Nemiers mazliet pārgājis. Varbūt būs labi. Nu, relatīvi normāli. Tas arī nebūtu slikti.

Šī diena varēja kļūt par lielisku, bet izvērtās par vienkārši briesmīgu.. Nesen domāju, ka svētdienas būs manas mīļākās dienas. Acīmredzot nē. Esmu emocionāli sagrauta, turklāt slikts noskaņojums uz nedēļu vismaz.

Man likās, ka draudzīgas attiecības ir kas pavisam normāls. Cilvēki tak nav kāmīši vai baltās pelītes, kas kādam pieder un tiek turēts būrītī. Tāda drāma, kāda mani sagaidīja šodien.. nez, vai tad vispār ir vērts kontaktēties ar cilvēkiem.

Labi, ka man prāta un gribasspēka pietika izturēt un savaldīties. Vispār sajutos kā totāla mauka. Cilvēku attiecības vispār ir diezgan uzjautrinošs process reizēm. Ja tādu attiecību sen vairāk nav, tās tiek tikai turētas pie dzīvības, tad privātīpašnieciskas tieksmes liek cilvēkiem kļūt totāli neadekvātiem. No vienas puses, saprotu jau.. bet nu, vajadzēja vispirms kaut ko noskaidrot. Nevis graut mani. Kaut kā cilvēcīgi vajadzēja.

Acīs vēl aizvien asaras. Galvenais, neko uz āru. Neko. Būtu ļoti žēl, ja tādēļ pazustu kontakts. Tāpēc, ka savējo ir maz. Pārāk maz.

Mazāk par visu es gribu čakarēt kādam dzīvi. Patiešām. Mana līdzšinējā pieredze man ir uzstādījusi diezgan augstas morāles latiņu. Kādreiz man tādas nebija. Tagad ir. Gribētos cerēt, ka viss beigsies labi. Visām pusēm.

Njā.. Pēkšņi sajutos viena šajā pasaulē.

Rītā varētu būt patīkami vēss. Nu, par to patīkami vēl jautājums. Mazliet klepus ir, tāpēc šobrīd liekas, ka nepeldēšu. Kas to lai zina, pagājušoreiz arī tā likās.

Šodienas bilance: kā parasti nekas jēdzīgs nav izdarīts. Lai gan.. ko nu kurš par jēdzīgu uzskata.

Sniegs oktobrī sen nav bijis, vismaz manā atmiņā nav palicis. Bija dīvaini vakar iziet laukā no rīta, redzēt, ka apkārt viss balts.. un nebrīnīties. Nepriecāties. Parasti tak par pirmo sniegu ir īpašs prieks, sajūsma.

Fonā kaut kāda filma, izskatās laba.. Bet negribas. Varētu gulēt un skatīties griestos. Es nezinu, ko man gribas. Gaidīju, gaidīju brīvdienas.. jau no pirmdienas gaidīju. Bet nu iedomājos, ka esmu no cilvēkiem, kas nespēj pieņemt neko pastāvīgu. Piemēram, tagadējās svētdienas. Tāpēc, ka rituāls. Atkārtojums. Vispār jau tādiem iesūnojušiem cilvēkiem kā man ir grūti piespiesties uz jelko. Varētu caurām dienām gulēt pie televizora un kartupeļu šķīvja. Un jā, grāmatām, protams.

Brīvdienas ir par īsu, daudz par īsu.

Visas skaistās apņemšanās sagrūst kā kāršu namiņš. Nogurums. Darbā totāli nekas nesanāk. Tas piedod klāt vēl emocionālu pārgurumu un savas nevērtības apziņu. Viens un tas pats katru nedēļu. Nav iedvesmas.

Augstskolu vajag izbaudīt, nevis tā.. strādāt un censties visu iespēt un izdarīt. Nauda jau no gaisa nekrīt, vismaz man ne. Darbs ir lielisks, cilvēki un saziņa tur tāpat. Bet nu nez, grūti. Ļoti grūti.

Rītdienai vajadzētu būt jaukai, es tā ceru.

Salst.

