Šodien salst. Visādā ziņā. Ir ļoti, ļoti auksts.

Histērisks noskaņojums. Ir apnicis, ka visu laiku kādam jāmēģina patikt. Visam jāsanāk. Bet man nesanāk. Gribu tiesības uz nesanākt.

Ļoti pārdzīvoju, kad man svarīgi cilvēki ir bēdīgi vai dusmojas manis dēļ. Nu, ne tieši manu cilvēcisko īpašību dēļ. Drīzāk otrādi. Man ir slikti, kad man svarīgiem cilvēkiem ir slikti, it īpaši ja šo sliktumu izraisu es. Tāda ir lietu būtība.

Grūti savienot personisku patikšanu/nepatikšanu ar lietišķu patikšanu/nepatikšanu.

Brīvdienas. Jāatslēdzas no visa. Jāmēģina nedomāt.


Nekas nav noticis. Tikai pārmērīgi saasināta attieksme.

Šī semestra vidējais vērtējums izraisa skumju smaidu.. neviens semestris nav bijis tik slikts. Bet nu - lai. Man ir apnikusi šī sistēma. Plus vēl jautri, ka neviens neatbalsta ne mazākajā mērā manus centienus kaut ko darīt, tas ir, tikt pie savas pirmās publikācijas. Atbalstīt nozīmēja mazu sīkumu, kas prasa 5 minūtes (maksimums). Bet nu jau ir par vēlu. Lai!

Kāda sen nedarīta lieta, kas nozīmē, ka man ir bēdīgi: ģitāra. Vakarnakt atkal paņēmu rokās ģitāru.. spēlēt gan īsti vairs neko nemāku. Bet Bēthovena "Elīzei" aizmirst grūti. Turklāt, spēlējot šo skaņdarbu, kļūst daudz mierīgāk. Daudzi domā, ka tas labi skan tikai uz klavierēm. Tā nav.

Sāku lasīt Gundegas Repšes "Septiņus stāstus par mīlu". Šie stāsti man ir jau daudzus gadus, bet tikai tagad tie atrada ceļu pie manis. Un ne jau man piederošajā grāmatā. Mamma gāja uz bibliotēku un pēc mana lūguma paņemt kaut ko no jaunākas latviešu literatūras atnesa tieši šo grāmatu. Tad nu lasu. Stāsta, ka esot izcila grāmata, tad nu redzēs...

Brīvdienas nekādas, it īpaši šodiena. Visa diena nogulēta. Bezspēks. Vispār sāku vakar skatīties Kalifornijas Universitātes lekcijas par reakciju mehānismu zīmēšanu. Un atkal pārņēma neizpratne par savu universitāti. Te nekas nenotiek tā, kā tam būtu jānotiek. Bet tās Kalifornijas Universitātes lekcijas ir lieliskas, pirmo reizi skatos labprātīgi kaut ko tādu. Turklāt mazliet arī angļu valodai palīdzēs. Vispār ir tā: visu, kas attiecas uz ķīmiju, saprotu gandrīz vai lieliski, bet to, kas neattiecas - gandrīz nemaz..

Vakar satikos ar Elīnu, papļāpājām picērijā. Vispār bija jauki.

Gribas uz darbu.

Izmesti 4 maisi pagātnes. Tas ir tikai sākums. Nemaz nevar vēl manīt, ka ir kas pagaisis. Ka nav daļas dzīves. Acīs lien tikai vēl kaudzes nevajadzīgu lietu.

Vai es ilgojos pēc pagātnes? Vai drīzāk lietām, kas man to atgādina? Tas ir dīvaini, bet nē. Laikam nē.



Gundegai Repšei grāmatā "Laiks esi tu" (dienasgrāmatas tipa grāmata par 1995., 1996. un 2012. gadu) interesants ieraksts: pirms braukšanas uz Ameriku 1996. gadā uz trim mēnešiem viņa ir sadedzinājusi papīrus, pierakstus un dažas vēstules, tā teikt, ja avarē lidmašīna, lai nav kompromitējoša materiāla. Tas man likās tā interesanti. Esmu domājusi, kas gan notiktu, ja kāds uzietu manas dienasgrāmatas/sarakstes. Vispār jau neesmu publiska persona, tas viss citādi.. Man pašai gan sirds sažņaudzas, lasot ieraksus privātajās dienasgrāmatās. Vispār jau patīk pārlasīt tekstus, kas rakstīti emociju uzplūdā un bez kādas zīmēšanās, jo nav domāti nevienai svešai acij..


Kaut kāda nevarības apziņa, jo darbā atkal nesanāk lietas, kas izskatās tik vienkāršas. Es dažreiz patiesi nesaprotu, kur ir problēma. Man laikam ir talants iegūt nekur nešķīstošas vielas..

Gribas, lai kaut uz brīdi viss būtu pavisam viegli. Lai ir tikai prieks.

Lasu Gundegas Repšes "Laiks esi tu". Ļoti negribas kaut ko kārtot, bet jāsāk ir. Jāsaņemas un jāizmet lielākā puse ārā. Vispār grūti. Sajūta, kā metot ārā pagātni. Vai dzīvi. Gribas kaut ko darīt, ar kādu runāties. Tāds it kā nogurums, it kā tieši otrādi. Žēl, ka nav kā agrāk, kad atlika tikai kādam piezvanīt un jau pēc pārdesmit minūtēm mēs dzērām tēju un pļāpājām. Es vairāk nemaz nezinu, kam varētu Olainē piezvanīt, man liekas, te īsti vairs neviena nav. Nevaru izšķirties - lasīt tālāk vai kārtot haosu. Vai iet ārā. Ārā ir saule un zilas, zilas debesis.