Un nedaudz skumju par manu dzīvi

Vakar bija uznākusi tā dīvainā nolemtības sajūta. Sajutos ļoti nelaimīga. Pat bez iemesla īsti.. Man tik ļoti vajadzēja, lai mani samīļo un pasaka: viss būs labi. Tas, protams, nenotika. Tā nelaimīguma apjausma liek paskatīties uz dzīvi, uz savu dzīvi tā pavisam bez aizrautības. Un tā skumjā apziņa sekoja vakar. Sajutu vēlēšanos pēc vientulības, tāpēc vienu lekciju pavadīju kaut kur aizmugurē tālu no visiem, lasot Raiņa dzejas krājumu. Pēkšņi ļoti skaudri nāca atziņa par to, kā es dzīvoju. Par attiecībām, par to, ko es nenovērtēju un kas savukārt nenovērtē mani. Apjautu, ka šobrīd dzīvoju pēc kaut kāda režīma, kas man ir uzspiests - kad otrs vēlas, tad ir mīļš, kad vēlas - var būt pilnīgi vienaldzīgs. Es sajutos izmantota. Jā, tikai daži brīži liek justies tā labi. Nu, tā, kā vajadzētu būt. Izbaudīt citus sev blakus. Novērtēt un tapt novērtētam. Es esmu ļoti jauna! Es vēlos, lai manā dzīvē ir daudz skaista! Skaista, nevis tā vienkārši.. Viss notiek, jo tā vajag, tā ir pieņemts, tā ar visiem notiek un tamlīdzīgas muļķības. Jā, manis pēc, es jau nepretotos, ja notiekošais būtu īpaši.. skaisti.. liktenīgi. Pēdējā laikā vispār dzīve arī tāda vienmuļa tapusi, šobrīd vēlos pastaigas gar Gauju, gar jūru, pa mežu. Vēlos skriet un lēkt, un smieties.. Dzīvot "ar sauleszaķi sirds vietā". Ar šo sajūtu.
Vakar sapratu arī to, ka neesmu pavisam novērtējusi augstskolu. Drīz jau būs pagājis pirmais gads te! Un es tikai domāju par darāmā kaudzēm, par atpūtu, nekā nedarīšanu, kaut ātrāk viss beigtos. Kā es agrāk sapņoju par to lielisko sajūtu sēdēt lielās un veclaicīgās auditorijās, klausīties lekcijas.. Tā, lai viss interesētu, lai nebūtu jāskatās pulkstenī. Un vakar, sēžot beigās un lasot Raini, tā sajūtu atgriezās. Es spēcīgi izjutu to, ka studēju. Un nu ir radusies vēlme arī kaut ko pašai sākt darīt, nokārtot visas neizdarītās skolas lietas. Un izbaudīt to, kas ar mani te notiek. Tā taču ir lieliska iespēja visu laiku uzzināt kaut ko... Un man patīk mācīties!! Pēdējie pāris gadi bijuši ļoti grūti, tas daudz mainījis attieksmē, bet zinu arī to, ka tas, vai mana sajūsma un aizrautība atgriezīsies, ir atkarīgs tikai no manis.

Šīs dienas pārbīlis

Šovakar dabūju piedzīvot kādu nepatīkamu notikumu. Ir skumji, ja dzīvo pilsētā, kurā nevari justies drošs ne tikai nakts vidū, bet arī vakarā. Šodien atgriezos mājās ar vilcienu, kurš iebrauc stacijā nedaudz pirms desmitiem. Liekas pavisam vēl agrs laiks, parasti ar šo vilcienu brauc daudzi, ielas ir pilnas. Bet šodien (varbūt svētdiena pie vainas?) manā pieturā izkāpa vien daži. Arī pilsētā uz ielām cilvēku visnotaļ maz. Tā uz ceļa, kas ved no stacijas, atrados tikai es, kāda sieviete un aiz mums - vīrietis. Vīrieti uzreiz ievēroju, jo jūtu skatienus mugurā. Ik palaikam pametu skatu aiz muguras - vēl aizvien tās trakās acis, kas ir ieurbušās manī. Tas skatiens bija briesmīgs, sapratu ātri, ka ar vīrieti kaut kas nav kārtībā - narkomāns vai vienkārši slims. Jau nogriezos, lai ieietu tuvējā veikalā, bet apsargs rupji pateica, ka ir jau desmit. Sāku paātrināt gaitu, bet arī vīrietis to noteikti darīja, jo visu laiku jutu viņa skatienu. Sapratu, ka nu ir pavisam traki, jo vienīgais cilvēks šajā nomaļajā galā bija sieviete, kas arī gāja no vilciena pirms manis. Ievēroju, ka arī viņa atskatās ik palaikam. Drīz jau biju sasniegusi viņu, vienu brīdi mēs abas izbiedētas saskatījāmies, viņa vēl uztraukti skatījās atpakaļ, es arī. Mans piparu baloniņš bija palicis mājās, nekādu vairs iespēju, jo līdz mājām vēl riktīgs gabals, tāpēc sāku skriet. Nospriedu, ka tas varētu tikai sadusmot vīrieti, tāpēc skrēju ātri.. Cik nu ātri spēju ar savu astmu, un šogad vēl vispār nebija skriets. Pēc neliela gabaliņa atskatījos un ievēroju, ka arī sieviete, nervozi atskatoties, sākusi skriet (ak Dievs, es ceru, ka ar viņu viss ir labi). Un tad es ārprātā lidoju. Paliku pilnībā bez elpas un balss. Nomierinājos tikai mājās. Vajadzēja pus stundu, lai sāktu normāli elpot. Nu jau stundu esmu te, bet vēl aizvien sāp plaušas un kakls. Tas mani vienkārši sadusmo - nu kāpēc es nevaru normāli atgriezties mājās.. Un ne tikai tas. Klāt nāk arī bailes. Man ir bail nu jau no katra trokšņa. Ienīstu šo sajūtu.

Par brīvību un neatkarību

Brīvība.. Tai, protams, ir dažādas izpausmes, bet, manuprāt, tas ir augstākais, ko cilvēks var sasniegt. Nē, ne jau apkārtējo dēļ, bet tikai un vienīgi sevis dēļ. Pēdējā laikā sanācis iepazīt kādu ārēji (droši vien arī iekšēji) ļoti brīvu cilvēku, gribas tik ļoti atgūt savu iekšējo brīvību. Tā nekur nav pazudusi, vienīgi man ir jāiemācās nedarīt pāri cilvēkiem, kas atrodas tik tuvu man.. un tajā pašā laikā saglabāt brīvību un iekšējo neatkarību. Tam visam diezgan neatņemama sastāvdaļa ir ārējā neatkarība/brīvība. Ir jāiemācās atrasties nedaudz atstatu no cilvēkiem. Pavisam nedaudz, tā, lai pat īsti nejūt. Pārāk liela iegrimšana sīkumos var nonākt pie ķēdes reakcijas, kas pamazām noved nenozīmīgā spītībā pret cilvēkiem (dzīvi?) un sabojā tik daudz skaistu brīžu, kas ir aizpildīti kaut vai tikai ar spēju elpot! Tagad ir tāda sajūta un apņemšanās dzīvot ar prieku un sagādāt prieku citiem. Ir atkal aizrautība, miega trūkums un enerģija. Kāds mans draugs reiz teica: "Es savu dzīvi salipinu no tā, kādu laimes kvantumu sniedzu cilvēkiem." Jā, tā būtu jādzīvo, vienīgi ne tikai citiem, bet arī sev.. Kādu laimes kvantumu spējam sniegt sev. Atļausimies nozagt nedaudz brīvības dzīvei, nebūt tik ļoti atkarīgiem no ikdienas lietām, kas ir jāizdara, principiem, mērķiem, pienākumiem. Ir jāiemācās stāvēt pāri daudz kam. Tas veicina iekšējās brīvības izjūtu, kas patiesībā ir prieks un aizrautība par iespēju dzīvot un visu, ko mēs darām.

"Brīvība ir dzīve." (Remarks)

Un pēkšņi nekam vairs nav nozīmes

Jā, tikai viens telefona zvans spēj izbeigt visu skaisto dzīvības apziņu. Kādas tās tomēr ir muļķības, ka var smelties laimi tikai apkārt notiekošajā. Pirmajā vietā ir un paliek cilvēki. Cilvēki, kas pārkāpuši pāri dvēseles slieksnim. Cik tomēr maz vajag.. lai nekam vairāk nebūtu nozīmes.

Un nav vairāk pavasara.. Nav vairāk saules un prieka. Aizvediet mani kaut kur prom, citādi es sajukšu prātā. Nu jau ir daudz par daudz, cilvēka sirds to nespēj izturēt.

Bet dzīve ir..

.. skaista! Viss, ir pienācis brīdis, kad mani vairs neinteresē tie, kas ar mani nevēlas runāt. Nu, nerunājiet!

Man ir prieks par cilvēkiem un lietām, kas man ir. Te un tagad. Esmu atkal to iemācījusies.. Izjust laimi neatkarīgi no ārējiem apstākļiem. Tiešām - pavasaris dod tik daudz saulainas enerģijas, ka atkal gribas uz ielas smaidīt cilvēkiem. Kā I. Ziedoņa dzejolī - "Es tieši uz ielas eju tev klāt, es gribu ar tevi parunāt." Es gribu runāt ar jums visiem! Šodien, ejot pa ielu, domāju par to, ka mēs patiešām izmantojam cilvēkus. Man bija prieks par nesen notikušo sarunu, jo tā bija ar cilvēku, kurš vēl nav iemācījies redzēt manī sliktu, tāpat kā es viņā. Beidzot varēja runāt no sirds, aizmirst to nejēdzīgo sajūtu, kad vēlies mazāko uzmanības pierādījumu no kāda, kurš neliekas ne zinis. Mans nemiers, kas plēsa iekšas, nu ir pārvērties citā nemierā. Nemierā, kas urda uz trakulībām un neprātībām, uz dzīves elpošanu tā, ka sāp. Jā, tā esmu es. Atkal daļina manis ir atpakaļ.

Es priecājos par dzīvi, jo, lai cik nodeldēti tas neskanētu, tas ir milzīgs brīnums un lielākā dāvana. Tad, kad nekā vairs nav, tad paliek vēl.. dzīvība. Spēja sajust un ieraudzīt, un dzirdēt, un elpot! To nevajag aizmirst, lai kas arī notiktu.

Pavasaris

Pavasaris spēj darīt brīnumus. Saule, zilas debesis un siltums liek atmosties aizrautībai, vēlmei kaut ko darīt. Un smaidam. Gribas atkal smaidīt par dzīvi un niekiem, lai gan iekšā viss deg. Pavasaris nedaudz apslāpējis nemieru krūtīs. Un atkal ir ilgas un sapņi!

Es vēlos redzēt zemes, kalnus, jūras un okeānus! Klintis un ūdenskritumus, mežus un purvus!

"Es esmu šeit, lai dzīvotu no visas sirds."

Par vientulību un ilgām

Tagad iekšā tāds nemiers.. Vairs nevaru tā. Esmu daudz pārdomājusi pēdējā laikā. Tik ilgi tiecos pēc tā, kas man nav lemts. Pēc tā, ko man nemaz vairāk nevajag.. Un es saprotu tikai tagad, cik svarīga man ir tagadnes laime (jā, laime!!!). Un kāpēc nu ir pienācis lūzuma brīdis.. Tad, kad esmu gatava darīt jebko, lai tikai atkal viss būtu labi! Man likās, ka noteikti neesmu no tiem cilvēkiem, kas saprot lietu vērtību, tās pazaudējot. Vienmēr dzīves svarīgajos brīžos bijusi tā atziņa - varbūt tā nebūs vairs nekad. Un tagad.. Tagad gribas atgūt to prieka sajūtu par dzīvi, to rāmās laimes sajūtu, kas nesen vēl bija. Es spēju dzīvot tikai galējībās, šobrīd jūtas ir tik traki sakāpinātas, ka plēš vai iekšas cauri, bet tad, kad to vajadzēja, kaut kāda dumja vēlme nebūt tai, kas skatās no apakšas uz augšu, apslāpēja visu pārējo. Kāpēc tā ar cilvēkiem ir - tad, kad vienam vajag, otram ir vienalga, un otrādi..? Tagad nedaudz atgriežas tā senā sajūta, kas man kādreiz bija. Par to, cik apkārt viss ir skaists. Prieks par sauli aiz loga un katru nieku. Vienīgi šī apziņa nākusi tāpēc, ka nekur citur piepildījumu un vērtību sasniegt neizdodas.

Bet tagad es jūtos tik sasodīti vientuļi, jo cilvēks, ar kuru tieši tagad vēlos sazināties, to nevēlas. Un apziņa, ka daļa vainas tajā visā pieder man, beidz nost.

Cilvēks ir vientuļs, lai cik apkārtējo cilvēku būtu pārkāpuši to smalko robežu, kas šķir parastus draugus no tuviem. Droši vien šī apziņa nav visiem, iespējams, vientulību var apmānīt, bet es to nemāku. Iespējams, vēl neesmu iemācījusies. Gribas, tieši tagad tik ļoti gribas to saldo ilūziju par to, ka tu neesi viens. Vientulība ir skaista. Es agrāk to tik ļoti izjutu un mācēju novērtēt un izbaudīt. Agrāk viena klaiņoju pa mežiem, pilsētām, domāju, radās pat daudz dzejas, kas nekad netika pierakstīta. Tas sagādāja kaut kādu emocionālu piepildījumu, varētu teikt, ka toreiz man bija interesanti pašai ar sevi. Tā ir lieliska apziņa, kuru vēlētos atkal atjaunot. Bet vientulība kļūst par drausmīgu apsēstību tad, kad vēlies ko citu. Neizturami vēlies.
Sen iepatikušies Reinholda Mesnera vārdi (no grāmatas "Gājiens vienatnē. Nanga Parbats"):

Vientulība ir spēks,
kas pazudina,
ja pārsteidz tevi nesagatavotu;
bet tā paceļ tevi pāri sev pašam,
ja tu spēj to piepildīt.

Šo dzīvi es neaizmirsīšu nekad..

Ir jau pagājušas dažas dienas no pirmdienas vakara, kad kārtējā negaidītā ziņa mani satrieca. Pēkšņi likās, ka visa mana iepriekšējā dzīve ir padarīta nevērtīga. Tas ir tā dīvaini, bet man pastāv dzīves dalījums - iepriekšējā dzīve un tagadējā. Protams, tagad nekas nav tik vienkārši beidzies un pagājis, dzīvē taču nekas tik vienkārši nenotiek. Un lūk, pirmdienas vakara ziņa gandrīz vai sagrāva manas skaistākās atmiņas, domas un jūtas. Pēdējie divi gadi man sagādāja daudz sāpju, skumju un pārdzīvojumu, bet bija arī nozagtas laimes brīži. Pat skumjas un sāpes bija skaistas.. Daudz domu un pārdomu par to, cik tālu cilvēks drīkst iet, cik izmaksā laime un kāpēc.. kāpēc dzīve tik smaga un netaisnīga. Un pēkšņi kaut kas iznīcina visu to sajūtu, ka esmu piedzīvojusi vairāk! Nē, es netiecos pārspēt jūtās un apstākļos citus cilvēkus, nepavisam. Bet manī iekšā bija tik daudz kā. Atceros laiku pirms pusotra gada, kad rakstīju vēstulē tekstu: "Tagad gribas kā Blaumaņa Kristīnei kliegt: "Es varu tikai mīlēt."" Bija pazudis jebkāds naids, tā bija tāda skaista sajūta. Toreiz iemācījos redzēt cilvēkos lietas, kuras man būtu jāierauga. Iemācījos saprast, ka ikkatrā cilvēkā kaut kas ir. Toreiz sāku lūkoties pavisam citādāk uz saviem klasesbiedriem. Gribēju ar katru no viņiem parunāt, uzzināt kaut ko vairāk nekā tikai standartlietas. Un jā, toreiz sapratu - ar katru ir iespējama tāda saziņa, lai abi kaut ko no tās gūst. Atceros sava klasesbiedra teikto - mēs sazināmies ar citiem tikai tāpēc, ka no tā kaut ko iegūstam. Un pēdējā vidusskolas gadā paspēju iegūt ļoti daudz. Tagad šī sajūta ir nedaudz zudusi, vairs īsti nav vēlmes tuvoties kursabiedriem un pajautāt kaut vai to, kā iet. Vairāk notiek tāda kā izlase. Laikam jau viss ir pavisam vienkārši - neapzināti mēģinu sazināties ar tiem, kas mani emocionāli bagātina.


Bet tagad sāp. Ļoti. Pēdējā laikā dzīve bieži vien pārvēršas par teātri. Un reizēm es pati sevi vairs nepazīstu! No tā man ir bail. Pazaudēt. Pazaudēt to sevis apziņu. Es vēlos pagātni un pagātnes cilvēkus, lai saprastu, kā es patiesībā jūtos. Man vajag tādu kā standartpunktu, kādu, kurš mani pazīst labāk, nekā es sevi pazīstu..