Andra Ogriņa "Zem pulksteņa pulkstenis" un Ronalda Brieža "Karaoke" izlasīti. Vispār kaut kāda eiforija un melanholija.. varbūt dzeja pie vainas.

Ogriņš ir traks, jā. Paņem iekšā savā pasaulē, lai gan tur daudz, daudz murgu. Nolemtības un bezizejas izjūtas. Putns būrī viņš ir. Ārā ceļa nav un nevar būt. Dzejā daudz nesavienojamu lietu iegūst pilnīgi nesakarīgu, bet - jēgu. Krājumā gan svarīgākais ir noskaņa. Pārējais viss - pa lielai daļai murgi. Bet noskaņa.. njā, varbūt tāds ir dzejas mērķis. Viens dzejolis gan mani apbūra.

Briedim pirmais krājums daudz labāks. Tur tik daudz trāpīgas ironikas, vērojumu un secinājumu. Humora. Šeit trūkst. Tagad saprotu kritiķu pārmetumus par to, ka nekā jauna nav. Briedim gan ir ļoti izkopta forma. Dzeja ir pārdomāta, bet īsta. Vispār mūsdienu latviešu dzejā tas ir retums.
Šeit ieskats dzejolī, kas mani piesaistīja visvairāk šajā Brieža krājumā (2. pants dzejolim "Tev nebūs mīlas vārdu izrunāt.."):

Ik rītu atkal piespiest sevi dzīvot
Zem ugunskrituma kā dušas līst
No visiem ievainojumiem vis sīvāk
Vis mokošāk un lēnāk glāsti dzīst

Tad apstājās laiks,
Un tā bija mīlestība.
Jo tikai mīlestības priekšā tas apstājas.
Un sekundes varēja varēja grābt kā smiltis
Un sviest uz vienu vai otru pusi -
Tam nebija nozīmes.
Un nebira zuedlapiņas.
Un nerūsēja dzelzs.
Un mēs vairs nemācējām skaitīt.
Un tas ir tas skaistākais -
Ka mīlestība neprot skaitīt.

/Imants Ziedonis./

tu svinīgi apklusti
gaidi
kad ļaušu sev ierunāties
bet es arvien klausos
man vajag vēl sauli lai sasniegtu nākamo piestātni

/Andris Ogriņš./

Pēc peldes un peldes laikā sajūtas bija riktīgi labas. Tagad - nezinu. Kaut kāds aukstums jūtams, pleci arī mazliet sāp. Citādi ir gandarījums. Arī prieks. Domāju, ka par roni nekļūšu, bet doma peldēt līdz ziemai ir. Kā būs, to laiks rādīs. Peldēšu vien tad, ja man patiks un nebūs sev jāpārkāpj.

Rītdiena BŪS.

Zīmējumu teātris

Dzīve patiesi ir pārsteidzoša. Un tieši tanī brīdī, kad to visvairāk vajag. Biju nogurusi no ikdienas saziņas, no cenšanās neaizvainot citus un vispār.. Nogurusi no šiem cilvēkiem. Vajadzēja kādu, kurš būtu no Mēness nokritis. Un te nu viņš šovakar uzradās. No gaisa nokrita. Un tāpat arī pazuda. Šodien vilcienā man pretī apsēdās Varis Klausītājs. Tobrīd es vēl nezināju, ka tas ir viņš. Iesākumā pajautāja, vai var apsēsties un vai netraucēšot. Tad viņš sakrustoja kājas kā turks un jautāja, vai mani tas netraucēšot. Un tad vārds pa vārdam.. un uzzināju, ka man pretī sēž aktieris un režisors. Uzzināju par viņa dibināto Zīmējumu teātri, kurš ir nominēts šogad jau 2 Spēlmaņu nakts balvām. Viņš man pastāstīja par izrādēm, secināju vien to, ka noteikti jāaiziet. Citādāks teātris, ar to arī viss izteikts.
Man reizēm liekas, ka es pievelku citādākus cilvēkus. Tos īpašos un ar tiem nepareizajiem iestatījumiem. Un es vēl aizvien brīnos, kā.. Esmu pagalam parasta. No šā cilvēka nāca tāds miers un tāda harmonija. Viņš runāja citādāk nekā mūžīgi skrienošie cilvēki. Man viņā kaut kas atgādināja tibetiešu mūku. Miera enerģijas deva ir uzņemta. Runājām visu ceļu līdz Olainei. Tad es kāpu ārā, un viņš - brauca tālāk. Palika vien cerība sastapties kādā izrādē un smaids. Šoreiz īsts.

Keep the streets empty for me.

Šā vakara noskaņa.

Man ir nepieciešama vientulība. Mazliet nogurdina šī brīvprātīgā piespiedu komunikācija. Par daudz. Kas zina, drīz kļūšu īgna. Un atkal nerunāšu. Tā laikam labāk būtu. Visur esmu bjis daļējs autsaiders, ha, pat pietrūkst.
Vispār vajadzētu pārstartēties. Laikam vajadzētu. Trūkst citas komunikācijas. To nepareizo iestatījumu. Būtiskā. Sevis trūkst.

Sajūta, ka grūst kaut kādas pamatlietas. Man esot "pareizie iestatījumi". Un šie iestatījumi tad nu arī grūst. Vēl vakar man negribējās sev šādu apzīmējumu. Negribējās vien tāpēc, ka ar nepareiziem iestatījumiem būtu tuvāk civēkiem, kuriem vēlos būt tuvāk. Es negribēju jautājumus, kāpēc es ar tiem pareizajiem iestatījumiem meklēju cilvēkus ar nepareiziem. Bet mani tie iestatījumi vien ārēji ir tik pareizi. Iekšēji mazāk.

Šodien gribētos, lai ir. Lai ir pareizi iestatījumi. Gribētos, lai ir mērķi, lai tiktu kaut kas darīts to dēļ. Nevis vienkārši tāpat. Man trūkst iemeslu kustībai. Šādas tikšanās sašūpo pamatus. Šķietamos pamatus. Jo pamatu nemaz nav.

Un tagad viss ir ar kājām gaisā. Dzīve ir pakarināta aiz pēdām pie griestiem, šūpojas un nesaprot, kas notiek. Tā vien liekas, ka vējš atnesis dvesmu no manas īstās dzīves un sajūtas. Jāļaujas. Šoreiz ir sajūta, ka visam vajadzētu notikt pašam no sevis. Vispār esmu ieinteresēta, pat ļoti.

"Tu vienmēr būsi mīļotā un mīļota."

Laikam ir jāsāk meklēt ceļi, kā darīt to, ko vēlos. Iespējas ir. Iespējas vienmēr ir. Kaut kā līdz šim pierasti, ka viss vai nu atnāk pats, vai, ja neatnāk, tad netiek kustināts ne pirksts. Tāpēc, ka tad jau nav lemts. Tāpēc, ka slinkums. Slinkums ne jau klasiskajā izpratnē, bet slinkums dzīvot, vai. Negribēšana.

Cilvēki brauc uz kalniem, kāpj klintīs, pastaigājas pa naksnīgo Parīzi. Tāpēc, ka vēlas, un tāpēc, ka ir pakustinājuši pirkstu.

Es arī vēlos. It kā vēlos. Tajā pat laikā, ja man būtu iespēja, nekustinot ne pirksta, braukt uz Kirgistānu, nez, vai to darītu.. Cilvēciski būtu priecāties par iespēju jebkur doties (es domāju, doties uz savām sapņu vietām). Cilvēki arī priecājas. Es nepriecājos. Es reizēm priecājos pēc tam.

Es esmu kāpusi klintīs, dzīvojusi to pakājē, un tas bija lieliski. Un arī šinī reizē man nekas nebija jādomā, jāplāno. Vien jāpiekrīt, jāsavāc mantiņas un jānokļūst līdz Rīgai. Un arī tad es diezgan lielu brīdi domāju, vai vēlos. Nezinu, kāpēc tā. Varbūt ir laiks kaut ko darīt. Varbūt nē. Reizēm liekas, ka man neko vairāk nevajag kā vien apburto loku skola - darbs - mājas.

Man liekas, turpinoties tādai dzīvei, drīz man nebūs draugu apkārt. Drīz nebūs cilvēku, kuriem piezvanīt tāpat. Vispār jau man patika formulējums: "Ir kontaktējami un nekontaktējami cilvēki. Manā dalījumā tas ir viss. Nu, ir vēl daži savējie." Njā.. Savējie nepazūd, vismaz ne tā, kā pazūd tā saucamie draugi, jo draugi pieprasa sociāli aktīvu kontaktu, kuram bieži vien nav ne spēka, ne gribēšanas.

Un vēl ir nogurums. Nenormāls nogurums. Man gribētos nestrādāt šobrīd, gribētos sakarīgu darba/atpūtas grafiku. Ņemot vērā manu dzīvesvietu, katru dienu mājās pārrodos gandrīz vai naktī.
Es vēlētos gulēt 8 stundas dienā. Vēlētos pāris stundas vakarā, kad bez sirdsapziņas pārmetumiem darīt neko. Blenzt griestos, piemēram. Cilvēks taču nevar izturēt šādu dzīves ritmu un nesalūzt, vismaz es nevaru.

Tuvākā mēneša laikā vismaz 3 teātra izrādes, turklāt visas JRT. LIELISKI! "Latviešu stāsti", "Latviešu mīlestība" (skatīšos otrreiz, biļetes kā allaž dabūt gandrīz neiespējami) un "Pieci vakari" ("Mana nabaga Marata" turpinājums; sen jau gribējās). Ja beigās saprāts neierunātos, tad būtu sapirkusies vēl kaudzi ar biļetēm. Vispār tāda laikam arī būtu tāda studentu dzīve, kādu es to iedomājos/gribēju. Daudz teātra, lētās biļetes un pēdējās rindas, kafejnīcas, mākslas klubi, dzejas pasākumi. Līdz šim tas gluži īsti realizējies nav. Ne jau tāpēc, ka iespēju nebūtu. Bet nu šogad.. šogad ir citādi. Varbūt citādi, vispār jau laiks rādīs. Studēt ir forši. Gribu to sajūtu. Daļēji jau ir.

Man jātiek galā ar pagātni, ar sevi.

Atļaušos publicēt šeit vienu no saviem dzejoļiem. To pat varētu nosaukt par manu pirmo dzejoli, ja neskaita tos pāris mēģinājumus, kad vēl biju bērns. Mani neesot iespējams saprast (tā daži apgalvo). Tad nu lūk, ja māk lasīt starp rindām, tad no šī teksta, iespējams, var kaut ko izlobīt. Zināmā mērā veltījums A.M.


Es pazūdu tavos vārdos
kā adata siena kaudzē.
Dzērves kliedz.
Nevajag mani saudzēt.

Tavi vārdi plēš pušu, dedzina
un reizēm sāp.
Es ārdos
tavos vārdos.

Paglābt, saglābt, izglābt.
Sevi nosargāt.

-----------------------

Tavu vārdu vairs nav,
ir tikai klusums.
Un manu māju arī vairs nav.
Mulsums.



P.S. Vispār jau dīvaini, jo šo dzejoli lasījis tikai viens cilvēks visā zemeslodē. Var jau būt, ka tā bija labāk.

Nogurusi. Mazliet neizpratnē par pasauli. Laimīga (varbūt). Tāpēc, ka ir dzīve. Tāpēc, ka rudens. 

Trauksme, trauksme, trauksme.. Atkal. Viss ir mūžīgs un nekas nav mūžīgs. Kārtējā aiza. Varbūt labāk ir nerušināt pagātni? Nē.. es citādi nevaru. Tas ir viss. Tā esmu es. Galējības. Zagtas laimes izjūta, trauksmains nemiers un pilnīgs bezdibenis. Bezizeja. Ceļa uz priekšu nav un nebūs. Nekad. Cilvēka prāts to nespēj saprast un pieņemt. Nekas nezūd, it nekas. Omnia mutantur nihil interit = viss mainās, bet nekas nezūd. Man tuvākais latīņu teiciens.

Man vienalga par rītdienu. Ārā smaržo rudens. Tā smaržo tikai skumja laime.