Atkal ir nakts, un es sēžu bezjēdzīgi pie datora, klausos vienu dziesmu nu jau kādas 10 reizes. Šoreiz tā ir In the year 2525. Nezinu, kāpēc, bet ir savs šarms šajā visā. It kā jēgas nekādas, pat nesarakstos ne ar vienu, jo nav skype šeit, bet atbilstoši uznākušajai tik neizmērojamajai vientulības sajūtai un skumjām. Un miegs nevienā acī, tas laikam neko labu nenozīmē, jo rīt pirmā lekcija. Un pēc tam vēl matemātika, kurā vajadzētu negulēt un kaut ko saprast. Turklāt apziņa, ka tās ir pēdējās matemātikas lekcijas vispār.. Un kā es parasti saku - šeit mācos matemātikas dēļ.
Bet tagad ir nakts un miers, un tā dziesma n-to reizi jau.. Un man vienalga par tādām dzīves lietām.