Sajūta kā mazliet jūkot prātā. Domāju šajās brīvdienās no visa aizbēgt. Mācībās aizbēgt, jo mērķis jau cēls - iemācīties organikas eksāmenam visamaz kaut ko. Mazliet kas ir padarīts, patīk tā pa naktīm dzīvoties (mamma tieši šajās brīvdienās ir aizbraukusi, varu dzīvoties, kā patīkas). Turklāt uzliku sev saistību neatrasties socciālajos tīklos, ko arī puslīdz veiksmīgi pildu. Sajūta ir tiešām savā ziņā labāka bez tā visa. Bet.. Atliek laiks domām, skumjām. Atmiņām, analizēšanai. Un jā, tas ir grūti, ļoti grūti. Šobrīd gribētu, lai kāds atnāk pie manis. Pasēdēt šajā naktī, padzert tēju/vīnu/vienalga, parunāt. Lauras zvans tāpēc ļoti iepriecināja. Bet nē - viņa netika.. Nebija tik sen nenotikušās, bet kādreiz tik pierastās kafijas dzeršanas, kuras šodien man tik ļoti trūkst.

Šodien vairāk nekā kebkad nesaprotu, kā var kādreiz tik tuvi cilvēki izturēties kā pret garāmgājēju. Nē, es nedzīvoju pēc principa "cilvēki nāk un iet". Mani cilvēki nāk un paliek. Vismaz domās un sajūtās. Dzīvē tā īsti nevienu noturēt neizdodas. Bet tas ir tik pārsteidzoši un ne mazāk sāpīgi, ka ir vajadzīgs tik maz laika, lai nepaliktu vairs ne kripatiņas mīļuma. Nekā.

Tagad vairāk par visu man laikam gribas kādu cilvēku, kas apsēstos blakus mammas lielajā gultā un ar kuru varētu tā mazliet parunāt. Par sapņiem, par nakts mieru, par došanos uz Mēnesi, par cilvēkiem. Tā prātā jukšanas sajūta tiešām ir.. Man ir bail par sevi, jo esmu tik ļoti viegli sāpināma un ietekmējama. Tik viegli, ka jau otro dienu uznāk raudāšanas lēkmes. No domām, no nesakarīgām atbildēm, no tukšuma.

Vai varbūt daudz ietekmē tas, ka esmu slima. Īsti nesaprotu, kā var saslimt vasarā. Bet jā, esmu saaukstējusies. Man galva tik dulla kā jaunieši pavasarī. Grūti jelko normāli uztvert. Hmm, rītdienai paliek vēl tik daudz lietu, kas jāiemācās. Bet tagad.. tagad ir nakts, vēsums aiz loga. Un nakts skumjas.