Labi, ka darbs bija gatavs vakarnakt..

Citādi šodien ir tik slikti, ka diez vai spētu vēl ko izdarīt. Knapi aizvilkos līdz fakultātei. Likās, ka palikšu esplanādē uz soliņa. Atkal sadzēros zāles, par to ir jādomā.. pārāk daudz dzeru. Tagad ir tāda tukša sajūta ar sāpošu galvu. Pat īsti priecāties nesanāk..

Bet VIŅŠ ir!!!!!!

Un palika mazliet mierīgāk.. kaut gan skaidrs ir vēl mazāk. Man liekas, ka viss man svarīgais kļūst arvien trauslāks. Gaidu nākamo piektdienu, ceru, ka būs izdevība parunāties.



Turklāt šodienu mazliet uzlaboja arī tas, ka pabeidzu rakstīt organikas literatūru, kuru pa teikumam liku jau 1,5 nedēļu.. Saņēmos un uzrakstīju, pirms šefs ieradās. Nez, ko viņš teiks. Varbūt viss jāsaplēš un kaut kur jāizmet.









Un domas atkal tās pašas. Un neatkāpjas. Pat koncerta laikā ne. Ceru, ka tas nebūs atkal puscentimetru no totāla sajukuma.

Galvā pavisam liels juceklis. Pavisam neīstajā laikā. Apnikums. Un gribas ko skaistu.


Nesaprotu, kas notiek. Visu laiku tikai viena doma. Un nav spēka nekam. Viss atkārtojas. Un neved nekur.


Gribas visu mest pie malas. Rīt pēdējā diena, un tad vai nu būs, vai nebūs.














Piektdien būs mierīgāk. Tāpat nekas nebūs skaidrs, tāpat būs nemiers, neuzdrīkstēšanās un cerība uz nejaušībām.. Bet būs mierīgāk.

Nevajadzēja piektdien nekur braukt.. Paliek aizvien trakāk. Un iesnas tik lielas, ka liekas - visa galva pilna. Nevienas sakarīgas domas. Labi, ka vismaz indeksēšanai nevajag skaidru galvu. Tikai - ar indeksēšanu nekas, pavisam nekas nesanāk.

Šodien viena dziesma noklausīta jau kādas 100 reizes. Šitā apmātība beidz nost. It sevišķi, ja steidzīgi jāsāk kas darīt.. Vismaz man ir apņēmība krasi samazināt sociālo tīklu lietošanu. Beidzot tas ir izteikts skaļi un tātad - neatgriezeniski. Kādreiz būs jāsamazina arī e-pasta un youtube lietošana, kā arī citādu i-izklaižu daudzums.

Bet tagad vēl mazliet (vai mazliet vairāk nekā mazliet) degradējošu izklaižu.






Būšu laikam pārdozējusi zāles, jo dzeru visu, kas bija mājās un ko tikko nopirku aptiekā... Rīt jābūt dzīvai vismaz uz vakarpusi.

Visādi šiti notiek tieši tad, protams, kad nevajag. Un tieši tāpat kā pirms gada dabūju angīnu. Ar katru stundu kļūst arvien sliktāk. Un man jau gandrīz pilnībā ir skaidrs plāns, kas mani sagaida tuvējās dienās. Visiem labajiem nodomiem tiek mazliet aplauzti spārni. Vispār jau nevarētu teikt, ka nekas nenotiek.. notiek, tikai palēnām.

Vispār šīs dienas labākais citāts no kolēģa puses: "Ar maģistra darba rakstīšanu iet tāpat kā Latvijas hokeja izlasei. Nu labi, mazliet labāk." Sasmējos. Man kaut kā līdzīgi. Organikas eksperimenti gandrīz sarakstīti.. un tas, kas sarakstīts, ir labā kvalitātē.

Mazliet atgriezās prieciņš par to, kas notiek. Darbā pavisam citas sajūtas..

Vispār man paliek interesanti.. paliek interesanti veidot savu darbu. Tieši tādu, kādu es to vēlos. Mazliet atkal ir aizrautība. Tas tāpēc, ka šodien pēc ilga laika atkal pabiju darbā. Mīlu šo vietu un mīlu šos cilvēkus.. Būs pārgājiens! Būs!!! Un vispār.. nemaz neliekas, ka es būtu kur pazudusi uz nedēļu. Un nekas nav jaukāks pasaulē par to, ja kāds priecājas, tevi redzot.

Arlabunakti.

Brauciens atgādināja.. vai drīzāk tur sastaptais cilvēks atgādināja. Un tagad vecas domas mijas ar jaunām, un miera nav. Līdzsvars sašūpots. Apziņa par "kaut ko vairāk". Droši vien paies nedēļas, kamēr viss būs tāpat - mierīgi, rāmi, pierasti. Bet - vai vajag? Vai labāk to trauksmes sajūtu un apziņu, ka ne man lemta tāda dzīve, kādu es vēlos? Vienmēr vēlos tikai neiespējamo.. Kaut gan zinu, ka tas nevar būt paredzēts tādiem cilvēkiem kā man. Reiz gan brīnums notika..

Nez, ko īsti nozīmē tas, ja skaties uz kādu cilvēku un domā, ka viņš ir ideāls it visā? Ja domā: viņš ir tieši tāds, kāds gribētu būt es. Ja tev patīk viņa dzīve; viss, ko viņš dara, tev liekas īpaši un skaisti.. nu, tā, kā parasti cilvēki nedzīvo. Un tajā pat laikā, ja tu pieņem, ka tu varētu apzināti iet uz tādu dzīvi.. vai arī vēl vairāk - ja pieņem, ka tu dzīvo tādu dzīvi.. bet tomēr nespēj pieņemt to kā savējo? Vai tas nozīmē to, ka tu savā ādā dzīvo dzīvi, kuru tev nevajadzētu dzīvot? Vai arī vien to, ka tev jāturpina dzīvot sava pavisam parastā dzīve un jāpriecājas par to, reizēm izraujoties no tās un redzot, ka citādāk arī var?
Kā pārliecināties par to, ka tava dzīve ir tā īstā dzīve, nesagraujot visus tiltus, kas ved atpakaļ? Un vai vajag uzdrīkstēties ko mainīt apzināti, ja tas nav noticis dabiski? Vai dzīvei ir jāveidojas dabiski?

Polija 2013

Tātad.. viss sākās 28. aprīļa vakarpusē, kad 17 cilvēki ieradās Andrejsalā, lai dotos ķert sauli un brīvību uz Polijas klintīm. Pirms garā pārbrauciena mūsu instruktors un organizētājs Juris novada iepazīšanos, kurā katram jānosauc savs vārds un jāparāda kāda kustība, turklāt jāatkārto visu iepriekšējo vārdi un kustības. Kad esam mazliet sapazinušies, sadalāmies pa diviem 9-vietīgajiem busiem.. un brauciens var sākties! Izbraucam 19os. Dzeltenajam busam Iecavā pievienojas Sanita. Ceļš ir garš (13 h), runājamies, klausāmies mūziku un guļam, ko nu kurš. Abi busi brauc pa dažādiem ceļiem, tomēr Juras nacionālajā parkā ierodas vienlaicīgi - agrā rīta stundā. Tur mūs sagaida Laura. Polija pārsteidz ar siltu laiku. Pamazāk uzceļam teltis, iekārtojamies, Juris mūs sadala "ģimenītēs". Katrai ģimenītei ir pārtikas kaste, kuru tad nu var izmantot pēc patikas. Kopā esam trīs ģimenītes - viena veģetārā un divas gaļēdāju. Iekožam brokastis un dodamies uz klintīm. Drošākie jau sākt kāpt sarežģītākus maršrutus, bet mazāk drošie tikmēr atkārto mezglus, drošināšanas pamatus un iemēģina vieglākus maršrutiņus. Kāpjam visu dienu. Laiciņš silts, te jau viss zied un ir pavasaris. Maršrutu daudz, klintis dažādas, un laiks paiet nemanot. Vakarpusē atgriežamies mājās, dušojamies un gatavojam ēst. Mums pievienojas arī īstā ģimenīte, kas ierodas ar savu auto un kura mīļi tiek iedēvēta par joku ģimenīti. Nakts ir silta un patīkama, pēc garā ceļa visiem labs miegs.
Otrā diena vēl siltāka un saulaināka.. Paēdam brokastis, sagatavojam maizītes ceļam un dodamies uz klintīm. Šeit to ir daudz, tā ka izvēle liela. Kad vairs nav spēka sporta maršrutiem, var uzkāpt augšā no otras puses, vērot burvīgos skatus, sauļoties un vienkārši izbaudīt skaistumu un cilvēkus apkārt. Ar Līvu un Sanitu nolemjam uz kempingu iet mazliet ātrāk un apmaldāmies. Taku ir ļoti daudz, un lielākā daļa ved dziļāk mežā iekšā. Pēc telefona zvana Jurim un ilgas blandīšanās beidzot nonākam uz ceļa, pa kuru tad arī aizkļūstam līdz kempingam. Ierodamies jau tumsā. Pārējie jau sagatavojuši vakariņas. Pa nakti mazliet līst un kļūst auksts.
Trešās dienas rīts ataust auksts. Ir 1. maijs, tapēc kempingā sarodas daudz poļu. Pēc brokastīm dodamies uz klintīm, tomēr iekāriens kāpt ir tikai dažiem. Ir ļoti auksts, turklāt pirmo divu dienu intensīvā kāpšana ir atstājusi pēdas. Pēcpusdienā pametu pārējos un aizdodos uz ~ 4 km attālo veikaliņu, sapērku saldumus un parunājos ar vairākiem poļiem. Iespaids par poļiem ļoti pozitīvs. Reizēm gan ir pagrūti komunicēt, jo angļu valodu kaut cik pieņemamā līmenī zina retie. Vienā veikaliņā ar pārdevēju runājos pa pusei krieviski, pa pusei angliski. Poļi kaut kā ļoti jocīgi izrunā vārdu Latvija, tāpēc ir grūti izstāstīt, no kurienes nāku. Vispār ārzemnieki šeit ir retums, uz klintīm pārsvarā dodas paši poļi no savas lielās valsts visiem nostūriem. Ir atklāts arī no kempinga pavisam netālu esošais kāpšanas lietu veikaliņš Milo, kurā mēs aizvadām diezgan daudz laika, gan izvēloties apģērbu/kurpes/somas/kāpšanas inventāru, gan pļāpājot ar pārdevējiem, kas tīri labi runā angliski. Rezultātā teju katrs no mums ir kaut ko iegādājies. Esmu tikusi pie sandalēm un kāpšanas biksēm. Vakarpusē nolemjam ēst siltumā, tāpēc dodamies uz blakus esošo viesnīcu. Ēdiens ļoti garšīgs un viesnīcai nav arī dārgs. Patīkami pasēžam līdz vēlam vakaram.
Pa nakti stipri līst. No rīta ir skaidrs, ka nekādas kāpšanas nebūs, tāpēc pēc brokastīm dodamies uz ~ stundas brauciena attālumā esošajām alām. Alas ir skaistas, tomēr mūsu gide nerunā ne vārda angliski. Tā kā laiks tik slikts, dodamies mājup un atlikušo dienas daļu pavadām kā nu kurš. Taisām ēst nojumītē, kur sarunas un poļu alus baudīšana turpinās līdz naktij, Es izmantoju laiku vēlai vakara pastaigai uz klintīm. Tas ir tieši tas, kas man vajadzīgs - mazliet vientulības un klaiņošana pa klintīm.
Nakts tāda pati kā iepriekšējā, tāpēc pēdējā dienā pēc brokastu paēšanas un telšu novākšanas braucam kāpt uz iekštelpām. Kāpšanas zāle diezgan iespaidīga, puiši bolderingo ilgi.
Un tad atkal garais ceļš mājup.. Ar paliekošām atmiņām, sajūtām un jauniem iepazītiem cilvēkiem. Kā arī skaidriem plāniem nākotnei. :)