Jā, tieši tā man liekas. To es domāju par tām filmām ar laimīgām beigām. Un ne tikai tām. Tad, kad beigās tie, kam jābūt kopā, beidzot apprecas/saprot to/pārvar visus šķēršļus utt.., tad filma beidzas. Bet redziet, mīļie, tajā brīdī dzīve tikai sākas. Ja jau filma ir dzīves spogulis, tad vajadzētu to uzņemt no brīža, kad sākas tā laimīgā dzīve. Noskatoties tāda veida filmu, mēs, līdz ar varoņiem pārdzīvojuši visus šķēršļus, saldi nopūšamies, jo viss taču ir labi - varoņi tagad līdz mūža galam dzīvos tajā skaistajā un mīlestības pilnajā apziņā, kā tas ir filmas beigās esošajās kāzās/priecīgā atkalsatikšanās brīdī u.tml. Tikai dzīvē, redz, tā nenotiek. Dzīvē šādi paiet labi ja daži pirmie mēneši. Bet to gan jau visi zina, kā tas notiek. Tamdēļ uzņemiet reiz īstu filmu par īstu dzīvi!! Tas pats attiecas, protams, arī uz teātri un grāmatām, tikai mazākā mērā. Grāmatas tomēr tādas īstākas vairumā gadījumu.
Un vēl kas man liekas dīvaini.. Kāpēc, skatoties "Medisonas apgabala tiltus" (un citas līdzīgas filmas/grāmatas), cilvēki slauka asariņas kabatslakatiņos, bet, tiklīdz saskaras ar ļoti līdzīgu situāciju dzīvē, tad sievietes ir maitas/padaudzas un vīrieši ir cūkas? Kāpēc filmās mēs jūsmojam par skaistu mīlestību, bet dzīvē to krasi nosodām..? Kāpēc, lasot Hamsuna "Viktoriju", mēs kvēli ceram, ka viņi pēc gadiem atkal būs kopā un dzīvos laimīgi? Un kāpēc dzīvē, redzot, ka neprātīgi iemīlējušies cilvēki atsakās no savas laimes, jo vienam no tiem ir ģimene, domājam, ka viņiem nemaz nav tiesību paskatīties vienam uz otru un plus vēl nozākājam viņus līdz nāvei (neņemot vērā faktu, ka ģimene izjaukta netiek)?
Dzīve un kino/literatūra neiet roku rokā. Tas ir absurds.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru