Kas notiek? Pēkšņi daži cilvēki ar mani nerunā vai ir pārstājuši kontaktēties. Viens jauks darba kolēģis pēkšņi vairs pat īsti neatņem sveicienu, kaut gan agrāk, ienākdams manā laboratorijā, vienmēr skaļi mani pats sveicināja un vispār visādi citādi bija jauks. Hmm, mani tas ļoti apbēdina, un es vēlos zināt, kāpēc.. Un ne tikai tas! Arī citi.. Neatbild. Ja atbild, tad kaut kā auksti. Lai. Pie velna visu. Es zinu savus noziegumus un zinu to, ka tie nebija vērsti pret jums.
Starp citu, par noziegumu šobrīd nerunāju netīši. Tikko izlasīju Dostojevska "Noziegums un sods". Ģeniāla grāmata. Es pat nevēlos šeit izvērsties tās analīzē vai savā vērtējumā. Teikšu tikai to, ka šī ir tā grāmata, kas būtu jāizlasa katram. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs visi esam noziedznieki. Ne jau tāpēc, ka būtu nogalinājuši kā Raskoļņikovs, tomēr sods, ko viņš izcieta, viņa izturēšanās pret Soņu un tās mēmā bijība un mīlestība liek saprast.. Saprast ko? To, kā es (domāju, tas būs arī daudziem citiem tuvs) izturos pret saviem tuvajiem. Zinu, ka esmu bijusi maita. Dzīvē ir viena lieta, ko es pa īstam nožēloju. Tas ir tas, kā es izturējos pret savu māti. Visas tās reizes, kad pusaudzes dumjības iespaidā negribēju runāt ar viņu, atbildēju rupji.. Tas viņu sāpināja. Un tagad sāpina mani, jo tas ir mans sods. Aizvien biežāk atceros dažas ainas no pagātnes, kas skaudri parāda, ka neesmu cilvēks. Bet lūgt piedošanu par tām reizēm es nevaru. Esmu pārāk lepna. Pretīgi lepna. Tik lepna, ka vēl tagad reizēm pasprūk dusmīgāki vārdi, kaut gan neviena mīļāka man dzīvē nav. Ja vien viņa to zinātu..
Un ir vēl otra lieta, ko es uzskatu par savu noziegumu. Arī šeit liktenis par mani ir pasmējies, jo dzīve iekārtojusi tā, ka atgādinuājumu par to dabūju gandrīz katru dienu. Bet es vēl domāju, cik liela daļa vainas tajā ir man..
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru