Ir jau pagājušas dažas dienas no pirmdienas vakara, kad kārtējā negaidītā ziņa mani satrieca. Pēkšņi likās, ka visa mana iepriekšējā dzīve ir padarīta nevērtīga. Tas ir tā dīvaini, bet man pastāv dzīves dalījums - iepriekšējā dzīve un tagadējā. Protams, tagad nekas nav tik vienkārši beidzies un pagājis, dzīvē taču nekas tik vienkārši nenotiek. Un lūk, pirmdienas vakara ziņa gandrīz vai sagrāva manas skaistākās atmiņas, domas un jūtas. Pēdējie divi gadi man sagādāja daudz sāpju, skumju un pārdzīvojumu, bet bija arī nozagtas laimes brīži. Pat skumjas un sāpes bija skaistas.. Daudz domu un pārdomu par to, cik tālu cilvēks drīkst iet, cik izmaksā laime un kāpēc.. kāpēc dzīve tik smaga un netaisnīga. Un pēkšņi kaut kas iznīcina visu to sajūtu, ka esmu piedzīvojusi vairāk! Nē, es netiecos pārspēt jūtās un apstākļos citus cilvēkus, nepavisam. Bet manī iekšā bija tik daudz kā. Atceros laiku pirms pusotra gada, kad rakstīju vēstulē tekstu: "Tagad gribas kā Blaumaņa Kristīnei kliegt: "Es varu tikai mīlēt."" Bija pazudis jebkāds naids, tā bija tāda skaista sajūta. Toreiz iemācījos redzēt cilvēkos lietas, kuras man būtu jāierauga. Iemācījos saprast, ka ikkatrā cilvēkā kaut kas ir. Toreiz sāku lūkoties pavisam citādāk uz saviem klasesbiedriem. Gribēju ar katru no viņiem parunāt, uzzināt kaut ko vairāk nekā tikai standartlietas. Un jā, toreiz sapratu - ar katru ir iespējama tāda saziņa, lai abi kaut ko no tās gūst. Atceros sava klasesbiedra teikto - mēs sazināmies ar citiem tikai tāpēc, ka no tā kaut ko iegūstam. Un pēdējā vidusskolas gadā paspēju iegūt ļoti daudz. Tagad šī sajūta ir nedaudz zudusi, vairs īsti nav vēlmes tuvoties kursabiedriem un pajautāt kaut vai to, kā iet. Vairāk notiek tāda kā izlase. Laikam jau viss ir pavisam vienkārši - neapzināti mēģinu sazināties ar tiem, kas mani emocionāli bagātina.
Bet tagad sāp. Ļoti. Pēdējā laikā dzīve bieži vien pārvēršas par teātri. Un reizēm es pati sevi vairs nepazīstu! No tā man ir bail. Pazaudēt. Pazaudēt to sevis apziņu. Es vēlos pagātni un pagātnes cilvēkus, lai saprastu, kā es patiesībā jūtos. Man vajag tādu kā standartpunktu, kādu, kurš mani pazīst labāk, nekā es sevi pazīstu..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru