Filmas beidzas tur, kur tām vajdzētu sākties.

Jā, tieši tā man liekas. To es domāju par tām filmām ar laimīgām beigām. Un ne tikai tām. Tad, kad beigās tie, kam jābūt kopā, beidzot apprecas/saprot to/pārvar visus šķēršļus utt.., tad filma beidzas. Bet redziet, mīļie, tajā brīdī dzīve tikai sākas. Ja jau filma ir dzīves spogulis, tad vajadzētu to uzņemt no brīža, kad sākas tā laimīgā dzīve. Noskatoties tāda veida filmu, mēs, līdz ar varoņiem pārdzīvojuši visus šķēršļus, saldi nopūšamies, jo viss taču ir labi - varoņi tagad līdz mūža galam dzīvos tajā skaistajā un mīlestības pilnajā apziņā, kā tas ir filmas beigās esošajās kāzās/priecīgā atkalsatikšanās brīdī u.tml. Tikai dzīvē, redz, tā nenotiek. Dzīvē šādi paiet labi ja daži pirmie mēneši. Bet to gan jau visi zina, kā tas notiek. Tamdēļ uzņemiet reiz īstu filmu par īstu dzīvi!! Tas pats attiecas, protams, arī uz teātri un grāmatām, tikai mazākā mērā. Grāmatas tomēr tādas īstākas vairumā gadījumu.

Un vēl kas man liekas dīvaini.. Kāpēc, skatoties "Medisonas apgabala tiltus" (un citas līdzīgas filmas/grāmatas), cilvēki slauka asariņas kabatslakatiņos, bet, tiklīdz saskaras ar ļoti līdzīgu situāciju dzīvē, tad sievietes ir maitas/padaudzas un vīrieši ir cūkas? Kāpēc filmās mēs jūsmojam par skaistu mīlestību, bet dzīvē to krasi nosodām..? Kāpēc, lasot Hamsuna "Viktoriju", mēs kvēli ceram, ka viņi pēc gadiem atkal būs kopā un dzīvos laimīgi? Un kāpēc dzīvē, redzot, ka neprātīgi iemīlējušies cilvēki atsakās no savas laimes, jo vienam no tiem ir ģimene, domājam, ka viņiem nemaz nav tiesību paskatīties vienam uz otru un plus vēl nozākājam viņus līdz nāvei (neņemot vērā faktu, ka ģimene izjaukta netiek)?

Dzīve un kino/literatūra neiet roku rokā. Tas ir absurds.

Jūtos kā noziedznieks.

Kas notiek? Pēkšņi daži cilvēki ar mani nerunā vai ir pārstājuši kontaktēties. Viens jauks darba kolēģis pēkšņi vairs pat īsti neatņem sveicienu, kaut gan agrāk, ienākdams manā laboratorijā, vienmēr skaļi mani pats sveicināja un vispār visādi citādi bija jauks. Hmm, mani tas ļoti apbēdina, un es vēlos zināt, kāpēc.. Un ne tikai tas! Arī citi.. Neatbild. Ja atbild, tad kaut kā auksti. Lai. Pie velna visu. Es zinu savus noziegumus un zinu to, ka tie nebija vērsti pret jums.
Starp citu, par noziegumu šobrīd nerunāju netīši. Tikko izlasīju Dostojevska "Noziegums un sods". Ģeniāla grāmata. Es pat nevēlos šeit izvērsties tās analīzē vai savā vērtējumā. Teikšu tikai to, ka šī ir tā grāmata, kas būtu jāizlasa katram. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs visi esam noziedznieki. Ne jau tāpēc, ka būtu nogalinājuši kā Raskoļņikovs, tomēr sods, ko viņš izcieta, viņa izturēšanās pret Soņu un tās mēmā bijība un mīlestība liek saprast.. Saprast ko? To, kā es (domāju, tas būs arī daudziem citiem tuvs) izturos pret saviem tuvajiem. Zinu, ka esmu bijusi maita. Dzīvē ir viena lieta, ko es pa īstam nožēloju. Tas ir tas, kā es izturējos pret savu māti. Visas tās reizes, kad pusaudzes dumjības iespaidā negribēju runāt ar viņu, atbildēju rupji.. Tas viņu sāpināja. Un tagad sāpina mani, jo tas ir mans sods. Aizvien biežāk atceros dažas ainas no pagātnes, kas skaudri parāda, ka neesmu cilvēks. Bet lūgt piedošanu par tām reizēm es nevaru. Esmu pārāk lepna. Pretīgi lepna. Tik lepna, ka vēl tagad reizēm pasprūk dusmīgāki vārdi, kaut gan neviena mīļāka man dzīvē nav. Ja vien viņa to zinātu..
Un ir vēl otra lieta, ko es uzskatu par savu noziegumu. Arī šeit liktenis par mani ir pasmējies, jo dzīve iekārtojusi tā, ka atgādinuājumu par to dabūju gandrīz katru dienu. Bet es vēl domāju, cik liela daļa vainas tajā ir man..

Tik dīvani saule spīd.

Pēkšņi uzbūvētais domu un izjūtu mūris tiek mazliet iedragāts. Kad beidzot noticu tam, kas atkal nozīmētu skumjas un pazušanu, tad vienā mirklīs saliekas, ka nokrīt kāds prieka aizsargs.

Kvantu ķīmija

Ha, beidzot arī es uzzināju, kā tas ir - sēdēt lekcijā un nesaprast neko!