Mēs esam tie, kas vēlamies būt?

Šodien pasaule ir spilgtās krāsās.

Labi, ka ir laiks. Laiks liek apdomāt, kaut vai tikai zemapziņā.. un daudz lieka, iespējams, netiek pateikts. Tur jau tā lieta - nekad jau līdz galam nevar zināt, kas būtu bijis lieks un kas ne.

Viss kļuvis mazliet vienaldzīgāks. Dīvaini tas, ka tagad man liekas, ka mēs paši visu veidojam un ietekmējam. Nevis viss jau saplānots iepriekš. Lai nu kā, šī ir situācija, kurā varētu ko mainīt. Uzdrīkstoties. Mainīsies kas noteikti.. tikai, kā.

Kāpēc vienmēr liekas, ka cilvēki visu paši sapratīs. Ka atliek vien ieskatīties acīs, lai tavas domas tiktu nolasītas. Noskanētas. Tas taču ir skaistākais starp cilvēkiem - tā otra jušana.. just otra sajūtas. Domas ne, sajūtas. Un tad transformēt tās domās. Lūdzu, saproti mani.

https://www.youtube.com/watch?v=cI-flbjLC6M

Vispār diezgan jauks vakars. Brigitas atvadu vakars. Bija ļoti jauki satikt Edgaru un Daci, jauki parunāt, jo tā var vieglāk aizmirsties. Aizmirsties cilvēkos. Un alkoholā, protams. Eksāmeniem gatavoties neesmu sākusi, bet viss taču būs labi, vai ne? Man ļoti patīk stereoķīmija, ļoti. Ir žēl, ka šobrīd nav tāds noskaņojums, lai ko darītu. Galvā pavisam citas domas.


Bet bija tiešām labi. Mani cilvēki, tomēr mani, kaut neredzēti kādu gadu (kas zina, varbūt vairāk, kurš to vispār skaita).


Par daudz alkohola. Jāmet šitas pie malas.

Miera nav nekur. Nezinu, kur lai liekas. Laikam jābrauc uz Rīgu. Mācīties tāpat nespēju. Vai jāiet slidot, nevaru izlemt.


Lampas un zvaigznes lēnītēm dziest,
Pasaulē valda šausmas un miers.

Sabrūk un gāžas mani nami,
Klusi kā Mēness tu riņķo ap mani.

Briesmīgi žēl, bet patiesi tu Mēness,
Kas mūžam nenokritīs uz Zemes.

Naktī var dzirdēt, kā kauc manas klintis,
Kā bremzes, kā rīkles, kā hiacintes.

Pasniegtās rokas ir smaržas varbūt,
Grib nokļūt pie tevis un tukšumā zūd.
/Klāvs Elsbergs./

Paģiras. Lai cik tas dīvaini arī neliktos (ņemot vērā patērētā alkohola daudzumu) - tikai morālās.

Laikam es patiešām visu iznīcinu. Uzlēju šodien savam mazajam datoriņam karstu tēju. Un ir laikam neglābjams. Es pat īsti par to uztraukties nevaru.

Par to es domāšu rīt.

Esmu piedzērusies.. ļoti. Un ir bēdīgi.. ļoti.

Mēs sēdējām Radisson Blu viesnīcas 26. stāva bārā ar fantastisku skatu uz Rīgu. Nekad nebiju tur bijusi. Skaisti.

Kļūst mazliet slikti no alkohola.

Priecīgu rītdienu! Un visu labu.

Man bail par viņu. Tas ir netaisni, ka cilvēki runā par briesmīgām lietām un liek justies vainīgiem citiem. Man šinī gadījumā. Un es arī atrodu kaut kādu savu vainu, un, jo vairāk par to domāju, jo lielāka tā man liekas. Atceros visādus sīkumus, ko tad būtu varējusi darīt citādāk, lai tas nenovestu kādu tik tālu, cik viņš ir (nu re, te jau izklausās, ka tā būtu tikai un vienīgi mana vaina). Bet tā nav.. Jādzīvo bailēs. Bet nevar piespiest sevi tēlot patikšanu, nevar! Nevar piespiesties uz komunikāciju, ja negribas. Arī tad, ja zini, cik tas svarīgi. Ja zini, ko tas varētu ietekmēt, tad gan cita lieta.. Gribas ar kādu padalīties, izstāstīt. Dzirdēt, ka manas vainas tur nav. Es ceru, ka nekas slikts nenotiks, ļoti ceru. Tas skatiens gan neiziet no prāta.