Šajā brīdī vairāk par visu vēlos, lai būtu kāds, kuram var tā vienkārši piezvanīt vēlā vakarā un parunāt. "Es gribu ar tevi parunāt." Agrāk tā varēja, bet tagad, liekas, ir pazuduši šie cilvēki. Žēl. Šodien traki, traki pietrūkst sarunu, kad abi katrs savā vada galā guļ gultā zem sedziņas un runājas, kamēr viens vairs nespēj cīnīties ar miegu.
Lai gan - var jau būt, ka vaina nav vakarā vēlā, bet ir tikai ilgas pēc tā, ka var jebkurā brīdī piezvanīt un parunāt par niekiem ar iemeslu - man ir tikai garlaicīgi vai vienkārši gribas parunāt. Un tā trīsreiz dienā!
Kaut kāds murgs.. Atkal nemiers pa iekšu un nedaudz sāp. Šodien tik ļoti trūkst..Šodien tik ļoti sajutos lieka pasaulei.
Un jā - ja es kļūstu vēsa, varbūt, varbūt man tikai vajag pierādījumus. Man vajag just, ka mani vajag. Hmm.. Vai nu kārtējo reizi esmu atkal apjautusi, ka sabojāju visu? Prāts saka - viss ir pareizi, ir taču cieņa pret sevi,ir taču ideāli un godīgums. Bet iekšā... iekšā tā mazliet sāpīgi urd.
Tu taču zini, ka vari man zvanīt tā pat vien, vnk parunāties!
AtbildētDzēstTo neaizmirsti!