Andra Ogriņa "Zem pulksteņa pulkstenis" un Ronalda Brieža "Karaoke" izlasīti. Vispār kaut kāda eiforija un melanholija.. varbūt dzeja pie vainas.

Ogriņš ir traks, jā. Paņem iekšā savā pasaulē, lai gan tur daudz, daudz murgu. Nolemtības un bezizejas izjūtas. Putns būrī viņš ir. Ārā ceļa nav un nevar būt. Dzejā daudz nesavienojamu lietu iegūst pilnīgi nesakarīgu, bet - jēgu. Krājumā gan svarīgākais ir noskaņa. Pārējais viss - pa lielai daļai murgi. Bet noskaņa.. njā, varbūt tāds ir dzejas mērķis. Viens dzejolis gan mani apbūra.

Briedim pirmais krājums daudz labāks. Tur tik daudz trāpīgas ironikas, vērojumu un secinājumu. Humora. Šeit trūkst. Tagad saprotu kritiķu pārmetumus par to, ka nekā jauna nav. Briedim gan ir ļoti izkopta forma. Dzeja ir pārdomāta, bet īsta. Vispār mūsdienu latviešu dzejā tas ir retums.
Šeit ieskats dzejolī, kas mani piesaistīja visvairāk šajā Brieža krājumā (2. pants dzejolim "Tev nebūs mīlas vārdu izrunāt.."):

Ik rītu atkal piespiest sevi dzīvot
Zem ugunskrituma kā dušas līst
No visiem ievainojumiem vis sīvāk
Vis mokošāk un lēnāk glāsti dzīst