Šo teikumu Edgara māsa teica tad, kad Edgars sāka savu trako vienatnes stopēšanas ceļojumu. Tā, lai nebaidās. Salikās tik nomierinoši un tieši tas, ko šādā gadījumā vajadzētu teikt. Kopš tā laika šis teikums domās vai vārdos ir pavadījis mani daudzās gaitās. Kaut kas ir tajā teikumā, nedaudz palīdz reizēm.
Reizēm viss liekas tik jocīgi.. Cilvēki ielās un pat gaiss ārā. Un pats atrodies sevī tajā lielajā nesaprašanā par to, kas notiek, skaties it kā no malas uz saviem nesakarīgajiem komentāriem, neiederīgajiem smiekliem. Jā, neiederīgs. Tā laikam var raksturot visu pasauli tādos brīžos.
Un tik ļoti gribas kaut ko mīļu. Gribas aizmigt un lai kāds sargā manu miegu. Vispār manas iedomas reizēm ir tik piezemētas kā domas par tādu ātru un vieglu aizmigšanu kaut kur saulē. Vai jūras krastā. Vai kaut vai vienkārši uz grīdas.Tā dīvaini.
Nez kādēļ visas sarunas pēdējā laikā aprobežojas ar banalitātēm un klišejām. Reizēm skatos no malas uz to, kā iesaistos visādās muļķīgās un bezjēdzīgās sarunās, izsaku neko neizsakošas piezīmes. Un vēl - kad nezinu, kā es tiešām vēlos uz kaut ko reaģēt, dumji pasmaidu vai izmetu kārtējo banaitāti. Hmm... Kur palikušas visas nopietnās sarunas?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru