Laikam ir jāsāk meklēt ceļi, kā darīt to, ko vēlos. Iespējas ir. Iespējas vienmēr ir. Kaut kā līdz šim pierasti, ka viss vai nu atnāk pats, vai, ja neatnāk, tad netiek kustināts ne pirksts. Tāpēc, ka tad jau nav lemts. Tāpēc, ka slinkums. Slinkums ne jau klasiskajā izpratnē, bet slinkums dzīvot, vai. Negribēšana.

Cilvēki brauc uz kalniem, kāpj klintīs, pastaigājas pa naksnīgo Parīzi. Tāpēc, ka vēlas, un tāpēc, ka ir pakustinājuši pirkstu.

Es arī vēlos. It kā vēlos. Tajā pat laikā, ja man būtu iespēja, nekustinot ne pirksta, braukt uz Kirgistānu, nez, vai to darītu.. Cilvēciski būtu priecāties par iespēju jebkur doties (es domāju, doties uz savām sapņu vietām). Cilvēki arī priecājas. Es nepriecājos. Es reizēm priecājos pēc tam.

Es esmu kāpusi klintīs, dzīvojusi to pakājē, un tas bija lieliski. Un arī šinī reizē man nekas nebija jādomā, jāplāno. Vien jāpiekrīt, jāsavāc mantiņas un jānokļūst līdz Rīgai. Un arī tad es diezgan lielu brīdi domāju, vai vēlos. Nezinu, kāpēc tā. Varbūt ir laiks kaut ko darīt. Varbūt nē. Reizēm liekas, ka man neko vairāk nevajag kā vien apburto loku skola - darbs - mājas.

Man liekas, turpinoties tādai dzīvei, drīz man nebūs draugu apkārt. Drīz nebūs cilvēku, kuriem piezvanīt tāpat. Vispār jau man patika formulējums: "Ir kontaktējami un nekontaktējami cilvēki. Manā dalījumā tas ir viss. Nu, ir vēl daži savējie." Njā.. Savējie nepazūd, vismaz ne tā, kā pazūd tā saucamie draugi, jo draugi pieprasa sociāli aktīvu kontaktu, kuram bieži vien nav ne spēka, ne gribēšanas.

Un vēl ir nogurums. Nenormāls nogurums. Man gribētos nestrādāt šobrīd, gribētos sakarīgu darba/atpūtas grafiku. Ņemot vērā manu dzīvesvietu, katru dienu mājās pārrodos gandrīz vai naktī.
Es vēlētos gulēt 8 stundas dienā. Vēlētos pāris stundas vakarā, kad bez sirdsapziņas pārmetumiem darīt neko. Blenzt griestos, piemēram. Cilvēks taču nevar izturēt šādu dzīves ritmu un nesalūzt, vismaz es nevaru.