Dzīve patiesi ir pārsteidzoša. Un tieši tanī brīdī, kad to visvairāk vajag. Biju nogurusi no ikdienas saziņas, no cenšanās neaizvainot citus un vispār.. Nogurusi no šiem cilvēkiem. Vajadzēja kādu, kurš būtu no Mēness nokritis. Un te nu viņš šovakar uzradās. No gaisa nokrita. Un tāpat arī pazuda. Šodien vilcienā man pretī apsēdās Varis Klausītājs. Tobrīd es vēl nezināju, ka tas ir viņš. Iesākumā pajautāja, vai var apsēsties un vai netraucēšot. Tad viņš sakrustoja kājas kā turks un jautāja, vai mani tas netraucēšot. Un tad vārds pa vārdam.. un uzzināju, ka man pretī sēž aktieris un režisors. Uzzināju par viņa dibināto Zīmējumu teātri, kurš ir nominēts šogad jau 2 Spēlmaņu nakts balvām. Viņš man pastāstīja par izrādēm, secināju vien to, ka noteikti jāaiziet. Citādāks teātris, ar to arī viss izteikts.
Man reizēm liekas, ka es pievelku citādākus cilvēkus. Tos īpašos un ar tiem nepareizajiem iestatījumiem. Un es vēl aizvien brīnos, kā.. Esmu pagalam parasta. No šā cilvēka nāca tāds miers un tāda harmonija. Viņš runāja citādāk nekā mūžīgi skrienošie cilvēki. Man viņā kaut kas atgādināja tibetiešu mūku. Miera enerģijas deva ir uzņemta. Runājām visu ceļu līdz Olainei. Tad es kāpu ārā, un viņš - brauca tālāk. Palika vien cerība sastapties kādā izrādē un smaids. Šoreiz īsts.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru