Tuvākā mēneša laikā vismaz 3 teātra izrādes, turklāt visas JRT. LIELISKI! "Latviešu stāsti", "Latviešu mīlestība" (skatīšos otrreiz, biļetes kā allaž dabūt gandrīz neiespējami) un "Pieci vakari" ("Mana nabaga Marata" turpinājums; sen jau gribējās). Ja beigās saprāts neierunātos, tad būtu sapirkusies vēl kaudzi ar biļetēm. Vispār tāda laikam arī būtu tāda studentu dzīve, kādu es to iedomājos/gribēju. Daudz teātra, lētās biļetes un pēdējās rindas, kafejnīcas, mākslas klubi, dzejas pasākumi. Līdz šim tas gluži īsti realizējies nav. Ne jau tāpēc, ka iespēju nebūtu. Bet nu šogad.. šogad ir citādi. Varbūt citādi, vispār jau laiks rādīs. Studēt ir forši. Gribu to sajūtu. Daļēji jau ir.

Man jātiek galā ar pagātni, ar sevi.

Atļaušos publicēt šeit vienu no saviem dzejoļiem. To pat varētu nosaukt par manu pirmo dzejoli, ja neskaita tos pāris mēģinājumus, kad vēl biju bērns. Mani neesot iespējams saprast (tā daži apgalvo). Tad nu lūk, ja māk lasīt starp rindām, tad no šī teksta, iespējams, var kaut ko izlobīt. Zināmā mērā veltījums A.M.


Es pazūdu tavos vārdos
kā adata siena kaudzē.
Dzērves kliedz.
Nevajag mani saudzēt.

Tavi vārdi plēš pušu, dedzina
un reizēm sāp.
Es ārdos
tavos vārdos.

Paglābt, saglābt, izglābt.
Sevi nosargāt.

-----------------------

Tavu vārdu vairs nav,
ir tikai klusums.
Un manu māju arī vairs nav.
Mulsums.



P.S. Vispār jau dīvaini, jo šo dzejoli lasījis tikai viens cilvēks visā zemeslodē. Var jau būt, ka tā bija labāk.