Labrīt.

Lēnām nāk pavasaris.. un tas jau iepriecina. Zilas debesis un pavasara smarža - un es nevaru nebūt laimīga. Nu, vismaz līdz brīdim, kad kāds atkal apbēdina.

2,5 mēnešu ilgs darbs un gandrīz nervu sabrukums ("gandrīz" nozīmē "tikpat kā" šinī gadījumā, turklāt pavisam nopietni) - pilnīgi bezjēdzīgs. Beidzot tika izmantots arī KMR laboratorijas spožākais prāts, kas skaidri pateica, ka produkts nav īstais.

Daudz bezjēdzīgu strīdu par projekta pieteikumu (iespējamo maģistra darbu). Man taču tikai vajadzēja pāris jaukus vārdus, "pareizu" rīcību, bet tā vietā man vēl pārmet attieksmes problēmas. Viss varēja būt jauki un skaisti, ja cilvēkiem būtu kaut nedaudz lielākas empātijas spējas. Man patiešām bija slikti.. Un beigās es vēl esmu ļauna un nepateicīga un vēl nez kāda. Gribas kādreiz, lai kāds novērtē, uztic kaut ko un paļaujas. Domāju, ka esmu to pelnījusi.

Pārgurums ir nenormāls, jo darbs paņēma arī pēdējās divas nedēļas nogales. Gribas neko nedarīt.. gulēt vai skatīties griestos. Varbūt vismaz šo svētdienu izdosies veltīt tikai sev. Gribas aizbraukt uz Jūrmalu, ja būs labs laiks. Vai arī vienu dienu pabūt mājās arī dienas laikā.  Bet līdz tam vēl rīdiena, kas būs gara un grūta..
Gribas mazliet, mazliet panākšanas pretī no cilvēkiem, kas man svarīgi.. Tad būtu daudz vieglāk. Tad es atkal būu priecīga, un viss būtu labi. Bet ar mani ir grūti, vajag atrast īsto pieeju.

Tuvos plānos divi ceļojumi, tikai neesmu pārliecināta, ka pietiks naudas.

Ļoti, ļoti nāk miegs..





Lai tu mazāk klusētu un skumtu,
Lai tev reizēm netrīčētu plecs,
Es tev dāvinu šo Rīgas jumtu,
Tici man, ka viņš ir ļoti vecs.

/Ojārs Vācietis./