Šī diena varēja kļūt par lielisku, bet izvērtās par vienkārši briesmīgu.. Nesen domāju, ka svētdienas būs manas mīļākās dienas. Acīmredzot nē. Esmu emocionāli sagrauta, turklāt slikts noskaņojums uz nedēļu vismaz.

Man likās, ka draudzīgas attiecības ir kas pavisam normāls. Cilvēki tak nav kāmīši vai baltās pelītes, kas kādam pieder un tiek turēts būrītī. Tāda drāma, kāda mani sagaidīja šodien.. nez, vai tad vispār ir vērts kontaktēties ar cilvēkiem.

Labi, ka man prāta un gribasspēka pietika izturēt un savaldīties. Vispār sajutos kā totāla mauka. Cilvēku attiecības vispār ir diezgan uzjautrinošs process reizēm. Ja tādu attiecību sen vairāk nav, tās tiek tikai turētas pie dzīvības, tad privātīpašnieciskas tieksmes liek cilvēkiem kļūt totāli neadekvātiem. No vienas puses, saprotu jau.. bet nu, vajadzēja vispirms kaut ko noskaidrot. Nevis graut mani. Kaut kā cilvēcīgi vajadzēja.

Acīs vēl aizvien asaras. Galvenais, neko uz āru. Neko. Būtu ļoti žēl, ja tādēļ pazustu kontakts. Tāpēc, ka savējo ir maz. Pārāk maz.

Mazāk par visu es gribu čakarēt kādam dzīvi. Patiešām. Mana līdzšinējā pieredze man ir uzstādījusi diezgan augstas morāles latiņu. Kādreiz man tādas nebija. Tagad ir. Gribētos cerēt, ka viss beigsies labi. Visām pusēm.

Njā.. Pēkšņi sajutos viena šajā pasaulē.