Ir kļuvis kaut kā vieglāk, jo var nerunāt mīklās, metaforās, nojausmās, ko, iepsējams, otrs nesaprot vai ko var izlikties nesaprotam.. Kaut kāds ledus ir salauzts. Var jau būt, ka tā bija tikai viena saruna, bet man gribētos domāt, ka nē. Vēl ir diezgan daudz darāms pavisam brīvai komunikācijai, bet tas ir sākums. Ir nedaudz bail, ka varbūt sarunas sevi ir izsmēlušas..

Patīkami mazliet paslimot un padzīvoties vienai mājās. Viss kaut kādā savā ritmā/neritmā notiek.. Rītdien Riharda Lībieša koncerts, cerams, jutīšos gana labi. Mazliet sailgojos pēc darba, šodienas Ginta zvans iepriecināja. Par spīti visam, šī vieta man ir ļoti, ļoti tuva.

Nakts un sajūta, ka gribas kaut ko darīt un rosīties.

Может быть, время кого-то и лечит
Только мне помощь его не нужна
Ты возвращайся, а я каждый вечер
Буду тебя вспоминать

Izjūtas ir nepastāvīgas, uzvedība mainās nepārtraukti.. un pa vidu jautājumi, kā tad ir pa īstam. Mazliet apmaldīšanās. Bet būtība jau nemainās, ar to viss ir skaidrs.

Я ведь не зря в эту сказку не верил
Слишком она хороша

Pasakām dažreiz nemaz nav iespējams neticēt. Dažreiz ticēšanas/neticēšanas kategorija vispār nepastāv, jo tas nav būtiski. Būtiska ir dzīves un laimes izjūta.

Laiks varbūt arī ko maina, varbūt tas ir tikai īslaicīgs apmāns. Tāpat kā cilvēki nemainās, mainās tikai formāts.

Ir apnicis visu laiku smieties, nav spēka. Gribas atpakaļ to miera stāvokli, kad nekas ārēji nespēja satricināt.