"Kad jau likās, ka
vienīgi nāve var izbaigt manas mokas, kā negaidīts atklājums nāca atziņa, ka
man ir vēl viena izeja. Iztēle. Iztēles pasaule. Paradīze, no kuras nevienu nav
iespējas izdzīt. Varu iedomāties visu, ko vien vēlos. Visu, ko dzīve nespēj
sniegt. Es varu pieskarties Tavi rokai un nejust bailes. Es varu teikt, ko
gribu. Varu ar Tevi tikties, iet pa meža ceļiem kopā ar Tevi, smieties par
vārnām, naktī braukt pa Juveri, skatīties Tavā sejā cauri ugunskura dūmiem un
redzēt, kā Tu smaidi."
/citāts no R. Ezeras 6. vēstules./
Jautājums tajā, kā nepazust iztēles pasaulē.. kā uzdrīkstēties kaut ko īstenot arī dzīvē. Un, protams, cik tālu var iet.. labā un ļaunā, pareizā un nepareizā iedalījums.. jautājumi, uz kuriem atbildes ir nenoteiktas.
Man ir žēl, ka toreiz nezināju apstākļus, ka izvēlējos labo un pareizo. Varbūt citāda mana rīcība būtu palīdzējusi būt kādam laimīgākam.. tagad laikam ir par vēlu.
