Šodien un vakar domas par to, ka viss mūsu dzīvē ir vairāk vai mazāk gaidīšana. Tas ir laikam kā skriešana, tikai tā ačgārni. Nemitīgi pieķeru sevi pie domas par to, ko lai dara līdz tam, tam vai tam. Un tā no viena notikuma gaidīšanas pie cita. Kaut kas aizskrien garām nemanīts, bet kaut kas reizēm pavisam iespaido.. Piemēram, gaidot lasīt sākta grāmata reizēm kļūst interesantāka par pašu gaidīto notikumu. Pavisam sīkas lietas mēs gaidām - kaut vai filmas sākšanos, brīdi, kad parādīsies kaut kas, ko darīt. Vai tie, kas šo gaidu laiku ir padarījuši tikpat vērtīgu kā to, ko gaida, ir ieguvēji? Es nezinu.. Var jau būt, ka cilvēki, kas uzskata, ka braukt vienam tramvajā un nelasīt kādu zinātnisku rakstu, ir pilnīgi bezjēdzīgi pavadīts laiks, tiešām ir savā ziņā laimīgāki, vērtīgāki dzīvei un cilvēkiem. Varbūt. Es neesmu iemācījusies aizpildīt šo laiku ar ko vērtīgu. Reti, pavisam reti.. Man liekas, tagad es gaidu notikumu. Es nezinu, kādu! Vienalga. Kaut ko. Brauienu, kāda satikšanu, tējas uzaicinājumu. Jebko! Jocīgi - nemāku dzīvot bez cilvēkiem un tik ļoti nevēlos pazaudēt savu neatkarību un tiesības uz vientulību. Arī tagad droši vien dotu priekšroku guļammaisam, labai grāmatai un jūrai. Bet varbūt nē, kas to lai zina. Šodien tomēr mazliet ilgojos pēc sabiedrības. Bet tādas sabiedrības, kur var arī klusēt, nesmieties un visu laiku neizteikt piezīmes, kuras no manis gaida.
Man patīk ceļi, kas mani saved kopā ar kādreiz satiktiem cilvēkiem un pēc tam kaut kur nozaudētiem. Tāpēc, dzēšot ārā vecus numurus, rūpīgi jāapdomā, vai konkrētais cilvēks ir vēlams (pat tad, ja liekas, ka nebūs ne mazākās iespējas to vairs satikt!). Man pēdējā laikā ir smaidījusi veiksme šajā ziņā. Atradušies daži cilvēki, kas man bija lemti tikai uz pāris dienām. Tagad jātur ciešāk. Mēs taču paši nosakām, uz cik ilgu laiku cilvēki apkārt būs. Nevis apstākļi. Apstākļus mēs radām paši.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru