzu cilvēku atzinība. Kādreiz es ļoti visu sabojāju, jo neapjatu šo lielo nozīmi.

Cik daudz gan viss vieglāk būtu, ja cilvēki spētu nenorobežoties, izteikt to, kā jūtas un (kas būtu galvenais) uzklausīt citus!

Hmm.. Un jā, netieku vaļā no tā nemiera. Es vairs nezinu neko. Pavisam neko.

Par daudz ir smagu vārdu sacīts,
Viens otrs smagāks teikums teikts,
Un, kad es paskatos tev acīs,
Es redzu: kaut kas ir jau beigts.

Kā akmens atlūstam un risam -
Slīd lavīna, nāk velšanās,
Un kaut ko aprok. Un - pavisam.
Un nebūs augšāmcelšanās.

/Imansts Ziedonis./

Man šodien traki skumji.

Labs rīts. Vakars, diena - vienalga.

Šodien pat bija relatīvi laba diena. Bija jauki lekcijās parunāties par visu ko. Un vilcienā satiku Līvu, ar kuru arī sanāca gara saruna. Un tad vēl Edgara uzaicinājums paskriet. Bija jau labi, pēc skrējiena tāda fiziski labāka sajūta uzreiz, kaut gan grūti, grūti ar to sportu man iet.. Skriešana ir lielisks veids, kā mēģināt atbrīvoties no domām. Ne tikai skriešana, bet arī jebkāda cita veida sevis fiziska pārmocīšana. Un es vēlos nedaudz tikt vaļā no domām. Cauri visam šim jaukajam tomēr šodien ir tik ļoti bēdīgi. Es nezinu, kāpēc. Man liekas, tā laikam mana īstā sajūta. Varbūt, varbūt man vēl aizvien traki sāp..

Gribas tagad parunāties. Ne gluži par neko, bet tās skaistās sarunas, kas parasti sanāk naktīs. Par to, kas mūs veido tādus, kā mēs esam, par bailēm, par skaistuma izjūtu.. Par to, kā lietus līst.

Liels, liels nogurums. Fizisks un garīgs. Un es jau paredzu, ka šonakt būs kārtējā bezmiega nakts, kaut gan esmu tik pārgurusi.

Šodienai piederas Austras Skujiņas dzeja..

"Tu vari atmosties no jauna, sākt no gala '
viss būs tāpat. Varbūt pat ļaunāk vēl.
Nevienas durvis nevērsies tev vaļā,
nekur, kur iet, kad krēslo vakars vēls."

Atkal par ceriņiem.

Šodien vakarā atlūzu.. Tik ļoti nāca miegs, jo Igors atkal pacenties ielikt semināru 8os. Pirms kāda brīža pamodināja telefona zvans no Jāņa ar jautājumu, vai nevēlos iedzert kādu aliņu. Sen nerunāts cilvēks, bet šis laikam nebija īstais brīdis. Tagad esmu pavisam pamodusies, tas gan laikam nozīmē, ka naktī īsti aizmigt neizdosies. Tāda sapņaina sajūta..

Un vēl domas par to, ka cilvēkiem vajag piedot. Jā. Citādi pēc tam sanāks, ka vairāk par visu pasaulē vēlēsies, lai atkal viss ir labi. Bet nebūs - neviens taču nemēģinās labot savas kļūdas mūžīgi. Šīs domas vairāk Kitijas sakarā (ja nu Tu lasi).

Hmm, kas vēl? Es šodien atkal jūtos nedaudz kā agrāk. Kad es visiem teicu - šodien lidošu uz Mēnesi. Jā, jā, mani klasesbiedri noteikti atceras visas tās sapņainās muļķības. Šī sajūta mazliet ir atpakaļ. Tas ir labi. Sanāca atkal pakāpt, arī tas ir labi. Gribētos atkal kaut cik nopietni to darīt, citādi vairs pavisam nekas nesanāk - neesmu sevišķi stipra, tāpēc vienīgais veids, kā mēģināt būt citu līmenī, ir daudz trenēties. Tomēr, tomēr.. Cik ļoti trūkst kāpšanas skolā. Man iemācīja to, ka alpīnisms nav tikai sports, tas ir kas daudz vairāk.. Žēl, ka citur tā nav. Nekas, jāpadomā, kur kāpt tā, lai man patiktu pa īstam.

Un atkal par ceriņiem. Man tiešām ļoti patīk šīs puķes (krūmi).

Rīts/diena/vakars

Šodien jūtos tā labi. Ir jau pus trīs, bet esmu relatīvi nesen tikai piecēlusies. Uzcepu kartupelīšus, uzvārīju lielu, lielu krūzi tējas, kura nu jau ir izdzerta. Ir pazudis dienas sadalījums. Rīts, diena, vakars, nakts. Vakar (šodien?) runāšanās līdz 4iem rītā. Jā, tā man patīk dzīvot, gluži kā agrāk.. Tāda nedaudz mākoņu sajūta šodien. Un aiz loga patīkami vēss laiks, viss zied un smaržo.. Un drīz kāpšana. Nedaudz sajūtu gan bojā skola, jo rīt kontroldarbs, kuram neesmu sākusi neko skatīties. Huh.

Rītiem ir ceriņu garša.

"Vēl nav nekā.
Tikai rītiem ir ceriņu garša."

Tikko, izliecoties pa balkona logu, pamanīju, ka ceriņi zied! Manas puķes.. Tā mazliet silti kļuva. Laikam jau sen vajadzēja pamanīt, bet tā jau vienmēr ir.

Šodien vajadzētu būt labam vakaram. Aizdošos uz Nabaklab un Spīķeru koncertzāli. Un vēl klusas cerības, ka sastapšu dažus feinus cilvēkus.

Un dzīve ir traki negodīga. Visiem, kas to nav pelnījuši. Vakarnakt kārtējā bezmiega nakts ar daudz, daudz domu par to, kas notiek, kāpēc, kā rīkoties, lai nenožēlotu. Prioritātes, vērtības, jūtas, brīvība, laime, prāts.

Bet - ceriņi zied..

Es saucu, lai atsauktos.

"Es saucu, lai atsauktos." Bet - vai atsaucās..? Atsaucās. Tikai - cik īsti un patiesi.

Šobrīd ir tā, ka nezinu, ko lai iesāk. Kurš ir pareizais ceļš, kuri - patiesie cilvēki. Es nezinu. Brīžiem gribas, lai ļauj man dzīvot tā brīvi un bez nekādām saistībām un pienākumiem pret citiem. Un tieši tad mani mēģina nedaudz sasaistīt. Un man negribas, tajā brīdī ne. Es tikai vēlos ko patiesu. Es vēlos uzticēties. Tomēr pienāk brīži, kad man nepieciešami kaut kādi apliecinājumi. Neliels mīļums. Un tad, protams, tā nav.
Un vēl.. Mazāk par visu es vēlos kādam nodarīt pāri. Nevienam. Bet - kā lai dzīvo tā, lai nedarītu citiem pāri..? Kā dzīvot, lai citiem ir labi.. un arī man?

Šodien traki sāp kājas.

Šodien atkal sanāca darīt kaut ko pirmoreiz. Tās bija foroorientēšanās sacensības: "Cik labi tu pazīsti Rīgu?" Viss notiek ļoti vienkārši/sarežģīti: komandai tiek iedotas 24 bildes, kurās attēlota kāda sīka detaļa mājā (piemēram, karnīzes rotājums, maza skulptūra mājas sienā, zīmējums); tas arī ir viss - nekādas papildinformācijas; komandai ir 3 stundas laika, lai atrastu šos punktus, pie tam tie atrodas visdažādākajās vietās - Vecrīgā, Klusajā centrā, tālu pa Valdemāra ielu. Skriešana bija traka, ja godīgi, tik tikko izturēju. Nu gluži kā maratons. Apbrīnoju savus komandas biedrus, kas spēja sazīmēt ēkās detaļas, kas redzamas bildēs, atcerēties, atrast, izdomāt.. Es šajā procesā īsti nepiedalījos. Rezultāts - 18 objekti! Manuprāt, lieliski.

Šodien gribas, lai viss ir labi. Un vēl tā skola.. Darāmo lietu tik daudz, ka nezinu, no kura gala ķerties klāt. Huh. Šodien taču nav spēka. Un vispār nav spēka. Un milzīgiem soļiem nāk sesija. Bet tas jau sīkums - vēl lielākiem soļiem tuvojas otrais kolokvijs, kas ne tuvu nebūs tik primitīvs.

Man gribas mazliet gaišas sajūtas. Tik gaišas, cik gaišas var būt vienīgi takas no cilvēka uz cilvēku.

Es gribu ar tevi parunāt.

Šajā brīdī vairāk par visu vēlos, lai būtu kāds, kuram var tā vienkārši piezvanīt vēlā vakarā un parunāt. "Es gribu ar tevi parunāt." Agrāk tā varēja, bet tagad, liekas, ir pazuduši šie cilvēki. Žēl. Šodien traki, traki pietrūkst sarunu, kad abi katrs savā vada galā guļ gultā zem sedziņas un runājas, kamēr viens vairs nespēj cīnīties ar miegu.

Lai gan - var jau būt, ka vaina nav vakarā vēlā, bet ir tikai ilgas pēc tā, ka var jebkurā brīdī piezvanīt un parunāt par niekiem ar iemeslu - man ir tikai garlaicīgi vai vienkārši gribas parunāt. Un tā trīsreiz dienā!

Kaut kāds murgs.. Atkal nemiers pa iekšu un nedaudz sāp. Šodien tik ļoti trūkst..Šodien tik ļoti sajutos lieka pasaulei.

Un jā - ja es kļūstu vēsa, varbūt, varbūt man tikai vajag pierādījumus. Man vajag just, ka mani vajag. Hmm.. Vai nu kārtējo reizi esmu atkal apjautusi, ka sabojāju visu? Prāts saka - viss ir pareizi, ir taču cieņa pret sevi,ir taču ideāli un godīgums. Bet iekšā... iekšā tā mazliet sāpīgi urd.

Gribas tikai kaut ko īstu.

Es vēlos, lai vārdi, ko man saka, nav tikai vārdi, bet arī domas. Un nevis vienkārši tā brīža domas, bet domas vispār. Ja cilvēks apgalvo, ka mani mīl, tad šai domai ir jāpavada viņš visur. Un nevis tikai līdz kādām atmiņām, kas pilnīgi aizēno iepriekšējo domu. Tā, lūk. Es vēlos tikai kaut ko īstu. Īstu no pirmsākuma līdz nāvei. Nešķērsojiet manu ceļu, lai tikai kaut ko no manis iegūtu. Ar skaistiem vārdiem un visādām patētiskām muļķībām.

Es vēlos godīgumu pret sevi vienmēr un visur. Runa ir par visu, ne vien par kādiem vēl nepārsāpējušiem pāridarījumiem.