Labākā recepte, kā pagatavot garšīgāko saldējumu pasaulē.

Tātad - ņemam sulu (to, ko veikalā nopērk, vai arī sablenderējam auglīšus, ogas un citus brīnumus), lejam virsū šķidro slāpekli un stipri maisām. Gatavs! (Nu, vēlams kādas 15 sekundes pagaidīt, lai neapsaldētu mēli.) Tā mēs šodien izklaidējāmies laboratorijā. Njā, vispār jau zinātnieku naktī visiem iespēja nobaudīt.

Baigs nogurums. Nekas nesanāk un neiet uz priekšu.

Džeina Eira

Vakar, ejot mājās no vilciena, pēkšņi sapratu, ka ir noslēdzies kāds posms manā dzīvē. Tā kā skumji palika. Un tā kā brīvi. Tas bija atkarības posms. Vispār jau atkarība nekur nezūd, tā laikam ir mana sliktākā īpašība. Es esmu atkarīga. No cilvēkiem, protams. Tamdēļ arī kontaktējos tā tuvāk tikai ar dažiem - pārāk daudz emociju aiziet tiem, kas ir tuvāki. Tuvāki man. Par to, kas es esmu kādam.. eh, par to labāk nedomāt. Vispār jau mani vajā sajūta, ka esmu lieka tur, kur es vēlētos būt piederīga.
Daži reizēm nespēj saprast manu ciešo draudzību/sajūsmu par kādu. Bez blakusdomām. Bet man vienalga. Atdodu visu sevi to cilvēku dēļ, kuriem varbūt esmu tikai kārtējais garāmgājējs. Es vēl aizvien neprotu dzīvot.

"Džeina Eira".. Šodien noskatījos filmu. Un acīs atkal asaras. Tā pati sajūta kā toreiz, kad lasīju šo grāmatu un ticēju bez nosacījumiem mūžīgām lietām un skaistumam. Un lūk, tieši pēc tā es atkal visvairāk ilgojos. Pēc ticības mūžīgajam un skaistajam.

Ir vakars. Esmu slima, bet gribas, lai kāds pieklauvē pie durvīm un saka: "Es gribu ar tevi parunāt." Tā vienkārši. Tad es uzvārītu lielas krūzes ar tēju.. un jā, varbūt būtu skaisti.

Varbūt jāsāk lasīt Faulza "Burvis". Mana pēdējā laika lasāmviela (un jā, tās tāpat ir gaužām maz) ar diez ko lielu vērtību neizceļas. Beidzot gribas kaut ko traki smagu, skaistu un mūžīgu.

Neizrunājāmies, bet ir labāk. Laikam abi saprotam, ka nav vērts dusmoties. Baigs nogurums.


Vispār jau man ir paranoja par visādām lietām, kuras neesmu izslēgusi. Šodien arī. Es ļoti ceru, ka tur viss ir kārtībā. PARANOJA.

Nekas, protams, nesanāca. Es domāju, tā izrunāšanās. Nebija izdevības. Izklausās pēc attaisnojuma, bet nu.. nez. Reizēm liekas, ka varbūt nemaz nevajag, jo atkal bija visādas bēdīgas (man bēdīgas, protams) piezīmes. Es tāpat gaidu rītdienu. Un tad gan. Vai nu būs, vai arī ne. Nemiers mazliet ir norimis. Viss kaut kur plūst, un es plūstu tam līdzi. Vispār jau baigā depresija mācas virsū. Traki.

Nemiers, nemiers, nemiers. Pārāk daudz nemiera. Gaidu rītdienu. Lai ātrāk lekcijas paiet, un tad.. tad es ceru, ka pietiks drosmes un uzdrīkstēšanās izrunāties. Viss šis mani mazliet beidz nost.

Šodiena ļoti piepildīta. Liels nogurums, bet klāt arī jauni iespaidi. Tikai vilcienā uznāca tas ārprātīgais nemiers. Ir labi, ka es tomēr aizrakstīju Katrīnai. Sākumā bija tā jocīgi, bet beigās jau jauki, pavisam jauki. Aizgāju prom, kad vēl balle ritēja pilnā sparā, tas ir, kad mums abām vēl bija interesanti.

Njā.. Bet tagad ir tikai nogurums un nemiers.

Pēdējās nu jau sešās dienās man ir neizturami bēdīgi. Tā dēļ. Gaidu rītdienu, lai izrunātos. Vispār baigā melanholija, un acīs nepārtraukti asaras. Gan pāries.

Rīt skola.. Un man dalītas jūtas. Laikam jau kaut kāda kustība tomēr ir labāk nekā nekāda. Būs grūti. Tas mani biedē, jo es vairs negribu grūti.

Ir neliels prieciņš - bioloģiskā ķīmija. Vismaz viens priekšmets man.