Brīvība.. Tai, protams, ir dažādas izpausmes, bet, manuprāt, tas ir augstākais, ko cilvēks var sasniegt. Nē, ne jau apkārtējo dēļ, bet tikai un vienīgi sevis dēļ. Pēdējā laikā sanācis iepazīt kādu ārēji (droši vien arī iekšēji) ļoti brīvu cilvēku, gribas tik ļoti atgūt savu iekšējo brīvību. Tā nekur nav pazudusi, vienīgi man ir jāiemācās nedarīt pāri cilvēkiem, kas atrodas tik tuvu man.. un tajā pašā laikā saglabāt brīvību un iekšējo neatkarību. Tam visam diezgan neatņemama sastāvdaļa ir ārējā neatkarība/brīvība. Ir jāiemācās atrasties nedaudz atstatu no cilvēkiem. Pavisam nedaudz, tā, lai pat īsti nejūt. Pārāk liela iegrimšana sīkumos var nonākt pie ķēdes reakcijas, kas pamazām noved nenozīmīgā spītībā pret cilvēkiem (dzīvi?) un sabojā tik daudz skaistu brīžu, kas ir aizpildīti kaut vai tikai ar spēju elpot! Tagad ir tāda sajūta un apņemšanās dzīvot ar prieku un sagādāt prieku citiem. Ir atkal aizrautība, miega trūkums un enerģija. Kāds mans draugs reiz teica: "Es savu dzīvi salipinu no tā, kādu laimes kvantumu sniedzu cilvēkiem." Jā, tā būtu jādzīvo, vienīgi ne tikai citiem, bet arī sev.. Kādu laimes kvantumu spējam sniegt sev. Atļausimies nozagt nedaudz brīvības dzīvei, nebūt tik ļoti atkarīgiem no ikdienas lietām, kas ir jāizdara, principiem, mērķiem, pienākumiem. Ir jāiemācās stāvēt pāri daudz kam. Tas veicina iekšējās brīvības izjūtu, kas patiesībā ir prieks un aizrautība par iespēju dzīvot un visu, ko mēs darām.
"Brīvība ir dzīve." (Remarks)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru