Es jūtos tā, kā jūtas cilvēks, kad to smagi piekrāpj. Vai mani kāds ir smagi piekrāpis? Es nezinu. Laikam jau ne. Tikai dzīve plūs tālāk. Un cilvēki nekad nav gatavi gaidīt, nav gatavi izcīnīt uzticību un mīlestību. Atkal izcīnīt. Mēs taču zinām, ka, ja reiz zaudē uzticību, ir mazliet jāpapūlas, lai viss būtu tā, kā bijis kādreiz. Bet ko nu tur.. Ir taču daudz vieglāk atrast kādu citu, ar kuru viss būtu daudz vieglāk. Tādi ir cilvēki.

Šobrīd ir vientuļi. Esmu pati vainīga. Cilvēkus laikam nedrīkst spiest gaidīt vai pārbaudīt.
Esmu atvērta visādiem piedzīvojumiem un vienkārši saziņai. Jā, man ļoti trūkst šobrīd sabiedrības. Gribas katru dienu kādu satikt, kaut kur aizdoties, slīcināt skumjas priekā.. Lai tas nav jādara vīnā. Nē, par alkoholoķi jau netaisos kļūt. Bet ir viena pudele vīna, kas gaida, kad tiks izdzerta. Un man vajag, ar ko.

Man patīk vērot cilvēkus, kad viņi aizdomājas. Tad var pamanīt visādus sīkumus. Arī strīdu laikā. Un dusmās, sāpēs, pārmērīgā priekā.

Par gaidām un ceļiem, kas saved kopā.

Šodien un vakar domas par to, ka viss mūsu dzīvē ir vairāk vai mazāk gaidīšana. Tas ir laikam kā skriešana, tikai tā ačgārni. Nemitīgi pieķeru sevi pie domas par to, ko lai dara līdz tam, tam vai tam. Un tā no viena notikuma gaidīšanas pie cita. Kaut kas aizskrien garām nemanīts, bet kaut kas reizēm pavisam iespaido.. Piemēram, gaidot lasīt sākta grāmata reizēm kļūst interesantāka par pašu gaidīto notikumu. Pavisam sīkas lietas mēs gaidām - kaut vai filmas sākšanos, brīdi, kad parādīsies kaut kas, ko darīt. Vai tie, kas šo gaidu laiku ir padarījuši tikpat vērtīgu kā to, ko gaida, ir ieguvēji? Es nezinu.. Var jau būt, ka cilvēki, kas uzskata, ka braukt vienam tramvajā un nelasīt kādu zinātnisku rakstu, ir pilnīgi bezjēdzīgi pavadīts laiks, tiešām ir savā ziņā laimīgāki, vērtīgāki dzīvei un cilvēkiem. Varbūt. Es neesmu iemācījusies aizpildīt šo laiku ar ko vērtīgu. Reti, pavisam reti.. Man liekas, tagad es gaidu notikumu. Es nezinu, kādu! Vienalga. Kaut ko. Brauienu, kāda satikšanu, tējas uzaicinājumu. Jebko! Jocīgi - nemāku dzīvot bez cilvēkiem un tik ļoti nevēlos pazaudēt savu neatkarību un tiesības uz vientulību. Arī tagad droši vien dotu priekšroku guļammaisam, labai grāmatai un jūrai. Bet varbūt nē, kas to lai zina. Šodien tomēr mazliet ilgojos pēc sabiedrības. Bet tādas sabiedrības, kur var arī klusēt, nesmieties un visu laiku neizteikt piezīmes, kuras no manis gaida.

Man patīk ceļi, kas mani saved kopā ar kādreiz satiktiem cilvēkiem un pēc tam kaut kur nozaudētiem. Tāpēc, dzēšot ārā vecus numurus, rūpīgi jāapdomā, vai konkrētais cilvēks ir vēlams (pat tad, ja liekas, ka nebūs ne mazākās iespējas to vairs satikt!). Man pēdējā laikā ir smaidījusi veiksme šajā ziņā. Atradušies daži cilvēki, kas man bija lemti tikai uz pāris dienām. Tagad jātur ciešāk. Mēs taču paši nosakām, uz cik ilgu laiku cilvēki apkārt būs. Nevis apstākļi. Apstākļus mēs radām paši.

Apbrīnojami.

Vakar bija skaista diena, sajutu skumji laimīgās pagātnes elpu. Man uzdeva jautājumu: "Kad pēdējoreiz esi bijusi pa īstam priecīga?" Un es aizdomājos.. Nevarēju atcerēties. Tiešām - kad? Bet vakar biju mazliet laimīga. Pēdējā laikā apkārtējie cilvēki pret mani mēdz atļauties tā izturēties, kā es agrāk nevienam nebūtu ļāvusi. Tāpēc vakar bija laba sajūta, ka esmu kas mazliet īpašs. Jā.. Cik cilvēcīgi vēlēties tā justies.

Un arī šodiena bija laba. Satiku Gandrā Elīnu. Meitene, ar kuru iepazinos vairāk nekā pirms gada Sense of Team virvju demo. Norunājām toreiz vairākas stundas.. Ir, ir tādi cilvēki, kas vienkārši ir ļoti tuvu. Pēc tam nebijām tikušās. Bet, izrādās, pasaule nav liela (par laimi). Tagad Gandra tornī noteikti būšu daudz biežāks viesis. =)

Bet vajadzēja noteikti kaut kam šo pēdējo dienu pagātnes elpas sajūtu sabojāt. Vakar biju ciemos pie Jāņa. Viņi ar Annu jau bija iereibuši, kad atnācu. Pēc tam kopā dzērām kaut kādu lētu vermutu. Vakars arī bija jauks; kopš Jānis nemācās fakultātē, satieku ļoti reti. Bet.. Šodien izlasīju viņa blogā ierakstu, kurā bija pieminēts mans apciemojums.. Pat citēt negribas. Tik riebīgi. Un tā dzīvē notiek..

Rīt plānā atkal Gandrs. Un Līgo, iespējams, braukšu svinēt uz Silakaktiem. Bet pēc tam - 3 dienu velobrauciens.. Huh.

Pieaugušo dzīve ir tik sarežģīta.. Izvēles, kuras nav iespējams izdarīt. Domas par to, kā lai kādam nenodara pāri. Atbildība par sevi, nākotni un cilvēkiem sev apkārt. Par visu, kas reiz iesākts.

Gribas uz brīdi atkal būt bērnam.

Es laikam neprotu būt laimīga. Tāpat vien. Vairs ne. Esmu nogurusi sekot, vērot, kaut ko uzzināt. Un tajā pašā laikā nemāku tā arī nedarīt. Gribu zināt VISU. Tikai tad es nomierināšos un varbūt spēšu kaut cik brīvi (!) un mierīgi dzīvot tālāk. Un nevaru izturēt visnotaļ straujās domu maiņas cilvēku attieksmē pret mani.

Un esmu tā, kas visu piecieš. Padusmojos, samierinos, izturos tā, it kā es būtu tā pāri darītāja. Ha. Man ļoti sāp tāda attieksme. Bet pareizi jau ir - diez vai ir iespējams to saprast. Kāpēc gan.. Es neesmu suns, kam var pamest kaulu, kad vien labpatīkas.

Un tagad es lasu Regīnas Ezeras stāstu "Vasara bija tikai vienu dienu" vai skatos labas filmas, un.. tur viss ir tik īsti. Cilvēku vērtību sistēma nav pavisam ačgārna, lepnums un egoisms nav kļuvis par prioritāti. Mīļie draugi, dariet, ko vien vēlaties, bet nekad dzīvē neatradīsiet nekā svarīgāka par cilvēku! Novērtējiet to un nedariet pāri. Nedarīt pāri - to vajadzētu katram atkārtot sev katru jaunu rītu, kas tik vēlīgi piešķirts, lai vismaz kādam vismaz nedaudz sagādātu prieku.

Bet vispār šodien gribējās tikai pateikt to, ka esmu laimīga, jo esmu dzīva. Pasaule ir brīnumu pilna, vajag tikai mazus atgādinājumus. Piemēram, man šodien tāda bija redzētā filma. Un jā, ar mani notiek daudz, daudz laba! Paldies tiem cilvēkiem, kas mani ļoti iepriecina, varbūt pat īsti neapjaušot. Man daudz nozīmē sarunas, sajūtama labvēlība un rūpes. Tad es aizmirstu visu citu un esmu laimīga.

Ārā ir karsts, par daudz karsts.. Gribas peldēt. Visu laiku tikai atrasties ūdenī. Sāku justies fiziski slikti, kā jau parasti tik karstā laikā.

Sajūta kā mazliet jūkot prātā. Domāju šajās brīvdienās no visa aizbēgt. Mācībās aizbēgt, jo mērķis jau cēls - iemācīties organikas eksāmenam visamaz kaut ko. Mazliet kas ir padarīts, patīk tā pa naktīm dzīvoties (mamma tieši šajās brīvdienās ir aizbraukusi, varu dzīvoties, kā patīkas). Turklāt uzliku sev saistību neatrasties socciālajos tīklos, ko arī puslīdz veiksmīgi pildu. Sajūta ir tiešām savā ziņā labāka bez tā visa. Bet.. Atliek laiks domām, skumjām. Atmiņām, analizēšanai. Un jā, tas ir grūti, ļoti grūti. Šobrīd gribētu, lai kāds atnāk pie manis. Pasēdēt šajā naktī, padzert tēju/vīnu/vienalga, parunāt. Lauras zvans tāpēc ļoti iepriecināja. Bet nē - viņa netika.. Nebija tik sen nenotikušās, bet kādreiz tik pierastās kafijas dzeršanas, kuras šodien man tik ļoti trūkst.

Šodien vairāk nekā kebkad nesaprotu, kā var kādreiz tik tuvi cilvēki izturēties kā pret garāmgājēju. Nē, es nedzīvoju pēc principa "cilvēki nāk un iet". Mani cilvēki nāk un paliek. Vismaz domās un sajūtās. Dzīvē tā īsti nevienu noturēt neizdodas. Bet tas ir tik pārsteidzoši un ne mazāk sāpīgi, ka ir vajadzīgs tik maz laika, lai nepaliktu vairs ne kripatiņas mīļuma. Nekā.

Tagad vairāk par visu man laikam gribas kādu cilvēku, kas apsēstos blakus mammas lielajā gultā un ar kuru varētu tā mazliet parunāt. Par sapņiem, par nakts mieru, par došanos uz Mēnesi, par cilvēkiem. Tā prātā jukšanas sajūta tiešām ir.. Man ir bail par sevi, jo esmu tik ļoti viegli sāpināma un ietekmējama. Tik viegli, ka jau otro dienu uznāk raudāšanas lēkmes. No domām, no nesakarīgām atbildēm, no tukšuma.

Vai varbūt daudz ietekmē tas, ka esmu slima. Īsti nesaprotu, kā var saslimt vasarā. Bet jā, esmu saaukstējusies. Man galva tik dulla kā jaunieši pavasarī. Grūti jelko normāli uztvert. Hmm, rītdienai paliek vēl tik daudz lietu, kas jāiemācās. Bet tagad.. tagad ir nakts, vēsums aiz loga. Un nakts skumjas.